Ar polku un dziesmu

Palielināt / Enlarge

AL59.KD kopkoris Noslēguma koncertā; diriģē Edgars Vegners. FOTO Garens Krūmiņš.

Palielināt / Enlarge

Grupa JŌRA. FOTO Garens Krūmiņš.

Palielināt / Enlarge

Laima Jansone. FOTO Garens Krūmiņš.

Palielināt / Enlarge

Deju kopa „Piektais ritenis“. FOTO Garens Krūmiņš.

Palielināt / Enlarge

Kopskats ar dejotājiem un koristiem. FOTO Valda Liepiņa.

Palielināt / Enlarge

Uz redzēšānos nākamajās Kultūras dienās. FOTO Garens Krūmiņš.

Palielināt / Enlarge

AL59.Kultūras dienu karogu nodod nākamo KD rīcības komitejas priekšsēdei Lilitai Daenkei. FOTO Garens Krūmiņš.

Ar pacilātu sajūtu oficiāli noslēdzām Austrālijas Latviešu 59. Kultūras dienas. Atklāšanas koncerts uzsāka iedvesmojošas dienas, bet Noslēguma koncerts, apvienojot tradicionālos tautas deju un kopkora koncertus vienā koncertā, ļāva mums vēlreiz palidot, izjust tiekšanos pēc vienotības zem vienas saules.

Pēc šī raksta vēl sekos pēdējais, bet, atsaucoties uz lasītāju vēlmēm, pārlēksim līdz Noslēguma koncertam. Par otro šo KD veiksmīgo „jaunradi“ – „Pīrāgi un pārrunas“, kā arī citiem KD notikumiem, rakstīšu nākamreiz. Tas tad būs pēdējo reizi par AL59.KD.

Šo Kultūras dienu Noslēguma koncerts formas ziņā krasi atšķīrās no ierastā. Jau labu laiku pirms svētkiem, koncerta režisors un producents Kalvis Jaunalksnis ieskicēja Austrālijas koru un tautas deju ansambļu vēsturi. Septiņdesmit gadu laikā, koru un tautas deju ansambļu ir bijis daudz. Daļa beidza savu darbību, cits nāca vietā, taču gala rezultāts ir tas, ka gan koristu, gan dejotāju ir krietni mazāk. Tāpat kā agrākos gados, ir daļa jauniešu, kas gan dzied, gan dejo. Šī Noslēguma koncerta struktūra lika mums skaidrāk manīt, cik (un kuri) ir to, kas piedalās vairākās jomās.

Dalībnieku kopskaits (neieskaitot papilddalībniekus Jōra un Tautumeitas) bija 126. Koristu skaits bija 80. Tas ir visai cienījams kora lielums. Vīru korī dziedāja 28 balsis. Vīru koris Austrālijā ir atguvis savu agrāko spozmi un klausītāju mīlestību un sajūsmu. Dejotāju bija 66. Taču šajā koncertā bija 20 dalībnieku, kas dejoja un dziedāja. Mani vienlaikus smīdināja un iepriecināja šo mazo bitīšu skraidelēšana no skatuves, kur stāvēja koris, un tad uz zāli, kur dejoja. Un atpakaļ. Kora rindas mazliet vijās, kā nenoteikti viļņi. Kustība bija amizanta un radīja neparastu enerģijas sajūtu. Citiem skatītājiem šī kustība traucēja; esot bijusi nesakārtotības sajūta. Nekad jau visus neapmierināsi. Citi teica – „mūsu laikos“ tā neskraidīja. Protams, ka nē. Toreiz dalībnieku bija vairāk, turklāt pirms gadiem 20 un vairāk, mūsu kopiena nebija tik cieši savīta ar Latvijas notikumiem. Pagājušā gada jūlijā daudzi dalībnieki piedalījās Dziesmu svētkos Latvijā. Pavisam jaunu programmu nevar sagatavot. Var jau būt, ka Dziesmu svētki arī ietekmēja citu pilsētu dalībnieku skaitu. Noslēguma dalībniekos no Adelaides bija 17 dalībnieki, no Sidnejas – 33, no Kanberas – 9, no citas vietas Austrālijā – 1 un soprāniem vēl pievienojās Ilona no Tautumeitām.

Noslēguma koncerta radošā komanda bija liela, un līdz ar to, Kalvim Jaunalksnim un mākslinieciskajiem līdzvadītājiem Sandrai un Robertam Birzēm bija uzlikta liela atbildība. Droši vien arī ne vienu reizi vien bija galvā jāuzliek diplomātijas cepure. Un tieši šo daudzo vēlmju dēļ, varbūt koncerts mazliet cieta. Tas bija daudzveidīgs, taču mazliet par garu. Tieši tad, ka šķita esam sasnieguši koncerta kulmināciju, mūs sagaidīja vēl sešas dejas un dziesmas. Par to vēlāk, jo gribas pievērsties labajam. Un tas bija izcils.

Man koncerts ļoti patika. Uzskatu, ka Kalvis bija atradis ļoti labu līdzsvaru starp dziesmām un dejām, taču bija jūtama vairāku māksliniecisku vadītāju ietekme. Katram ir sava mīļākā deja vai dziesma. Arī man ir tādas un tādēļ brīnījos, ka koncertā nebija iekļauta Latvijā patreiz populārā (varētu teikt hits) vīru kora dziesma Apkal mani kumeliņu (Juris Vaivods, Rūdolfs Blaumanis) un allaž sajūsmu izsaucošā Jāņa Ērgļa horeografētā deja Es apjāju Prūšu zemi. Var jau teikt, ka vajag jaunu, bet, tāpat kā Dziesmu svētkos (un tur šogad bija liela kļūda Noslēguma koncertā), jāpatur prātā, ka klausītāji iet klausīties un pārdzīvot. Šie ir kopābūšanas svētki, atmiņas, varbūt kāda asariņa nolīs, vai kādas skaistas ainas atvīsies. Un tādēļ, koncerta programmu izvēloties, ir kā staigāt pa naža asmeni.

Kā teicu, man koncerts patika. Bet dzirdēju daudzus, kam koncerta pirmā daļa bijusi sveša un pagājis laiks, kamēr iesila. Kādēļ? Šīs dziesmas daudziem bija svešas. Tā kā pati ilgi dziedāju Luksemburgas korī un līdz ar to, arī Dziesmu svētkos, man šīs dziesmas ir zināmas, bet saliekot KD programmu Austrālijas klausītājiem, muzikālajiem vadītājiem ir jāpatur prātā, ka tagad ir izveidojušās divas publikas grupas. Mums ir liela grupa, kas piedalījušies Dziesmu svētkos ar visu savu emociju virpuli, bet paralēli ir klausītāji, kam Dziesmu svētku dziesmas nav pazīstamas. Publika īsti iesila tikai ar Tautumeitu uznācienu un enerģiju. Jaundarbi ir nepieciešami, bet ļoti vajag veco klasiku, kuru šo jauno dziedātāju vecāki un vecvecāki dziedāja (un dejoja). Pārlūkojot programmu, jāatzīst, ka „veco“ iemīļoto komponistu un dziesmu bija gana daudz (Bet ne no paša sākuma, kad noskaņa tiek radīta.) – Raimonds Pauls, Emīls Dārziņš, Valters Kaminskis, Valts Pūce, Raimonds Tiguls, Imants Kalniņš, Mārtiņš Brauns, Jāzeps Vītols, Lolita Ritmane, Jurjānu Andrejs. Kopkorī dziedāja Melburnas jauniešu koris Ausma, Melburnas latviešu jauktais koris Daina, Adelaides latviešu vīru koris Daugava, Adelaides latviešu jauktais koris Dziesmu laiva, Sidnejas latviešu vīru koris, Sidnejas latviešu jauktais koris Skanda, Melburnas latviešu vīru koris Veseris un koristi no Kanberas, Jaundienvidvelsas un Kvīnslandes. Koris tiešām skanēja kā viens, un jaunās balsis dod korim plašuma sajūtu, kuras pirms kāda laika trūka.

Mums bija lieliska iespēja iepazīt Austrālijas latviešu sabiedrības izaudzinātos diriģentus – Matīsu Reinhardu, Aiju Dragūnu, kā arī ilgāk pazīstamos – Edgaru Vegneru, Sandru Dragūnu, Lilitu Daenke. Enerģijas un pašpārliecības uzplūdums izskanēja, kad pie diriģenta pults stājās virsdiriģents no Latvijas Ivars Cinkuss, diriģējot Lauztās priedes. Arī no publikas bija jūtams atbildes emociju vilnis. Līdzīgi, kad Aija Dragūna diriģēja Gaismas pili. Saprotu, ka koncertā gribēja iekļaut īpaši Dziesmu svētkiem komponēto Lolitas Ritmanes Augšup dzīvība skan (Rasa Bugavičute-Rasa). Zinu arī, ka Dziesmu svētkos bija liela cerība, ka šī dziesma tiešām radīs emociju vilni. Nedz Dziesmu svētkos, nedz KD, šī dziesma „neaizgāja“. Pati zinu – kādreiz šķiet citādi, kad pats dzied, bet šī nu nebūs dziesma, kas iekļausies mūžīgajā Dziesmu svētku repertuārā. Skatītājus tā neiekustina.

Dejotāji bija skaisti, rindas kopumā labi ieturētas, tērpi skaisti, jauniešu prieku varēja nolasīt sejās. Kā man patīk šādi tautas deju uzvedumi! Saprotu, ka lielkoncertu rakstu veidošana ir gudra, prasa lielu izdomu, IT pielietošanu utt. Bet man patīk šī vienlaikus vienkāršība, bet arī salīdzinoši sarežģītā rakstu veidošana mūsu uz tradicionāliem pamatiem veidotajās tautas dejās. Paldies visiem dejotājiem – Auseklītis no Adelaides, Jautrais pāris no Sidnejas, Jūrmalnieki no Austrālijas, Piektais ritenis un Ritenītis no Melburnas un Sprigulītis no Kanberas.

Ļoti skaista – daudziem skatītājiem un bijušajiem dalībniekiem – visskaistākā tradīcijas atjaunināšana bija atvadu māšana ar baltajiem kabatlakatiņiem. Atvadas un aicinājums uz nākamajām Kultūras Dienām Adelaidē. Agrāk tā mājām katrā Noslēguma koncertā, bet jau ilgāku laiku šīs tradīcijas vairs nebija. Es redzēju daudzas sajūsmā miklas acis sev apkārt, sievietes rakņājās savās somiņās un kungi savās kabatās pēc baltiem lakatiņiem. Agrāk, uz KD noslēguma koncertu ejot, likums bija līdz paņemt baltu kabatlakatiņu. Novēlu nākamajiem rīkotājiem šo tradīciju uzturēt! Paldies, Kalvi!

Nepieskaroties katrai dziesmai, jāatzīmē, ka kopkoris Melburnas Pilsētas namā skanēja labi. Skatuve arī svinīga, ar lielajām ērģelēm fonā. Bieži ir tā, ka tieši vīru balsīm pietrūkst spēka kopkoros. Šeit bija lielisks līdzsvars; teikšu – pat negaidīts spēks. Brīnišķīgi bija redzēt vairākas mūsu Austrālijas tautasdeju dižgares Skaidrītes Dariuses dejas. Tā bija patiesas cieņas atdošana Austrālijas kultūras uzturētājiem.

Ļoti izdevās tās dejas, kur dziedāja un pavadīja Jōra vai Veseris. Tajās dejās uzreiz cita enerģija un spēks. Saprotu, ka vairākas dejas bija jādejo ar audio ierakstiem, bet mēs kā publika un dejotāji neesam vairs pie tā pieraduši. Varētu teikt, ka izlepuši, bet nē. Īpaši pagājušā gadsimta 80ajos gados Austrālijas tautas deju dejotāji un koristi tiecās uz jaunām virsotnēm – un tās sasniedza. Mums tagad ir tik daudz izcilu mūziķu (saprotu, ka daļa arī dejoja), bet turpmāk vajadzētu meklēt citus ceļus. Audio ieraksti skan „plāni“. Diemžēl tas bija īpaši jūtami pēc KD karogu nodošanas un svinīgo dziesmu izskaņas. Lai man piedod lieliskie organizētāji, vadītāji un dalībnieki, bet ar šo svinīgo daļu, vajadzēja beigt, vēl tikai nodziedot Pūt, vējiņi un mājot atvadas.

Pēc svinīgām dziesmām, pāriet uz audio ierakstu četrām tautas dejām, – tas radīja krasu kritienu koncerta noskaņā. Ar pūtēju kvarteta fanfarām, uzrunām, karoga nodošanu, Laimas Jansones kokles skaņām, himnu, Saule, pērkons un visām mūsu tradīciju dziesmām, bijām sasnieguši fantastisku kulmināciju. Ar to vajadzēja beigt.

Vēl mazliet pie svētku uzrunām, – un te atgriežamies pie saprotamiem centieniem pēc divvalodības un būt kopā zem vienas saules. Latviešu Kultūras dienas notiek 59. reizi, tās notiek kopš 1951. gada. Latviešu Kultūras dienas notiek, pateicoties aptuveni četru latviešu paaudžu centieniem, pašaizliedzībai un darbam. Un pateicoties latviešu valodai. Jā, laiki mainās, un mūsu vidū tagad ir daudz nelatviešu un jauktu ģimeņu, kurus mēs cienām un mīlam. Taču, uzrunājot viesus un uzsākot AL59. KD Noslēguma uzrunu, pirmajai bija jāskan latviešu valodai, šoreiz Pētera Dārziņa izpildījumā. Angļu valodas uzrunai, Sūzanas izpildījumā, tomēr bija jāieņem papildinošā loma, ne otrādi. Ja mēs neuzturam savu valodu goda un svētā vietā vismaz mūsu latviešu svētku goda posmos, tad varam arī pilnībā pāriet uz angļu valodu. Bet, vai tad tās būs Latviešu Kultūras dienās? Vai tad mēs brauksim uz KeiDeez?

Noslēguma koncerts un Austrālijas Latviešu 59. Kultūras dienas bija lieliskas, vairāki jauninājumi, izjusts meklējums pēc mūsu identitātes šajā valstī un pasaulē. Tas ir brīnišķīgi un vajadzīgi. Vienīgi nevajag aizmirst, ka savu identitāti atradīsim vienīgi, vēl tuvu pieskaujot savu vēsturiski dāvināto – latvieti. Lāčplēša mazais bērniņš krustcelēs nav tikai mūsu valsts Latvija, bet arī katrs no mums, kas meklē savu vietu zem vienas saules. Lai veicas!

Valda Liepiņa
Laikrakstam „Latvietis“