Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Hibrīdkarš ir bijis pie mums ilgu laiku. Dažreiz tas ir redzamāks, un dažreiz tas notiek slēptākā veidā. Dažreiz tas izpaužas fiziskā vardarbībā, citreiz informatīvā „vardarbībā“ – izplatot puspatiesības, melus, ielaužoties datortīklos. Katrai darbībai ir iespējama pretdarbība vai aizsardzība.

Pret fiziskiem uzbrukumiem klasiskā aizsardzība ir apsardze. Valsts maksājot privātai apsardzes firmai SIA „PURON“ pāri par 12 000 eiro (ap 20 000 Austrālijas dolāru) mēnesī par Latvijas okupācijas muzeja sargāšanu. Starp citu, tas iekļauj dežurantu uz vietas visu nakti. Tāds arī tur esot bijis tad, kad izdauzīts logs un iemests degmaisījums. Tātad „aizsardzība“ jeb apsardze nav spējusi ne pasargāt no uzbrukuma, ne notvert uzbrucēju.

Tas, ka tomēr ir aizturēti un apcietināti aizdomās turētie ir, pirmā kārtā, pateicoties Rīgas pašvaldības policijas videonovērošanas tīklam, kurā patlaban ir iekļautas 310 kameras. Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis Latvijas TV raidījumam de facto teica: „Kamerām bija kopumā, Rīgā arī nozīme. Jo Valsts policija izmantoja kameras ne tikai pie Okupācijas muzeja, bet arī citur, lai [izsekotu] tos ceļus, un atkāpšanās ceļus, ko izmantoja uzbrucēji. Tā kā nozīme ir.“

Ir skaidrs, ka tiks uzstādītas vēl arvien vairāk videonovērošanas kameru. Līdz ar kamerām ir iespējamas dažādas mākslīgā intelekta sistēmas, kuras var pievērst uzmanību briestošām nekārtībām vai jau notikušiem noziegumiem. Ir valstis, kur šādas sistēmas ir jau izstrādāta tādā līmenī, ka spēj atrast noteiktu indivīdu visā pilsētā, arī ja tas ir centies dažādos veidos maskēt savu īsto izskatu.

Eiropas personas datu aizsardzības regula cenšas aizsargāt personas privātumu, bet tas ir automātiski pretrunā ar drošības iestāžu vēlmi visu kontrolēt. Kontrole, protams, neattiecas tikai uz seju automātisko atpazīšanu, bet arī uz visu veidu komunikāciju noklausīšanos un apsekošanu. Šādas sistēmas jau labi strādāja vēl pirms mākslīgā intelekta fenomenālo attīstību pēdējos gados.

Šī ir raksturīga problēma hibrīdkara cīņā pret dažreiz nezināmu pretinieku. Katrs aizsardzības vai pretdarbības solis var aizskart indivīda tiesības uz privātuma. Tomēr, nedrīkstam ieslīgt galējības ne vienā virzienā, ne otrā.

Ir vismaz viens virziens, kurā varam droši cīnīties, nepārkāpjot indivīda tiesības. Tas ir – spēcīgi cīnīties pret dezinformāciju ar patiesu informāciju. Manuprāt, diemžēl, tas vēl arvien netiek pietiekami spēcīgi un prasmīgi darīts valsts līmenī. Bet vienmēr varam uzlaboties.

GN
2024. g. 13. martā