Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Ekspozīcija galerijā „Daugava“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Biruta Delle. Pašportrets. 2012. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Biruta Delle. „Ēna“. 1982. Latvijas Mākslinieku savienības kolekcija. FOTO Jānis Vēveris.

Palielināt / Enlarge

Biruta Delle. „Viens pats“. 1988. FOTO Māris Brancis.

Vienai no savdabīgākajām gleznotājām, kura bieži ir bijusi kā kritikas, kā skatītāju uzmanības centrā – tā tas bijis kopš 20. gs. 70. gadiem, vienīgi pēdējā laikā runas pieklusušas – Birutai Dellei šogad aprit 80. Lielā jubileja ir par iemeslu, kādēļ vienlaikus sarīkotas divas izstādes – Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā līdz 24. aprīlim Viļņa Vēja virsvadībā iekārtota viņas daiļradei veltīta retrospektīva Gleznot katru dienu, bet galerijā Daugava līdz 24. februārim bija skatāma jaunāko darbu skate Mans kalns. 2023. gads.

Pirmo reizi Biruta Delle parādīja savus darbus 1967. gadā Jauno mākslinieku izstādē bijušajā Ārzemju mākslas muzejā Rīgas pilī. Kopš tā laika viņas gleznas piesaistījušas visu mākslas cienītāju ievērību sākumā ar Pola Sezana iedvesmotajiem piesātinātu toņu sabiezinātiem gleznojumiem – ainavām (Arkādija. 1971; Ceļš uz mājām. 1972), portretiem (Komponists Imants Kalniņš.1969-1970; Maija Silmale.1972), figurālām kompozīcijām (Kompozīcija par Bodlēra tēmu. 1969; Džoana Baeza dzied par mieru. 1971; Trīs svētie. 1972). Pēc desmit gadiem (1977) parādījās glezna Kurš olīvu dārzā bija lieks.... Tā sacēla zināmu vētru publikā, arī šobrīd jubilejas skatē tai ierādīta īpaša vieta. Vēl pēc gada parādījās Mazais princis, kas pastiprināja valodas par mākslinieces īpašo vietu mūsu glezniecības laukā.

Tik augsts sabiedrības vērtējums neradās uzreiz. Līdz tam bija neskaitāmas darba stundas stāvot pie molberta, kas radīja viņas īpašo rokrakstu, tēlu sistēmu, koloristisko risinājumu un ļaužu vēlmi atklāt viņas tēlu sistēmā iešifrētās idejas. Atcerēsimies, ka tolaik dzejā, mūzikā, mākslā bieži runāja Ezopa valodā. Savukārt izstāžu apmeklētāji, ja arī ne pilnībā saprata, kas attēlots Birutas Delles gleznu paslēptos zemtekstos, tomēr nojauta vai ar sesto prātu juta mākslinieces tēlos un kompozīcijā precīzi neatklāto. Skatītāji redzēto iztulkoja, kā katrs vēlējās, jo gleznu patvaļīgai interpretācijai māksliniece deva visdažādākās iespējas, visplašākos ceļus un lielceļus. Tādēļ Biruta Delle iemantoja daudzos glezniecības cienītājos viņu slēptāko domu un vēlmju izteicēju titulu.

Tiesa gan, viņas māksla nesaskanēja ar konjunktūras akceptēto, tomēr nerunāja pretī. Māksliniece nepakļāvās ideoloģijai, bet gleznoja tikai to, kas viņu piesaistīja, paļaudamās tikai uz savu intuīciju un personīgo redzējumu.

Viņas darbos nosacītā telpā darbojās figūras, kas bieži neatbilda reālistiskam figūru atveidam un kam pietrūka zemes smaguma un spēka. Gleznu tēli bieži atradās mazāk vai vairāk nolasāmās attiecībās, tas tikai tādēļ, ka māksliniece tikai ievadīja notikumā, darbības ritējums tika atstāts skatītāja varā. Ar laiku gan telpa kļuva arvien nosacītāka, gan personāži zaudēja cilvēcīgo apjomu.

Paralēli šiem darbiem Biruta Delle strādā vai nu plenērā, vai iespaidojās no redzētā – dzīvē skatītā un iegaumētā (pēdējā laikā māksliniece paļaujas uz savu atmiņu). Tādēļ vienmēr līdzās nosacītajiem darbiem radās reālistiski tveras ainavas. Tiesa, jāatzīst pēdējā laikā šie it kā reālistiskie dabas skati kļuva arvien dekoratīvāki un attālinājās no reālistiskā pasaules attēlojuma. Tā tas bija arī jubilejas ekspozīcijā Daugavā, kur bija parādīti vienīgi pagājušajā gadā tapušās ainavas, kas inspirētas netālu no viņas tagadējās dzīvesvietas ceļā uz Grīvas ielas masīvu. Jāatzīmē, ka šajos dabas skatu gleznojumos darbojas Birutas Delles tēli, kas tuvinās zīmēm. Tie rodas viņas skicējumos, sarunājoties pa telefonu, kā viņa pati apgalvo, automātiskie fiksējot to, ko zemapziņas stāvoklī viņai sūta „no debesīm“.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“