Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Grāmatas „Nacionāli dekoratīvais stils Talsu novadā“ vāks.

Palielināt / Enlarge

Divas lapas no grāmatas „Nacionāli dekoratīvais stils Talsu novadā“.

Palielināt / Enlarge

Grāmatas „Upe, upe, Daugaviņa“ vāks.

Pirms vairākiem mēnešiem, caurlapojot Facebook jaunumus, piesaistīja ārkārtas ziņa, vismaz man tā tas likās, ka Talsu novadā saglabājies nams, kas bijis dievturu sanākšanas vieta. Zināju, ka 20.gs. 20.-30. gados dievturi pulcējās Lazaretes (tagad Jeruzalemes) ielas 6./8. namā, Rīgā, kas piederēja Neatkarīgo Mākslinieku vienībai un kurā dzīvoja gan dievturu ideologs un senatnes pētnieks Ernests Brastiņš, gan gleznotājs Jēkabs Bīne, gan operdziedātāja Milda Brehmane-Štengele, gan arī karikatūrists Ernests Rirdāns un citi, bet tas, ka dievturiem bija veltīta grezni iekārtota māja, pārsteidza. Drīz vien manās ausīs nonāca vēsts, ka Talsu novada muzejs ir sagatavojis un laidis klajā grāmatu Nacionāli dekoratīvais stils Talsu novadā par šo neparasto māju Dzintari un māksliniekiem, kuri 20.gs. 30. gados veidoja tās iekārtojumu, tostarp sienas gleznojumus. Izdevuma sastādītāja un autore ir ilggadīgā speciāliste mākslas jautājumos Talsu novada muzejā, gleznotāja Guna Millersone un dizainers, burtveidolu pētnieks un Rīgas dizaina un mākslas vidusskolas pedagogs, arhitekts Gatis Vanags.

Vai Latvijā kur citur ir bijusi īpaša ēka dievturiem, nudien nezinu, bet Talsi, kā liekas, ir izņēmums, tāpēc vien šī būve ir izceļama un godājamu. To 20.gs. 30. gados šajā Kurzemes pilsētā uzslējis dievturu sadraudzes vadītājs un Latviešu senatnes pētītāju biedrības Talsu atzara līderis, skolotājs Teodors Dzintarkalns. Savulaik Dzintari bija iecienīta tūrisma apskates vieta, kas, kā apliecina tā laika laikraksti, celta kā latviskuma svētnīca – „pirmā Latvijas dievturu baznīca“. Kā tā izskatījusies, parāda grāmatā bagātīgi publicētie dažādu gadu sienu un griestu foto uzņēmumi ar latvju rakstiem un dievestību attēlojumiem un skices. To autors ir Kārlis Sūniņš, kurš, būdams vēl Latvijas Mākslas akadēmijas students, saņēma šo grandiozo pasūtījumu.

Kā lasāms šajā pētījumā, Dzintari nav vienīgais nacionāli dekoratīvajā stilā ieturētais kultūras piemineklis novadā. Lūk, Ārlavas lauksaimniecības biedrības namā Valdemārpilī atradās Krišjāņa Valdemāra piemiņas zāle. Tās interjera autors ir cits talsinieks – Kārlis Freimanis, par moto izvēloties dižā latviešu aicinājumu Latvji, ejiet jūriņā, zeltu krājiet pūriņā. Kā atzīmē šīs piemiņas zāles pētniece Guna Millersone, iecere 20.gs 30. gados bija visai grandioza, kas diemžēl nerealizējās dzīvē, tomēr vēl šodien tās vizuālais risinājums ir iespaidīgs. Nams diemžēl šobrīd ir pamests.

Krietni labāk paveicies vēl vienam nacionāli dekoratīvā stila piemēram, kura autors ir Žanis Sūniņš, ievērojamā akvarelists un ilustrāciju meistara Kārļa Sūniņa brālēns. Tas atrodas Valgales pagasta namā (tagad Abavciema bibliotēkā), kurā, kā pamanāms grāmatas ilustratīvajā materiālā, saglabājušies gan griestu tautiskie ornamentu gleznojumi, gan ainas no tautas dzīves.

Grāmata tuvāk iepazīstina arīdzan ar šo trīs Talsu mākslinieku Kārļa Freimaņa, Kārļa Sūniņa un Žaņa Sūniņa daiļradi, kas atklājas viņu arhīvos muzejā. Gatis Vanags iedziļinājies viņu veikumā latvisko burtveidolu stilistikas attīstībā. Tāpat daudz uzmanības veltīta viņu ieguldījumam grāmatu ilustrācijas attīstībā. Skices un zīmējumi parāda, cik rūpīgi mākslinieki strādājuši pie latviešu folkloras izdevumu izdevumiem – vāku mākslinieciskajam izskatam, ilustrācijām, iniciāļiem, burtu izvēlei.

Mana gada gājuma ļaudis droši vien atcerēsies Kārļa Sūniņa devumu ilustrāciju jomā. Vispirms man tuvs kļuva latviešu pasaku sējums Zelta tīnīte (1955). Bet mana pirmā greznā grāmata, kas iegravējās apziņā uz ilgiem gadiem, bija Upe, upe, Daugaviņa (1957). Kārļa Sūniņa ilustrācijas atklāja pavisam jaunu, neapjaustu pasauli, patiesībā – kā man šķita – atdzīvināja senatni, kādā dzīvoja mūsu senči, iesējot lepnumu par mūsu vitālajām, dzīvības un poēzijas pilnajām sendienām, kad latvji bija laimīgi un brīvi, un par tautu, kurai piederīgs biju arīdzan es, knapi desmit gadus vecs puišelis. Redzētais iedēstīja apziņā pagātnes tēlus par dzīvi agrākos laikos, kādus vadīja mūsu vecvecāki un agrākās paaudzes.

Grāmatas sastādītāja Guna Millersona aizrāda, ka šim tautiskajam stilam, kādā strādāja trīs talsinieki, joprojām nav atrasts apzīmējums, tādēļ viņa izvēlējusies sekot bijušajā Čehoslovākijā izmantoto jēdzienu un dēvēt to par nacionāli dekoratīvo stilu. Te jāpiebilst, ka Latvijas mākslas vēstures V sējumā šī stila darbiem pētnieki ir pieskārušies ļoti virspusīgi un pat ar zināmu nicinājumu, ja nav pieskaņojušies ar modernajiem virzieniem Eiropas mākslā un ir sabalsojušies ar 20.gs. 30. gadu Kārļa Ulmaņa autoritatīvās valdības prasību – nacionālisma izcelšanu.

Jācer, ka Gunas Millersones un Gata Vanaga grāmata šo balto laukumu latviešu mākslas vēsturē kaut cik aizkrāsos. Vēl jāpiemetina, ka manās ausīs nonākusi ziņa, ka Dzintariem piešķirts kultūras mantojuma statuss, un kā tiek tiks restaurēti.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“