Par čeku

Palielināt / Enlarge

Dalībnieki referātā. Referents Indulis Zālīte pirmā rindā, trešais no kreisās. FOTO no Induļa Zālītes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Indulis Zālīte referē. FOTO no Induļa Zālītes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Indulis Zālīte un Uldis Ozoliņš Melburnas Latviešu nama kafejnīcā „Rīga“ pirms referāta. FOTO no Induļa Zālītes personīgā arhīva.

Sestdien, 24. februārī, Melburnas Latviešu namā ap 40 klausītāji cieši sekoja Okupācijas muzeja vēsturnieka Dr. Induļa Zālītes priekšlasījumam „Čekas maisi un čekas darbība okupētajā Latvijā“. Viela nebija ne viegli sagremojama, ne patīkama: referents deva vispirms vēsturisku pārskatu par čekas darbību no jau pirms Latvijas okupācijas 1940. gadā, kad iefiltrējās vairāki čekas aģenti Latvijas pirmā neatkarības laikā, gatavojot ceļu vēlākajai okupācijai.

Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā, jautājums kā tikt gala ar Valsts Drošības komitejas (VDK) aģentiem, un kādi sodi būtu jāpiemēro tiem, kuri naidīgi rīkojušies pret Latviju, ir bijis strīdīgi jautājumi. Pat pirms „čekas maisu“ atvēršanas (2018. gadā) Zālīte pastāstīja par mēģinājumiem notiesāt tos nedaudzos VDK aģentus, kas vēl bija dzīvi, bet bija iesaistīti okupācijas laika deportācijās, vai izlūkošanā pret latviešu partizāniem. Raksturīgs gadījums bija ar Leonīdu Fominu; bijušo leģionāru Padomju armija saņēma gūstā un deva izvēli – vai nu iefiltrēties partizānos, vai tiks nošauts. Fomins, kam bija augsta autoritāte savā pazīstamā leģiona panākumu dēļ, tā varēja nodot īpašu svarīgus partizāņu vadītājus. Izrādījās, ka Fomins vel bija dzīvs 1991. gadā, bet kad prokuratūra devās viņu iesūdzēt tiesā, jo bija vel dzīvi partizāņu liecinieki, viņš pakārās. Tomēr prokuratūrai izdevās apcietināt gan čekas virsnieku Alfonsu Noviku, kurš mira cietumā, un par kara noziedzību Vasiliju Kononovu.

Stāstot par VDK aktivitāti sekojošos gadu desmitos, Zālīte uzsvēra, ka pieeja mainījās, it sevišķi attiecībā ar ieslodzīšanu un cilvēku uzraudzību: samazinājās arestu skaits par pretvalstisku darbību; dažos 1970s un 80s gados bija tik maz kā divi aresti pa gadu, bet pieauga saucamā „profilakses“ pieeja, kur ar runāšanu un ar cik slēptiem cik neslēptiem draudiem, apturēja cilvēku VDK nevēlamu rīcību. Pie katras ievērojamas iestādes ielika „kuratorus“, kuri jau atklāti veda pārraudzības darbus, un devās līdzi delegācijām uz ārzemēm. Arī strauji attīstījās trimdas iebraucēju izsekošana un vervēšana, kā arī darbība ārvalstīs.

„Čekas maisi“, kuri bija atstāti čekas birojā 1991. gadā, veda pie grūtas izšķiršanās – vai publicēt, vai nē? Kāpēc viņi bija atstāti? Lai kompromitētu pazīstamas sabiedriskās figūras? Nevīžība, ka visi nebija iznīcināti? Kartotēkā ap 4500 kartītes, bet tas nav pilns saraksts no aģentiem un ziņotājiem. Vispirms Saeima nolēma nepublicēt, tos nodeva Totalitāro seku dokumentēšanas centram (TSDC), kur Zālīte bija priekšnieks, un pēc tam speciālai komisijai, bet beigās 2018. gadā tos publicēja, un ir pieejami pat internetā.

Bet, kaut daži ir atzinuši sadarbību ar čeku un kāda tā ir bijusi, vairāki, kuriem atradās viņu kartītes, ir griezušies pie tiesas sevi attaisnot un noliegt sadarbību. Vai norādītie cilvēki zināja, ka viņi kartotēkā? Uz kartītēm parakstu nav, un parasti nav arī norādījumi, kā ir darbojušies un savervēti. Pierādīt kādu ļaunu nodomu ir grūti – Zālīte lēš, ka tikai ap 5% gadījumos varēs pierādīt tīšu un mērķtiecīgu sadarbību ar čeku.

Referāts izraisīja spraigas diskusijas un jautājumu netrūka. Daži prasīja, kā var būt, ka tik daudz nodevēju bija starp latviešiem; citiem interesēja trimdinieku izsekošana. Kā atbaidošu kuriozitāti izcēlās jautājums par Emīliju Benjamiņu – Atpūtas redaktoru un viņas likteni deportācijā. Zālīte minēja, ka ir izsekojis, kā Atpūta mainījās 20.gs. 30. gadu beigās: sāka parādīties ne tikai glaimojoši raksti par Krieviju, bet arī par citām Padomju Savienības republikām un padomnieciskām parašām – tas lēni pārveidoja Atpūtas stilu un saturu, noteikti no jau infiltrēto čekas aģentu ietekmes.

Paldies referentam par izsmeļošu kontekstu, kā saprast vēl aizvien neizsmeltos jautājumus. Tagad pieejami arī vairāki avoti un vairākas datubāzes, ne tikai „čekas maisi“, kas dod ieskatu čekas darbībai okupētajā Latvijā.

Atreferējis Dr. Uldis Ozoliņš
Laikrakstam „Latvietis“