Atceres Pertā

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Kalpaka atcere Pertā. No kreisās: LV goda konsuls Pertā Jānis Purvinskis, vienīgais palikušais leģionārs Pertā Ilgvars Bergmanis un DV Pertas nodaļas priekšsēdis Ilmārs Rudaks. FOTO Anita Rudaka.

Svētdien, 2024. gada 10. martā, Pertas Latviešu Centrā, Daugavas vanagu nodaļas kluba telpās, pulcējās parastais Pertas latviešu kopienas kodols, atzīmēt mums bijušajiem bēgļiem (tagad nu jau saucamies par diasporu) šos svarīgos notikumus – plkv. Oskara Kalpaka nāves dienu, latviešu leģiona cīņas Krievijā un arī leģiona smagās cīņas Kurzemē.

DV Pertas nodaļas valdes priekšsēdis Ilmāras Rudaks Atceri atklāja, sveicot mūsu jau pazīstamo mazo Pertas latviešu saimīti ar ierašanos un lūdza ev. lut. sv. Pāvila draudzes priekšnieci Ievu Vlahovu novadīt svētbrīdi. Pēc bībeles dievvārdu nolasīšanas Vlahova kundze aizlūdza par visiem mūsu karavīriem, kuri bija cīnījušies un bija nolikuši savas dzīvības un cietuši par Latvijas brīvību visos karos: brīvības cīņās, Kurzemes Cietoksnī un latviešu leģiona kaujās.

Pēc svētbrīža Daugavas Vanagu Pertas nodaļas priekšsēdis Ilmārs Rudaks deva Atceres runu, kurā viņš vispirms sveica vēl mūsu rindās palikušo vienīgo latviešu leģionāru Ilgvaru Bergmani. Tālāk Ilmārs mums atgādināja, ka šī atcere atzīmē mūsu pirmā neatkarīgās Latvijas bruņoto spēku komandiera plkv. Oskara Kalpaka nāves dienu un viņa nesalaužamo ticību jaunajai Latvijas valstij. Kaut tauta vēl neticēja iespējai uz patstāvīgu Latvijas valsti, Kalpaks savos kareivjos iedvesa jaunās, neatkarīgās Latvijas ticību, par kuru tad viņi cīnījās un šai cīņā pievērsa jaunus spēkus. Dzirdējām par Kalpaka dziļo ticību jaunajai Latvijas valstij, kura radīja karavadoni, kuram viņa karavīri droši varēja sekot. Kalpaka ticība viņa rindās iesaistīja veselas jaunas rindas augstskolas studentus un simtiem jaunu un vecāku vīru, kuri tika pārliecināti par jaunās Latvijas valsts nākotni un, sekojot Kalpaka piemēram, lēja savas asinis un izcīnījās par jaunās Latvijas valsts brīvību. Karavīri ziedoja savas dzīvības savas tautas labā, vēl paši būdami jaunības gados. Pats plkv. Oskars Kalpaks šajās cīņās mira vēl tikai 37 gadu vecumā.

Tālāk Ilmārs mums atgādināja par mūsu latviešu leģionu un to kā pašlaik Ukrainas karavīri cīnās par savu tautu un tās brīvību, pret to pašu krievu nezvēru, kā to darīja latviešu leģionāri pirms astoņdesmit gadiem. Par leģiona cīņām Krievijā, kur abas leģiona divīzijas plecu pie pleca cīnījās, mēģinot apturēt lielo Sarkanarmiju no otras ienākšanas mūsu zemē. Latviešu leģiona vīri cīnījās līdz pat Latvijas robežai un tad pēdu pa pēdai cauri visai Latvijai un līdz pat Kurzemei.

Kurzemē 1944. g. beigās astoņās sīvās kaujās pret milzīgo pārspēku Kurzemes Cietoksnī leģionāri noturēja šo mazo Latvijas zemes stūrīti un krievam to tomēr neatdeva, jo Kurzemes cietoksnis nekrita ar kauju, bet tikai ar kara beigām.

Tūkstošiem leģionāru gan krita cīņās, gan mira slimnīcā, tūkstoši mira Sibīrijas vergu nometnēs, daudzi izdzīvoja rietumu armiju gūstu, daudzi vēl vienpadsmit gadus cīnījās Latvijā nacionālo partizānu cīņās. Cik leģionāru neizcieta karā gūtos veselības kropļojumus un cik vēl ir palikuši un vēl cieš gan Latvijā, gan ārzemēs? Mēs, trimdinieki, apzināmies to parādu, ko esam parādā latviešu leģionam, karavīriem, kuri ar savu cīņu paturēja vaļā to strēmelīti Latvijas zemes, kura mums ļāva izkļūt no krievu nagiem. Tikai pateicoties latviešu leģionāriem, mēs šodien varam viņiem pateikties un apsolīt, ka viņu ciešanas un ziedojumus mūsu dēļ mēs nekad neaizmirsīsim.

Tieši leģionāri un tie bēgļi, kurus leģionāri izglāba no krievu žņaugiem, bija tie trimdinieki, kuri 50 gadus ārpus Latvijas cīnījās par Latvijas otro atdzimšanu. Latviešu bēgļi un bijušie leģionāri panāca to, lai Rietumu valstis neaizmirst, ka arī Latvijai ir tiesības uz brīvību un neatkarību, kuru beidzot Latvija arī atguva. Ilmārs beidza savu runu, mūs uzaicinot nodziedāt Latvijas valsts himnu Dievs, svētī Latviju.

Pēc Ilmāra runas mūsu īsā Atcere par mūsu latviešu varoņiem, kuri visi nu jau tuvojas savām simtsgadēm un kuriem mēs, bijušie bēgļi, vienmēr būsim pateicīgi un viņus atcerēsimies. Šeit ir zīmīgi šie vārdi: Tauta, kura aizmirst savus varoņus ir nolemta pazušanai.

Tad Ilmārs mūs aicināja noskatīties Vucēnu Jāņa sastiķētas filmiņas par Oskaru Kalpaku un Lestenes kapsētas tapšanu Kurzemes cīņu laukos. Pēc filmiņas sekoja vēl uzkodas, kafija un pārrunas ar draugiem. Pēc tam mēs visi atkal devāmies „katris uz savu pusi“.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“