Etno burātāji pārmaiņu vējos

Mūsdienās nozīme tiek mainīta gandrīz visam. Arī dažādiem apzīmējumiem. Piemēram, vārdu „veterāns“ izmainījusi Latgales grupa Laimas Muzykanti. Kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem jaunas krāsas muzikālās folkloras attīstībā meklējoša apvienība, kas laidusi klajā savu ceturto albumu Turu buru! un joprojām nekādi neizklausās pēc iesīkstējušiem veterāniem.

Tas iespējams tādēļ, ka Laimas Muzykanti lieki neniekojas. Albumi netiek izdoti bieži, taču, kad beidzot ierauga dienasgaismu, tad tajos jau ierasti atrodama atsvaidzinoša eklektika, kuras saknes aug no latgaliskās un latviskās etnogrāfijas. Artūrs Uškāns ir pētnieks, kurš pulcē ap sevi citus tikpat zinātkārus un brīžiem pat pārgalvīgi ziņkārīgus draugus. Vārdu sakot, lielisku kompāniju, kuras dalībnieki māk i paballēt, i uzdziedāt, i kādam mūzikas instrumentam dvēseli ieskandināt pat, ja tas ir, piemēram, grieķu buzuki.

Par skrupulozu, lai arī šķietami vieglu pieskārienu tautas mūzikas krājumiem liecināja jau Laimas Muzykantu debijas albums Gonam gona, kas nāca klajā tālajā 2002. gadā. Ja tajā grupa ar smaidu sejās vēl tikai iepazinās ar tā sauktās postfolkloras spēles noteikumiem, tad nākamais disks Orkla bolss (2006) un jo īpaši aiznākamais Rodi (2015) jau liecināja par arvien lielāku drosmi un pārliecību. It īpaši tādos folkroka lecamajos grāvējos kā attiecīgi Ols dzīsme vai Upe nesa ozoliņu, kuros liela skaņas pīrāga deva atvēlēta dominējošai elekriskajai ģitārai.

To no rokām Armands Varslavāns nav izlaidis arī jaunajā albumā. Gluži otrādi – skaniskā ainava kļuvusi vēl plašāka, ko koši pierāda jau Turu buru! ievadskaņdarbs Bandenieka rudzi. Tas līdz ar pirmajām taktīm momentāni pieskaitāms pie Laimas Muzykantu kolorītākajiem ballīšu hitiem. Jaunais albums vēl izteiktāk pierāda, ka Uškāni (kopš iepriekšējā diska bungas grupā spēlē Artūra dēls Matīss) kopā ar etnobiedriem nedomā laist muzikālo latiņu zemāk. Šī nav vēl viena lauku kapela, kas uzspēlē tautasdziesmu aranžējumus prieku, bēdu un citās kopāsanākšanas reizēs. Šī joprojām ir garā jautra, bet mūzikā ļoti nopietna etnomūzikas grupa un, nebūs par skaļu teikts, pat viena no šā žanra flagmaņiem Latvijā.

Jaunajā albumā itin loģiski jūtama latgaliskās folkloras klātbūtne, taču apbižotiem nevajadzētu justies arī vidzemniekiem un citnovadniekiem. Laimas Muzykanti izveikuši muzikālu ceļojumu gan pa mūsu tautasdziesmu vācelīti, gan aizrobežu mūzikas stilistikām. Brīžiem pat šķiet, ka visi kopā radošajos saietos ārpus ikdienas pienākumiem vēlējušies radīt maksimāli lielāku zigzagu, kas pārsteidz pašus un klausītājus ik pēc brīža, nevis tikai dažas reizes visa albuma laikā. Artūrs Uškāns arī atzinis, ka šoreiz ļāvis daudz lielākas radošās vaļības, vairs neturot vadības grožus tik stingri savās rokās. Izklausās, ka tas ir attaisnojies.

Folkloras pūristiem šī ir jau gandrīz nāvējoša deva, bet jaunas vēsmas mūsu tautas mūzikas turpinātībā meklējošajiem Turu buru! ir viens no šā gada galvenajiem albumiem. Iespējams, ka tieši lielais koparanžētāju skaits ļāvis jauno veikumu neiestūrēt tikai vienā maršrutā, bet ļaut tam līgot līdzi vējiem un paciemoties dažādās ostās. Neizpaliek pat Latīņamerika, kur kuģa komanda piestājusi uzgavilēt Vasariņas laikā. Ja atminamies, ka grupa sākotnēji tika dibināta kā Daugavpils Universitātes studentu deju ansambļa Laima pavadošais sastāvs, tad šis varētu pretendēt uz labskanīgu tautas un tā saukto moderno deju sajaukumu!

Neskatoties uz to, albums tomēr nesadalās reizinātājos un ir uztverams kā vienots mūzikas mākslas darbs. To kopā saturošā līme visticamāk ir gan piesātinātie aranžējumi, gan kvalitatīvais un labskanīgais ieraksts, ko aprūpējis Edgars Skrāģis. Citādāks, sintētiskāks skanējums ir vien kopā ar Ievu Akurateri un projektu EtnoZoom tapušajai dziesmai Putni, taču tā ar gudru ziņu arī atstāta albuma noslēgumam kā ēterisks un reizē epohāls bonuss.

Iespējams, ka būtu pat epohālāk noslēgt albumu ar elektriskās ģitāras un pūšaminstrumentu apvīto Jūras māti, kas liek palūkoties jau Skyforger plašu kolekcijas virzienā. Savukārt hiphopa cienītājiem varētu būt pārsteigums, ka viena no skanīgajām Turu buru! balsīm pieder Ilzei Fārtei jebšu repermeitenei Būū. Rīmes gan šeit vēl skaitītas netiek, taču pārāk nepārsteigtu šāds iespējamais pavērsiens nākamajā Laimas Muzykantu albumā.

Turu buru! ir patiesi pārsteidzošs pieredzē balstītas perfekcijas un jauneklīgas enerģijas apvienojums drosmīgi eklektiskā un novatoriskā ceļojumā pa latviešu tautas mūzikas dzīlēm. Tādēļ priecē, ka albums atbalstīts arī no valsts puses, jo tieši šādi burātāji šajos pārmaiņu vējos mums nepieciešami visvairāk.

Kaspars Zaviļeiskis,
Mūzikas žurnālists
Publicēts ar raksta autora atļauju.

Recenzija latgaļu valodā publicēta portālā LaKuGa:
https://www.lakuga.lv/2023/08/09/etno-buruotuoji-puorsameisonys-viejus/