Mūsu vārdi, mūsu stāsti

Palielināt / Enlarge

Koris „Dziesmu laiva“, diriģentes Lilitas Daenkes vadībā. FOTO Salī Stīvensona (Sally Stephenson).

Palielināt / Enlarge

Adelaides Latviešu biedrības (ALB) priekšsēde Ilze Radziņa. FOTO Salī Stīvensona (Sally Stephenson).

Palielināt / Enlarge

Dienvidaustrālijas pavalsts bibliotēkas direktors Džefs Strempels (Geoff Strempel). FOTO Salī Stīvensona (Sally Stephenson).

Palielināt / Enlarge

Marija Perejma. FOTO Salī Stīvensona (Sally Stephenson).

Palielināt / Enlarge

Lilita Daenke. FOTO Salī Stīvensona (Sally Stephenson).

Palielināt / Enlarge

Projekta darba grupa pie darba. No kreisās: Māra Pearsona, Īrisa  Minkiviča (Minkiewicz), Pēteris Strazds, Inta Skābe un Marija Perejma. FOTO Pēteris Perejma.

Marta mēnesī Adelaides pilsēta sanēt san kā bišu strops. Cilvēku plūsma, ielas ir pilnas ar skaņām, atskaņām un jautrības. Mākslas zinātkāre un viegla gaita aizstāj parastās darba dienas steidzīgos soļus. Adelaidieši un viesi bauda kultūras dāsno piedāvājuma klāstu. Apkārtējās pilsētas ēkas un dārzi piepildās ar Nomales festivāla izrādēm (Adelaide Fringe), un Torensa upes laivās atskan mūzika un dzejas. Armijas parādes laukumā, ja sēdētu zem saulessargu audumiem, dzirdētu Rakstnieku nedēļas (Writer's Week) sniegumus un pārrunas.

Šai pilsētas atmosfērā un burzmā sestdienas, 2. marta, siltajā pēcpusdienā plkst. 14.00 Dienvidaustrālijas pavalsts bibliotēkā (State Library of South Australia) atklāja latviešu mutvārdu digitālo kolekciju. Bibliotēkas grandiozā ēka atrodas Ziemeļu ielas (North Terrace) stūrī, blakus mākslas galerijai, muzejam, mūzikas konservatorijai, Adelaides Universitātei, starp upi un galveno iepirkšanas gājēju ielu (mall). Ar vārdu sakot, Bibliotēka atrodas pašā pilsētas kultūras centrā.

Pēcpusdienas sākums noritēja uz balkona, bibliotēkas galvenajā vestibilā. Koris Dziesmu laiva, diriģentes Lilitas Daenkes vadībā, nodziedāja Pūt, vējiņi un Mičels Makmalens (Mitchell McMullen) pieskandināja vestibilu ar kokles dzidrām skaņām, nospēlējot Jāņa Poriķa polku. Tas bija kā mielasta „uzkodas“. Mazs ieskats latviešu kultūrā.

No balkona bibliotēkas galvenajā vestibilā Ilze Radziņa, Adelaides Latviešu biedrības (ALB) priekšsēde, uzrunāja bibliotēkas apmeklētājus, kuri vestibilam caur iedami bija apstājušies un klausījās ar lielu interesi. ALB priekšsēde dažos vārdos paskaidroja, kāpēc latviešu koris atrodas bibliotēkas telpās. Tad koristi no balkona uzsāka ceļu pa koridoru uz telpu, kur notika atklāšana; viņi visu ceļu turpināja, dungojot Pūt, vējiņi melodiju. Vairākums no interesējošās publikas nebija dzirdējuši ne latviešu kora mūziku, ne kokles skaņas un bija ļoti iespaidoti, īpaši – par kokles mierinošo skaņu.

Bibliotēkas zālē bija intīma un pacilājoša atmosfēra. Ielūgtie mutvārdu projekta dalībnieki kopā ar savējiem varēja pirmo reizi izjust gan projekta, gan viņu darba vērtību un nopelnīto atzinību. Savā uzrunā* Ilze Radziņa minēja, ka šie tautieši Austrālijā iebrauca pirms 75 gadiem, un tūliņ arī nodibināja Adelaides Latviešu biedrību, kura arī šogad atzīmē 75 pastāvēšanas gadus.

Vienā telpas malā stalti stāvēja trīs karogi – Latvijas, Austrālijas un ALB. Katram karogam sava nozīme un vieta mūsu kopīgajā vēsturē, kas gadu gājumā mūs ir savijis. Viens karogs ir pagātnes dzimtene, otrs šodienas mājas/dzīvesvieta, vai tur, kur mutvārdu projekta dalībnieki ir nodzīvojuši lielāko savu dzīves gājumu. Mūs visus saista kopīgais ALB (Austrālijas Latviešu biedrības) karogs, kas turpina uzturēt latviešu kultūru, valodu un tradīcijas.

Galvenie projekta dzinējspēki ir Marija Perejma, Pēteris Strazds un viņu brīvprātīgo darbinieku grupa, kas klusi darbojās un iedvesmo dzīvību mūsu pagātnes stāstos, ieskaņojot mutvārdu dzīves stāstus, kuri paliek sadzirdami uz mūžīgiem laikiem, indivīdu balsīs, indivīdu stāstos un atmiņās, kas līdz šim nav bijuši dokumentēti.

Šis projekts savieno šodienas paaudzi ar vecāku un vecvecāku dzīvēm, un krājums paliks nākamajām paaudzēm, lai varētu saprast un izprast daļu no latviešu un Latvijas vēstures.

Ilze turpināja ar pateicības vārdiem pavalsts bibliotēkai (State Library of SA) un tās darbiniekiem par projekta realitāti, kā arī pateicās ALB jauktam korim Dziesmu laiva un koklētāju ansamblim Ausma par piedalīšanos tik nozīmīgā un vēsturiskā pēcpusdienā.

Pie runātāju pults pienāca bibliotēkas direktors Džefs Strempels (Geoff Strempel), pastāstot un paskaidrojot par Dienvidaustrālijas mutvārdu kolekciju. Tā ir lielākā Austrālijā, un tās mērķis ir eventuāli visus mutvārdu ierakstus pārvietot digitālā kolekcijā. Viņš uzsvēra mūsu mazās tautas ierakstu panākumus, jo tie kuplinās krājuma bagātību, un uzsvēra mūsu lielo apzinību, tos ierakstot. Viņš izjūta mūsu kopīgo kaislību un jūtās lepns, ka intervijas tagad ir neatņemama sastāvdaļa no Dienvidaustrālijas digitālās kolekcijas.

Pēc uzrunām muzicēja koklētāju ansamblis Ausma, Lilitas vadībā, atskaņojot melodijas no Skandinieku dziesmas pūra – Spoža zvaigzne, kam sekoja Kālabadi galdiņami (t.dz). Bez pastiprinātājiem kokļu skaņas piepildīja visu telpu. Stīgas un balsis apvienojās skaņā, un grupas izskats izveidoja mierīgu un rāmu fonu.

Marija Perejma tika lūgta sniegt informāciju un savu skatījumu par projekta vēsturi, kas iesākās 2017. gadā. Aiz Latviešu muzeja Adelaidē durvīm bija valdījis klusuma posms, bet ar atjaunošanu bija jauni spēki un domas. Tika iesaistīti pavalsts vēstures speciālisti, kas uzstādīja svarīgus, izaicinājošus jautājumus un palīdzēja ar nākotnes vīziju. Oriģinālā koordinācijas komiteja bija plānojusi, ka muzeja pirmā istaba atspoguļos Latviju pirms otrā pasaules kara. Ieteikums šai telpai bija papildināt eksponātus – priekšmetus ar tautiešu stāstiem. Zināšanas ieguva, apmeklējot mutvārdu ieskaņošanas darbnīcas, kuras vadīja pavalsts vēstures iestāde sadarbībā ar Dienvidaustrālijas bibliotēku.

Pirmā intervija tika ierakstīta 2018. gada janvārī ar simtgadnieci Tamāru, gadā, kad arī tika svinēta Latvijas pastāvēšanas 100 gadu jubileja.

Projekts ir unikāls, intervētie var izvēlēties, kurā valodā viņi vēlas, lai intervija tiktu ierakstīta, bet, galvenais, šeit ir, ka laika līnija (timeline) visiem ir viena un tā pati. Visi intervētie seniori bija bērni, augot brīvā Latvijā. Viena mīlēja un apbrīnoja Rīgas Operas nama aizkarus, gaidot tēvu uz skatuves, jo viņš dziedāja Rīgas Nacionālās Operas korī. Cita ar mīlestību atcerējās pavadīto laiku pie vecvecākiem – laiks, ko viņa teica, – bija paradīze, kamēr cits atcerējās savu mīļāko spēļmantiņu – zirgu, ko viņš nosauca pa Napoleonu.

Padomju okupācijai sākoties, daudzi muka un slēpās mežā un citās vietās, jo viņu vārdi bija deportējamo sarakstos.

Viena intervējamā atcerējās, ka bēgot no Latvijas iebrucējiem, bija kopā ar māsu un viņu mammas policijas iecirkņa kolēģiem; cita atcerējās kuģa braucienu no Liepājas uz Vāciju, kad jūrā pretim drāzās divas torpēdas, kuras bija tieši mērķētas uz viņu kuģa, bet kuģa kapteinis strauji mainījis virzienu, un torpēdas aizšāvušās garām gar kuģa sāniem. Cita atcerējās, ka mamma esot iedevusi rokās tikai vienu mantu, ko nest, bet tai lielā satraukumā un burzmā viņa esot to pazaudējusi – tēva vijoli.

Puikas īpaši uzskatīja Vācijas DP laiku kā vienu lielu piedzīvojumu. Daži uzskatīja to posmu par labākajiem pusaudža gadiem. Citi redzēja dzīvi caur pelēkām brillēm. Dažiem laimējās un viņi dzīvoja privātās mājās vai klosterī. Iebraucot Austrālijā, pirmie iespaidi bija karstums, zemes sausums, un dzīve ritēja bleķa būdās bez apkures vai dzesināšanas.

Intervijas beidz ar to, kur nu katrs tika aizsūtīts nostrādāt valdības obligātos 2 gadus, tai skaitā bija mašīnu ražošanas rūpnīca Holdens, garīgo traucējuma māja Minda Home, saldējuma fabrika Amscol un darbs uz dzelzceļiem.

Katrs stāsts atšķiras viens no otra, bet kas visiem ir kopīgs – bija tā cerība, ka pēc dažiem gadiem Latvija būs brīva, un visi varēs atgriezties mājās. Kopīgs arī ir latviskās izglītības un kultūras uzturēšanas vērtība. Pēc iespējas, tik cik ātri varēja, DP nometnēs dibināja latviešu skolas un turpināja tās organizēt, iebraucot Austrālijā, kā arī tika veidoti kultūras sarīkojumi, it īpaši tika dibināts koris. ALB jauktā kora Dziesmu laiva dibināšanas aizsākums bija uz viena no transporta kuģiem ceļā uz Austrāliju.

Ir pagājuši 6 gadi kopš projekts iesākts, un 30. intervija ir ap stūri. Pa šo laiku ir mainījušies sabiedrības uzskati par šo projektu. Sākuma uzstādītais jautājums bija: „Kāpēc mans stāsts ir svarīgs?“ Tagad jautājums pārveidojies: „Kāpēc neesmu vēl intervēts?“

Ir zināms, ka šis projekts ar šo specifisko laika līniju un skaitlisko lielumu ir lielākais šāda veida projekts Austrālijā un, cik zināms, – arī visā pasaulē.

Marija savas runas turpinājumā pateicās bibliotēkas ierēdņiem par atbalstu un sadarbību, īpaši tiem, kas augstvērtīgi uzskatīja projektu, piedāvāja iespēju pievienoties digitālai kolekcijai un apmācīja lietot mākslīgā intelekta pārrakstīšanas programmu.

Liels paldies pienākas arī projekta darba grupai, kuras dalībnieki brīvprātīgi un bez jebkāda atbalsta saņemšanas nēsāja un vēl joprojām nēsā vairākas cepures, kā piemēram: intervētājas, pārrakstītājas, formāta veidotājas, audio un video ierakstītājs, administrators un koordinators – Māra Pearsona, Īrisa Minkiviča (Minkiewicz), Inta Skābe, Peteris Strazds, kā arī Marija Perejma (šī raksta autore).

Marija nobeidza savu runu, izsakot vislielāko paldies visiem tiem, kas projekta darba grupai uzticējās ar saviem stāstiem. Bez intervētām personām šis projekts nepastāvētu: „Bez jums nebūtu šīs digitālā kolekcijas atklāšana. Jūsu stāsti ir daļa no mūsu, pēc otrā pasaules kara atbraukušo latviešu, Dienvidaustrālijas un Austrālijas vēstures. Jūs esat mūsu dibinātāji. Lai jūsu stāsti ceļo tālu un plaši.“

Pēc uzrunām jauktais koris Dziesmu laiva atklāšanu kuplināja, šoreiz diriģējot Matīsam Reinhardam, ar tautas dziesmu Sit kociņu pie kociņa, Andra Kontauta aranžējumā, kas jautri izskanēja. Tad Lilita pārņēma diriģēšanu, un dzirdējām Kristapa Krievkalna / Jāņa Zviedra, Meža māte, kas telpā dzidri skanēja. Nobeigumā diriģenta zizlis nonāca atkal Matīsa rokās, un dzirdējām Raimonda Tigula Rīta un vakara dziesma. Šai dziesmai ir savas emocijas, un koristi to nodziedāja ne tikai ar izveidotām frāzēm un dinamiku, bet varēja izjust koristu lepnumu, piedaloties projekta atklāšanā. Ne jau katru dienu tiek saņemts ielūgums dziedāt Dienvidaustrālijas Valsts bibliotēkā. Rasas Bugavičutes-Pēces vārdi atskanēja koristiem ar skaidru pārliecību: „Pa vienam mēs skaņa, bet kopā vārds. Kopā mēs spējām kalnus gāzt.“

Pēcpusdienas noslēgumā klātesošie pakavējās pie glāzes dzirkstošās sulas, kā arī kliņģera un pīrādziņiem. Kā pārsteigumu koris lūdza koristei Kristiānai Rumpei apsēsties uz krēsla un kā apsveikumu viņai 14. dzimšanas dienā daudzbalsīgi nodziedāja „Daudz baltu dieniņu“. Kristiāna bija pārsteigta, bet bibliotēkas vadība izteica, ka tik skaistu apsveikumu nekad nebija dzirdējuši! Telpa virmoja ar spraigām sarunām, un gaisā bija jūtama pacilātība. Tiešām, varēja izjust to dižo lepnumu par to, ka mūsu mazā latviešu tauta ir tik spējīga un darbīga.

Marija Perejma, OAM
Laikrakstam „Latvietis“

Piebilde: intervijas ne tikai tika ierakstītas, izmantojot pavalsts bibliotēkas audio aparātus, bet audioierakstu meistars Pēteris Strazds tai pašā laikā intervijas ierakstīja arī videolentē. Oficiālā vienošanās ar pavalsts bibliotēku ir, ka audio autortiesības pieder bibliotēkai, bet video autortiesības pieder Latviešu muzejam Adelaidē. Visi interviju pārraksti pieder gan bibliotēkai, gan Latviešu muzejam Adelaidē.

Genenovas Janmeijas, Rasmas Lācis, Ritas Luteres un Birutas Brūnas intervijas ir latviešu valodā. Kad citas būs pārrakstītas un noformētas, tās tiks pievienotas saitei. Angļu valodas tulkojums atrodams blakus oriģinālam pārrakstam. Lūdzu, arī ņemt vērā, ka visas intervijas vēl nav atrodamas saitē.

* https://www.facebook.com/latvianassociationofsa

Tiešā saite uz kolekciju: -->>