Dzīvesgājums – Mācītāja Ivara Jēkabsona atvadu vārdi

Palielināt / Enlarge

Ulda dēls Mārtiņš runā bēru mielastā. FOTO Andris Tomašūns.

Palielināt / Enlarge

Ulda sieva Agrita runā bēru mielastā. FOTO Andris Tomašūns.

Palielināt / Enlarge

Korporācija Fraternitas Cursica nes zārku. FOTO Andris Tomašūns.

Palielināt / Enlarge

Siliņu dzimtas kapi. FOTO Andris Tomašūns.

Es sapni par dzimteni pagalvī liku... Nu šis sapnis piepildījies.

Dižais carnikavietis, Trīs zvaigžņu ordeņa virsnieks, trimdas latviešu dramaturgs, aktieris, rakstnieks un publicists Uldis Siliņš ir mājās.

Ko par sevi stāstītu pats Uldis?

„Es piedzimu 2. Rīgas slimnīcā. 1930. gada 26. janvārī parādījos pasaulē maza, bļaustīga zemsvara indivīda personā. Toreiz bērni parasti dzima mājās, es biju viens no retajiem, kas brauca uz slimnīcu. Esmu carnikavietis. Māte bija skolotāja, tēvs – zvejnieks, vairāku biedrību priekšnieks, vadīja arī Carnikavas teātra kopu. Vasarās augu viens pats pie vecvecākiem. Es biju bāriņš. Vienīgais bāriņš, kam abi vecāki vēl bija dzīvi.

Kad man bija 15 gadi, iestājos tagadējā Rīgas 1. ģimnāzijā, bet nevienu dienu tur negāju, jo 1944. gada oktobrī Rīgā ienāca krievu karaspēks. Evakuējāmies uz Vāciju. Mani varētu likt Ginesa rekordu grāmatā – biju pēdējais latviešu brīvprātīgais, kurš pieteicās vācu armijā.

No 1945. līdz 1950. gadam Vācijā sabiju divās tā saucamajās displaced person nometnēs. Tur beidzu ģimnāziju un brīvi runāju vāciski.

Austrālijā ierados 20 gadus vecs. Mani salīga darbam uz dzelzceļa. Austrālijā bija jānostrādā divu gadu līgums, un tad bijām brīvi darīt ko gribam un sākt patstāvīgu dzīvi. Pēc līguma beigām sāku strādāt pasta un telegrāfa kantorī līdz 1991. gadam, kad devos pensijā.

Ģimeni nodibināju ar latvieti. Iepazinos ar pazīstamu galda tenisisti Ilzi Ludmilu Vitu Viļumu. Kaut kā norunājam, ka precēsimies. Viņa esot noskatījusi mani kā tēvu saviem bērniem. Nobrīnējos, bet tad nodomāju, ka labāku nedabūšu un nebūtu arī dabūjis, goda vārds. Apprecējāmies 1962. gadā. Mums piedzima trīs bērni – Mārtiņš, Mikki un Ginters, tikām pie vedeklām Amandas un Šaronas, znota Kolina umn viņi mums dāvināja sešus mazbērnus – Aleksu, Anniku, Raianu, Adrianu, Torliju un Džousī.

Mana ģimene nekad nav aizmirsusi, kur ir mūsu īstās mājas. Uz Latviju pirmoreiz atbraucu 1987. gadā. Mēs gaidījām, kad Latvija atkal kļūs brīva. Neticējām, bet gaidījām. Kopš 1990. gada, ja vien ģimenes apstākļi ļāva, gandrīz katru vasaru braucu uz Latviju. Tā ir mana zeme. Varbūt ne tāda, kādu es gribētu redzēt, bet nekas jau nav tāds, kā mums gribētos. Vai ku' es biju te laimīgs! Bet vispār dzīve pret mani ir bijusi laipna. Stipri laipna.“

Tā Uldis rakstīja bija pirms desmit gadiem. Kas notika tālāk?

Uldis turpināja rakstīt. Pavadīja bagātu mūžu un piedzīvoja zelta kāzas. Ilzes slimības laikā rūpējās par sievu, un pēc viņas nāves piedzīvoja lielo sapni par Latviju – atgriezās pavisam un saistīja dzīvi ar Agritu Krieviņu-Siliņu. Abi kopā viņi darbojās gan Pasaules latviešu 3x3 nometnēs, gan grāmatu izdošanā.

Uldis sarakstījis vairākas grāmatas:Mēs esam carnikavieši, Zem Dienvidu krusta un Atskatīties, pasmaidīt; viņa pūrā ir 11 lugas, ap 300 humoristisku skeču, neskaitāmi feļetoni. Viņš saņēmis daudzas godalgas un apbalvojumus; pat Trīszvaigžņu ordeni virsnieka pakāpē par nopelniem Latvijas valsts labā. Līdz pēdējam brīdim Uldis sēdēja pie datora un turpināja darbu.

3x3 kustība Latvijā nav iedomājama bez Siliņa humora, pēdējās lapas avīzē un nīkšanas. Pēdējo 3x3 saietu Uldis piedzīvoja Zasā, kur Agrita ik rītu pār pagalmu viņam nesa siltas putras bļodiņu. „Es redzēju bāleliņu jūdzam kumeliņ,“ tā dziedāja Uldis. „Mūžam viņi savas mājas vairāk neredzēs, Mūžam viņu gaitas tautasdziesmā pieminēs,“ skanēja pēdējie akordi, un viņš pacēla kausu putojoša alus.

Un vēlreiz dosim vārdu Uldim: „Es vēl labi atceros Kaķu kalna šūpoles pirmskara gados – puišus, meitas, spiedzienus un kliedzienus, kad šūpoles, sasniegušas visaugstāko punktu, ar spēju kritienu sāka lejupceļu, lai atkal lidotu līdz otrai galējībai. Es aizgāju uz Kaķu kalnu pēcpusdienā, un tumsā māte atnāca pakaļ. It kā es pats nezinātu ceļu uz mājām!“

Māc. Ivars Jēkabsons