Daudz laimes, jubilār!

Palielināt / Enlarge

Prof. Haralds Jansons 6. Latvijas ārstu kongresā. FOTO Jānis Brencis.

Palielināt / Enlarge

Grāmata „Latvijas ārstu kongresā“, autori Bertrams Zariņš, Pēteris Apinis, 2019. FOTO Jānis Brencis.

Latvijas ārstiem, kas mācījušies pie profesora Haralda Jansona, ir pašiem savi stāsti par savu skolotāju, bet šeit gribam jubilejas reizē pieminēt LĀZA biedru dzīvē un vienlaikus arī visas Latvijas mediķu dzīvē nozīmīgu notikumu – 1. Vispasaules latviešu ārstu kongresu 1989. gada jūnijā, kura viens no īstenajiem lielā, bet ne tik publiski redzamā, darba veicējiem bija prof. Haralds Jansons – tolaik Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūta (LTOZPI) direktora vietnieks.

Var teikt, ka savā veidā viņš aizsāka Latvijas un ASV traumatologu ortopēdu sadarbību. 1986. gadā Haralds Jansons uzaicināja tolaik Čikāgas Universitātes asinsvadu ķirurgu profesoru Kristapu Zariņu piedalīties starptautiskajā biomehānikas konferencē Rīgā, ko organizēja profesors Haralds Jansons.

Doma par kongresu latviešu ārstiem latviešu valodā dzima jau 1987. gadā decembrī Rīgā, kad uz piekto Padomju Savienības Ortopēdijas un traumatoloģijas konferenci, kas gan notika krievu valodā, prof. Viktors Kalnbērzs bija uzaicinājis latviešu profesorus Bertramu Zariņu un Kristapu Keggi no ASV. Pārsteigts par kongresa vērienu, Bertrams Zariņš kongresa nobeigumā ierosināju: „Ja latvieši tik lielu starptautisku ārstu kongresu var sarīkot PSRS mērogā, kāpēc viņi nevarētu to pašu darīt latviešu ārstu labā?“ Tā radās ideja par pasaules latviešu ārstu kongresa rīkošanu Rīgā.

Laikraksta „Laiks“ Nr. 53 (02.07.1988) vēstīja, ka kontakti starp Latviju un ASV nepārtrūkst.

„Rīgas ortopēdiskajam institūtam ir uzdots uzlabot padomju ortopēdiskās medicīnas līmeni un tāpēc pašreiz tiek plānota izmaiņas programma. Padomju ārsti sevišķi ieinteresēti gūžas kaula atvietošanas technikās. Dr. Keggi, nesen viesojoties Latvijā, ir demonstrējis jau kādas operācijas technikas. Tagad plāno izmaiņas programmu, kas atļaus padomju ārstiem braukt uz Voterberijas (Waterbury) slimnīcu mācīties kaulu operāciju procedūras. („Waterbury Sunday Republican“, 29. maijā)“

Kad 1988. gada maijā Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūta (LTOZPI) direktora vietnieks prof. Haralds Jansons viesojās ASV, viņš satikās arī ar prof. Bertramu Zariņu. Tā kopējās sarunās arvien skaidrākas kļuva lielā notikuma – latviešu ārstu kongresa aprises.

1988. gada vasarā un rudenī Viktors Kalnbērzs, Haralds Jansons, Vilnis Dzērve, Ivars Krastiņš, Indulis Ozols, Juris Leja, Jānis Vētra, Viesturs Boka un citi kolēģi sāka aktīvi strādāt, lai šāds kongress notiktu, kārtojot formalitātes, pārliecinot Latvijas PSR valdību šādu kongresu rīkot, gādājot finanses. Tomēr īstā rosība kongresa rīkošanā sākās tikai 1988. gada decembrī, kad Bertrams Zariņš vēlreiz ieradās Rīgā, izvēlējās kongresam Rīgas Sporta pili (nevis Politiskās izglītības namu ar Ļeņina galvu tajā vietā, kur būtu jārāda slaidi), strikti noteica datumus un virzību. Kongresa organizācijas vadību pārņēma profesors Haralds Jansons. Oficiālie kongresa rīkotāji bija Latvijas Ārstu biedrība, Latviešu ārstu un zobārstu apvienība (LĀZA ), kas vienoja trimdas mediķus, Medicīnas zinātnisko biedrību savienība, Latvijas Ārstu biedrības filiāle ALPhA, Rīgas Medicīnas institūts, trīs zinātniskās pētniecības institūti – Traumatoloģijas un ortopēdijas, Eksperimentālās un klīniskās medicīnas, Kardioloģijas institūts, kā arī Latvijas Kultūras fonds, LPSR Veselības aizsardzības ministrija un LPSR Ministru padome.

16. jūnijā no Helsinkiem izlidoja uz Rīgu avioreiss, kas uz Dzimteni atveda 250 trimdas ārstus un viņu tuviniekus. Šāds avioreiss bija pirmais pēckara Latvijā un visā bijušajā PSRS. Vairums tautiešu Latvijā ieradās pirmo reizi kopš aizbraukšanas 1944. un 1945. gadā.

Paldies, profesors Haraldam Jansonam par to milzu darbu un atbildību, ko viņš uzņēmās un godam visu arī padarīja. Varbūt ir vērts atgādināt, ka tolaik Latvija bija okupēta, ka nebija vēl mobilo telefonu un ka pirmoreiz aiz „dzelzs priekškara“ ienāca tik liels skaits tautiešu, kuriem tas bija ne tik daudz profesionāls kongress, bet vairāk gan ceļš mājup! Un Latvijai tas bija ceļš uz brīvu valsti!

Daudz laimes, jubilār!

Dr. Kamena Kaidaka

P.S. Paldies, grāmatas „Latviešu ārstu kongress”(2019) autoriem Bertramam Zariņam un Pēterim Apinim par vēsturiski nozīmīgo darbu!