Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Andris Vītols savā izstādē 7. stāvā. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Andris Vītols. „Mērsrags“. 2022. FOTO Māris Brancis.

Andris Vītols. „Moricsala“. 2013. FOTO Māris Brancis.

Māksla ir autora skaistuma sajūtas izteicējs, taču tā var būt arī garīgā spēka apliecinātājs. Par to jādomā, kad sastopos ar talsinieka Andra Vītola darbiem – īpaši tagad, kad Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas tornī līdz 3. martam iekārtota izstāde Vakariņas ar mežkungu. Mūsu tautiešiem tālākās zemēs varbūt viņa vārds ir pasvešs, tādēļ man jāiepazīstina ar mākslinieku tuvāk.

Gleznotājs un dizainers Andris Vītols savu dzīvi sāka kā izsūtītā dēls Krasnojarskas apgabalā. Atgriezies dzimtenē (1957), viņš beidza Talsu vidusskolu (1970), pēc tam toreizējo Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultāti (1976) un Latvijas Mākslas akadēmijas mākslinieciskās konstruēšanas kursus (1979). Savulaik bija Jaunmoku pils restaurācijas vadītājs, Talsu pilsētas galvenais mākslinieks, Talsu Mākslas skolas pedagogs. Ikdienā Andris ir dizaina mēbeļu uzņēmuma Talsu žuburs vadītājs ar 30 gadu pieredzi šajā jomā. Tas izgatavo raupjas koka dārza mēbeles, arī mēbeles dzīvokļiem, terasēm, bāriem un kafejnīcām.

Ar izstādi Vakariņas ar mežkungu mākslinieks atgriežas savā studiju gadu pilsētā, pavisam netālu no fakultātes, kurā pavadītas garas stundas, iegūstot pamatīgas zināšanas par mežu un kokapstrādi. Izstādes anotācijā lasām: „Šeit Jelgavā, blakus izstādes norises vietai – Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornim – akadēmijas kopmītnēs jaunais students Andris satika vēl vienu sava mūža mīlestību – nākamo sievu Mairitu. Kurš gan tolaik varēja iztēloties, ka pussabrukušais tornis pēc gadiem būs atjaunots, Andris Vītols tajā iekārtos savu darbu izstādi un no gaismas pielietās izstāžu zāles kopā ar Mairitu nolūkosies uz jaunības dienu mītnes vietu.“

Izstādi Andris Vītols veidojis plašāku, nekā tradicionāli ierasts iekārtot šādas darbu skates. Mākslinieks iepazīstina jelgavniekus ar savu plašo radošās dzīves daļu – gan ar gleznām, gan koka izstrādājumiem jeb instalācijām.

Viņš ļoti labprāt dodas plenērā gleznot ainavas, taču viņš netiecas precīzi attēlot ieraudzīto. Dabā Andris Vītols tver sajūtas, tādējādi viņa gleznās atklājas emocionāli un garīgi iespaidi par redzēto. Tie tiek panākti ar dinamiski spēcīgiem rokas vēzieniem, ar kontrastainiem krāsu pretstatiem, krāsās izšaujot uz audekla savu iekšējos pārdzīvojumus. Par tipiskiem piemēriem der Moricsala (2013) un Mērsrags (2022).

Izstādes turpinājumā pāris stāvus zemāk Konferenču zālē mākslinieks galveno uzsvaru licis uz koku, savu iemīļoto materiālu. Uz sienām pakarot lielāka izmēra gleznas, viņš atvedis no mājām no vecām ēkām paglābtus dēļus, no kuriem ar dažiem galdnieka rīku minimāliem pieskārieniem radījis cilvēku stāvu siluetus, kas tagad kā pagātnes ēnas atceļojušas līdz mūsdienām un mēmi stāsta par aizgājušo laiku. Šajā telpā Andris izvietojis četrus paša darinātos liela izmēra objektus, kas atgādina, ka laiks iegriežas kokā laika lokos, ko saucam par gredzeniem. Viens darināts no mizām, otrs no preskartona, nākošais no tualetes papītiem, bet pēdējam, kā labam jokdarim pieklājas, iedvesmojies no dadaisma, piestiprināts, tualetes poda vāks, norādot, cik mēs, cilvēki, esam racionāli, nodevīgi, apšaubāmi savā rīcībā. Vienlaikus nepārtraukti tiek rādīta video filma, kas parāda, cik modernās tehnikas dēļ ātri un bezkaislīgi izcērtam mežus. Taču mākslinieks nebeidz uz skumjas nots – blakus dēļu stāviem uz klučiem koka kastītēs aug jaunās priedītes – kā dzied Raimonda Paula dziesmā – „un sākas viss no gala.“ Viņš pat apmeklētājiem sagādājis priežu sēklas, lai katrs stāda savu mežu.

Neraugoties uz dažiem dramatiskiem akcentiem, izstāde ir vitāla un gaiša. Bet tāds ir arī pats mākslinieks. Te jāpaskaidro iepriekš paustā doma par mākslu, kas palīdz pārvarēt sāpes. Andris Vītols pirms gadiem iegāja Portugālē peldēt okeānā, kurā nedrīkstēja līst iekšā. Viņš savā pārgalvībā neklausīja, kas beidzās ar to, ka jūra viņu pārmācīja. Nācās ilgstoši ārstēties, tomēr viņš vienalga ir dzīvespriecīgs un dzirkstošām acīm, kurš atkal glezno optimistiskas gleznas un domā par jaunu dienu un darbiem, lai cik brīžiem sūri un sāp. Vai tāpēc jāsēj sāpes citos?! Viņš, kā visi, kuri izgājuši Sibīrijas ceļus, saglabājis dzīvespriecīgu skatu un enerģiju.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“