Šeit un apkārt

Palielināt / Enlarge

Juris Ceriņš. „Pier“ („Piestātne“), 2023., akrils uz audekla, 152cm x 122cm.

Palielināt / Enlarge

Juris Ceriņš. „Hillside“ („Kalna mala“), 2022., guaša uz papīra, 56cm x 150cm.

Palielināt / Enlarge

Juris Ceriņš. „Park Entrance“ („Ieeja parkā“), 2023., akrils uz audekla, 152cm x 100cm.

Palielināt / Enlarge

Juris Ceriņš. „Estuary“ („Estuārs“), 2023., akrils uz audekla, 152cm x 122cm.

Jura Ceriņa māksla izraisa apbrīnu par glezniecības karjeru, kas ilgusi jau sešdesmit gadus. Tā mūs pārsteidz ne tikai ar jaunrades ilgumu, bet arī ar nepārtraukto evolūciju. Un tomēr – viņš nekad nav novirzījies no enerģiskās abstraktās ainavas valdzinājuma. Pētot šo žanru, Ceriņš ir saistīts ar Eiropas glezniecības tradīciju. Šķiet, ka koncentrēšanās uz ainavu varētu mudināt mākslinieku būt ceļotājam, taču viņš strādā citādi. Ceriņš vienmēr ņem saturu savām gleznām tieši no sev pazīstamās dabas vides. Šāda saikne izriet jau no bērna gadiem – no pirmās saskarsmes ar Austrālijas dabu. Augot latviešu bēgļu ģimenē 20. gadsimta piecdesmito gadu sākumā viņš mēdza stundām klaiņot pa Bathurst ieceļotāju nometnes apkārni, kur bija gan upes atzari, gan ganību lauki. Tagad Ceriņš ir iesakņojies Otveju mežu (Otways) malā Lornes apkaimē, kur skarbais okeāns redzams pāri koku galotnēm. Tieši šeit un ap savām mājām mākslinieks fiksē vietas aspektus jau divas desmitgades.

Ceriņa stilu raksturo savdabīgu tēlu lietojums un apņēmība sekot savām mākslinieciskajām vēlmēm. Mākslinieks vada diezgan noslēgtu un vienkāršu dzīvesveidu, ietverot daudzus pienākumus, kas veicami laukā, kā arī regulārus klejojumus pa mežu. Tas arī veido viņa neparasto perspektīvu. Gadu gaitā Ceriņa glezniecība ir attīstījusies no it kā kartogrāfiskas vizualitātes līdz intensīviem kārtojumiem un slāņiem ar krāšņām detaļām. Novērojums ir materiāls glezniecības rokrakstam, ko Ceriņš turpina pētīt. Tas ir nepārtraukts sarunas ritms. Iespējams, ka šo sarunu ir ietekmējuši neskaitāmi faktori – gan atmiņas par fresku skatīšanos Neapolē astoņu gadu vecumā un raksti uz sienu tapetēm vecāku mājās bērnībā, gan iedziļināšanās rokraksta vilcienos, kas veido tekstu, gan mācīšanās no tāda ietekmīga skotu izcelsmes Austrālijas gleznotāja kā Ians Fērveiters (Ian Fairweather).

Ceriņa glezniecība atrodas krustpunktā starp struktūru un spēkpilnu brīvības apliecinājumu. Jaunākie darbi, kas bija iekļauti 2023. gada novembra izstādē Hereabouts (tulkojumā – „Šeit un apkārt“) galerijā Qdos, Lornē liecina par nodomu būt neierobežotam, vienlaikus lietojot zīmes vai tekstu, kas atsaucas uz topogrāfiju un ievieš jaunas skaņas vizuālajā valodā. Šķiet, ka viņa darbi skenē ainu, reģistrējot katru detaļu caur personīgo iekšējo „aci“, tomēr apliecinot apkārtnes dzīvīgumu, kas ir pats par sevi esošs. Tādas mākslinieka attiecības ar apkārni man saistās ar mākslu, ko Lūcija R. Liparde (Lucy R. Lippard) raksturo ar vietas dziļāku jūtību nevis tās attēlojumu.¹ Viņa glezniecība ir specifiska un tomēr mīklaina, kā kods, kas raksta informāciju, tādējādi kļūstot par audekla materialitāti.

Atklājas, ka Ceriņa process ietver vairākus posmus, kas sākas ar atrašanos kādā apkārtnes vietā. Pastaigas klejojumā viņš pēta tās faktūru un rakstus, un tad skicē ar guašu uz papīra. Parasti nepieciešams šajā punktā atgriezties, – taču nevis lai skatītos apkārt, bet lai vienkārši justu vietas klātbūtni, kas palīdz gleznas radīšanā mājās. Darbnīcā mākslinieks uzsāk darbu, lietojot guašas zīmējumu kā vadlīniju, tomēr tas tiek darīts tikai gleznošanas sākumā. Šajā stadijā viņš iedziļinās gleznas tapšanas procesā un veido krāsas slāņus ar otām, lupatām, kartonu un rokām, tam veltot laiku un pūliņus. Ceriņš ir teicis: „Gleznošanas akts, kur izejas punkts ir konkrēta vieta, rada katarses izjūtu. Ar katru otas atstāto zīmi cilvēks vairāk iepazīst šīs vietas apkārtni. Zālāji un brikšņi gadu gaitā ir noauduši noslīpētu rakstu, kur pārsteidzošā kārtā motīvi netiek atkārtoti. Tas ir prozaiskās vienkāršības vērojums, un tomēr tieši šī vienkāršība ir tā, kas mani ir vienmēr fascinējusi.“²

Runājot par prozaisko vienkāršību, man prātā nāk acīmredzama saikne ar latviešu dzīvesziņu. Saskaņā ar to, katra smildziņa, zālīte un kociņš ir dzīvās dabas pilni, un tiem nedrīkst nodarīt pāri. Tas ir iemiesots tautasdziesmās, ko dziedam dažādos latviskos pasākumos un kas bijuši svarīga mākslinieka svarīga dzīves daļa uzaugot. Mūsu sarunās Ceriņš ir atzīmējis, ka senču godbijība pret dabu protams ir viņa pamats, vienlaikus atzīstot, ka viņam tomēr ir tuvāka Austrālijas, nevis Latvijas daba. Kultūru pārklāšanās, kas saistīta ar dzīves ceļiem, kad brīvība savā zemē tiek apspiesta, ir interesanta un noslēpumaina parādība. Piemēram, arī fotogrāfs Pēteris Dombrovskis (1945-1996) ir pēckara latviešu ieceļotāju ģimenes atvase, kas spēja radīt fotogrāfiju Morning Mist, Rock Island Bend (tulkojumā – Rīta migla, Klinšu salas līkums), kurā Tasmānijas mežainās dabas atveidojums astoņdesmitajos gados uzrunāja cilvēku sirdis tik spēcīgi, ka tas palīdzēja novērst postoša dambja būvi uz Frenklina upes. Tasmānijas mākslinieks arī juta nepieciešamību atrasties dabas vidē. Ceriņš redz paralēles savā un Dombrovska pieejā, minot, ka cilvēkam ar latvisku vai baltu identitāti staigāšana starp mežiem un pļavām rada drošības un brīvības sajūtu. Viņa sasniegums ir spēja izmantot dabas vibrāciju izjūtu, lai izceltu prozaisko vienkāršību. Tā Juris Ceriņš ir iestrādājis savu līniju Austrālijas dabas ainavas glezniecībā. Viņa spilgtais jaunrades darbs ar savu īpašo valodu atspoguļo attiecības ar vidi, kas aizvien turpinās un padziļinās.

Marita Batņa,
mākslas kuratore un prakses pētniece
Laikrakstam „Latvietis“

1. Lucy R. Lippard, The Lure of the Local: Senses of Place in a Multicentered Society (tulkojumā – Lūcija R. Liparde, „Vietas vilinājums: tās izjūtas daudzcentru sabiedrībā“). Izdots – New York: The New Press, 1997.

2. Juris Ceriņš, „On Location“ (tulkojumā – „Vietas apkārtnē“). Izdevējs – Oz Arts, 1994: 111-113.