Otrā Pasaules kara bēgļu gaitas

Palielināt / Enlarge

Maija Krūmiņa. FOTO no Maijas Krūmiņas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Medicīnas nodaļa bēgļu nometnē Solhemā, Gotlandē. FOTO Ieva Holma.

Palielināt / Enlarge

Bēgļu pagaidu naktsmītne Gotlandē. FOTO Ieva Holma.

Palielināt / Enlarge

Bēgļu nometnes ēdamzāle. FOTO Ieva Holma.

Pētniece Maija Krūmiņa 2023. gada septembrī Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē ieguva zinātnes doktora grādu (Ph.D) humanitārajās un mākslas zinātnēs vēstures un arheoloģijas nozarē.

Maijas disertācijas tēma ir saistīta ar trimdas latviešiem un viņu dzīvesstāstiem saistībā ar bēgļu gaitām Otrā Pasaules kara laikā. Promocijas darba nosaukums: Atmiņas par Otrā Pasaules kara bēgļu gaitām trimdas latviešu dzīvesstāstos. Uzdevu jautājumus savai kolēģei par to, kā viņa izvēlējās šo pētniecības tēmu un ko viņa caur savu pētniecību jaunu uzzinājusi.

Daina Grosa: Kad un kā sākās Tava iesaiste mutvārdu vēstures pētniecībā?

Maija Krūmiņa: Mana sadarbība ar Nacionālās mutvārdu vēstures (NMV) krājumu un līdz ar to – mutvārdu vēstures pētniecību – aizsākās vēl laikā, kad mācījos vidusskolā, jo tolaik sāku transkribēt (atšifrēt) dzīvesstāstu interviju audio ierakstus. Veicot šo darbu vairāku gadu garumā, noklausījos daudzus desmitus interviju, un, iespējams, tieši tas nostiprināja manī jau kopš mazotnes mītošo interesi par vēsturi, kā rezultātā pēc vidusskolas beigšanas iestājos LU Vēstures un filozofijas fakultātē un sāku vēstures studijas. Lai gan sākotnēji studijām nebija saistība ar mutvārdu vēsturi (tolaik par šāda veida avotiem un metodi studiju ietvaros netika īpaši runāts), savu saikni ar NMV krājumu nezaudēju, turpinot ierakstu transkribēšanu, kā arī veicot pati savu pirmo interviju, ierakstot savas vecmammas dzīvesstāstu, kuru arī uzticēju NMV krājumam. Tieši pēc šīs intervijas NMV krājuma vadītāja Māra Zirnīte piedāvāja man sākt oficiālu darbu ar krājumu, ko labprāt pieņēmu. Tādējādi līdz ar maģistra studiju sākšanu kļuvu arī par LU Filozofijas un socioloģijas institūta, kura paspārnē atrodas NMV krājums, laboranti. Ja sākotnēji mans darbs galvenokārt bija saistīts ar audio ierakstu transkribēšanu, kataloģizāciju, digitalizāciju u.tml., tad laika gaitā arvien vairāk pievērsos tieši pētniecības darbam, gan uz šo avotu pamata izstrādājot savu maģistra darbu, gan iesaistoties dažādos pētniecības projektos un kļūstot par institūta vadošo pētnieci.

DG: Kas Tevi mudināja pētīt trimdas latviešu dzīvesstāstu tematu padziļināti?

MK: Visdrīzāk pirmais dzinulis bija tas, ka liela daļa no intervijām, kuras transkribēju vēl vidusskolas laikā, bija ierakstītas tieši ar trimdas latviešiem (galvenokārt ierakstītas Maijas Hinkles vadītā Amerikas Latviešu apvienības mutvārdu vēstures projekts „Dzīvesstāsts trimdā“ ietvaros). Tā kā līdz tam manas zināšanas par trimdas latviešiem bija ļoti virspusīgas, tad šajās intervijās dzirdētais likās ārkārtīgi interesants un saistošs – gan šo cilvēku piedzīvotais Otrā pasaules kara laikā, gan viņu iedzīvošanās jaunajās mītnes zemēs, kā arī pieliktās pūles latvietības saglabāšanā. Līdz ar to brīdī, kad man bija jāizvēlas maģistra darba tēma, nolēmu pievērsties tieši trimdas latviešu pieredzei, un šī interese ir turpinājusies arī pēc tam – līdz pat doktora darba izstrādei un aizstāvēšanai par trimdas latviešu atmiņām par Otrā pasaules kara bēgļu gaitām.

DG: Kas bija Tavi pētījuma jautājumi / hipotēzes un ko cerēji uzzināt?

MK: Pirmais jautājums, ko gribēju noskaidrot, bija tas, vai un kā vēsturiskā Latvijas Otrā pasaules kara bēgļu kustība iekļaujas vispārējās bēgļu un piespiedu migrācijas teorijās un rāmjos. Lai atbildētu uz šo jautājumu, daudz laika veltīju, iepazīstoties ar dažādiem bēgļu un piespiedu migrācijas pētījumiem, kas veikti visā pasaulē, mēģinot saprast, cik lielā mērā uz Latvijas situāciju iespējams attiecināt līdz šim izstrādātās teorijas. Jāatzīmē, ka izpratne, kas radās šo studiju rezultātā, daudz labāk ļāva analizēt bēgšanu gan makro (vispārinātā), gan mikro (indivīdu) līmenī.

Cits būtisks jautājums bija nodalīt un izpētīt dažādu specifisku bēgļu grupu (sieviešu un bērnu) pieredzes un bēgšanas naratīvu iezīmes un īpatnības, jo līdzšinējos pētījumos par šo jautājumu Latvijas Otrā pasaules kara bēgļu kustība visbiežāk bija tikusi skatīta kontekstā ar vispārējo Otrā pasaules kara norisi Latvijas teritorijā un okupācijas varu maiņām vai arī kā process, kas aizsāka trimdas vēsturi, taču daudz mazāka uzmanība bija pievērsta cilvēku individuālajai un arī dažādu grupu pieredzei bēgšanas procesā. Mana hipotēze bija, ka dažādu grupu pieredze ir atšķirīga, un atmiņas to lielā mērā arī parādīja.

DG: Kas Tevi pārsteidza, analizējot dzīvesstāstus?

MK: Viens no pārsteigumiem bija saistīts ar to, ka pretēji sākotnējajam un vienkāršotajam pieņēmumam par to, ka kara apstākļos, Sarkanajai armijai jau otro reizi ienākot Latvijas teritorijā, cilvēki pieņēma vienīgo iespējamo lēmumu, proti, bēgt, dzīvesstāsti atklāja to, ka patiesībā viņi ļoti bieži šaubījās par to, kādu ceļu izvēlēties – bēgt vai nebēgt, un ka šos viņu lēmumus ietekmēja ļoti daudz un dažādi faktori, tajā skaitā, nejaušības un pat iracionāli apsvērumi, kā, piemēram, vēršanās pie pareģiem un tamlīdzīgi.

Otrs interesantais un savā ziņā pārsteidzošais novērojums bija tas, ka bēgšanas naratīvos ļoti bieži tiek ievītas laimīgu sagadīšanos un liktenīgu notikumu tēmas – vai nu runājot par to, ka izbēgšana notikusi pašā pēdējā brīdī, vai uzsverot kāda notikuma, kas ļāvis izglābties no potenciālām briesmām, īpašo nozīmi. Tāpat nereti vērojams arī tas, ka ar veiksmi vai augstāku spēku iejaukšanos tiek skaidroti notikumi, kuros skaidri saredzama pašu bēgļu aktīva rīcība un iniciatīva, kas atmiņu naratīvos nereti tiek noklusēta vai mazināta. Interesanti arī, ka pēdējais novērojums vairāk attiecas tieši uz sieviešu atmiņām, jo viņas savās atmiņas bieži uzsver, ka daudzās situācijās ir jutušās apmulsušas un nobijušās, kā arī uz vispārējo bēgļu ciešanu fona mazina sevis piedzīvotā nozīmi. Vienlaikus tieši sieviešu atmiņas spilgti atspoguļo arī to, cik pārsteidzoši daudz atjautības, drosmes un nepiekāpības bēgļu gaitu laikā viņas izrādīja, jo tikai tā bija iespējams pārvarēt tās grūtības, ar ko saskārās ikviens bēglis, neraugoties uz savu dzimumu, bet vēl jo vairāk tās specifiskās briesmas, kas kara apstākļos draudēja sievietēm.

DG: Kādi ir Tavi secinājumi, padziļināti izpētot latviešu II. pasaules kara bēgļu dzīvesstāstus?

MK: Viens no būtiskākajiem secinājumiem ir tas, ka arī kara un okupācijas apstākļos cilvēkus nedrīkst uztvert tikai kā mehānismus, kas bez izvēles iespējām reaģē uz noteiktiem stimuliem. Tieši pretēji: dzīvesstāsti parāda to, ka arī Otrā pasaules kara laikā un bēgļu gaitās tomēr pastāvēja un tika realizētas gan izvēles iespējas, gan rīcībspējas, lai arī saprotams, ka bieži vien tās bija ārkārtīgi niecīgas. Pie šādām izvēles iespējām piederas arī tas, ka lēmumi par bēgšanu tika pieņemti ne tikai reaģējot uz tiešām briesmām, bet arī preventīvi, tas ir, izvērtējot potenciālos riskus, un ka bieži vien identiskos apstākļos, proti, esot pārliecinātiem par drīzu Latvijas atbrīvošanu, atrodoties šķirti no tuvākajiem ģimenes locekļiem, izjūtot dziļu pieķeršanos dzimtajai zemei u.tml., tomēr tika pieņemti atšķirīgi lēmumi par to, vai doties vai nedoties prom, turklāt pat vienas ģimenes vai dzimtas ietvaros.

Otrs būtiskais secinājums bija tas, ka bēgļu kustība nekādā ziņā nebija viendabīga. Tieši pretēji – tā sastāvēja no indivīdiem ar ļoti atšķirīgām pieredzēm, dažādiem pasaules uzskatiem un rīcības stratēģijām. Jāuzsver arī tas, ka tieši mutvārdu vēstures avoti ļauj ieraudzīt un novērtēt šo pieredžu dažādību, kam citādi bieži vien netiek pievērsta pienācīga uzmanība, it īpaši bēgļu un piespiedu migrantu gadījumā, kas nereti tiek uztverti kā cilvēku kopums bez konkrētām sejām un vēstures.

Visbeidzot trešais secinājums ir saistīts ar trimdas kolektīvās atmiņas atstātajiem nospiedumiem uz trimdas latviešu atmiņām par bēgšanu, kas visspilgtāk izpaužas tajā, kā tiek pamatota bēgšana. Proti, gandrīz ikvienu dzīvesstāstu caurvij naratīvs par to, ka nepastāvēja citas iespējas kā vien bēgt (citādi „mums dzīvības nav“), ar ko apzināti vai neapzināti tiek uzsvērts, ka visi bēgļi devās prom piespiedu kārtā, cenšoties izbēgt no Baigā gada atkārtošanās. Tas arī apstiprina, ka mīts par Baigo gadu bija būtiska daļa no trimdas identitātes, ar to nemēģinot mazināt pirmās padomju okupācijas nežēlīgā rakstura un izdarīto noziegumu nozīmi, bet uztverot mītu kā zīmju un simbolu sistēmu, kuras galvenais uzdevums ir radīt priekšstatus par cilvēkiem nozīmīgiem esamības jautājumiem un kura definē kopienas identitāti, nodrošinot sociālo un kultūras normu pārraidi un radot pēctecības apziņu.

Jānorāda, ka šī nospieduma dziļā iesakņošanās īpaši uzskatāmi parādās tālaika bērnu atmiņās, kurās, par spīti tam, ka viņi paši tolaik vēl visdrīzāk nevarēja skaidri identificēt un definēt apkārt notiekošo, skaidri saklausāma apziņa par netaisnīgi zaudēto dzimteni un padomju varas nodarījumiem. Saprotams, ka šāda izpratne un atmiņas veidojās un nostiprinājās tiešā kolektīvās atmiņas ietekmē – caur trimdas literatūru, medijiem, izglītības sistēmu un sociālo komunikāciju, kurā sēras par Latviju un tās atstāšanu tika atkal un atkal aktualizētas.

DG: Lai gan šis jautājums nav tieši saistīts ar pētījumu, bet tomēr, kā Tev šķiet, vai šie 50 gadus pagātnē atminētie bēgšanas stāsti sasaucas ar to, kas notiek Latvijā šodien, Latvijai uzņemot kara bēgļus no Ukrainas?

MK: Protams, šie nu jau 80 gadus senie notikumi, lai gan ir ļoti tāli, tomēr vienlaikus ir labi saglabājušies gan atsevišķu cilvēku, gan latviešu kolektīvajā atmiņā, tāpēc arī daudziem Latvijas iedzīvotājiem Ukrainas bēgļu ieplūšana lika saskatīt paralēles ar Otrā pasaules kara izraisīto bēgļu kustību. Un savā ziņā šīs atmiņas un apziņa par to, ka arī daļa Latvijas iedzīvotāji savulaik bija spiesti doties bēgļu gaitās, noteikti atstāja iespaidu uz to, cik ļoti atvērta Latvijas sabiedrība ir bijusi pret bēgļiem no Ukrainas.

Ja kādam ir interese ar Maiju sazināties par viņas disertāciju, viņai var rakstīt uz maija.krumina@lu.lv. Pievienoju arī saiti uz Maijas disertācijas kopsavilkumu (LV un ENG valodā): https://mutvarduvesture.lv/publication/2023-krumina_promocija/2023-Krumina_promocija.pdf

Daina Grosa
Laikrakstam „Latvietis“

Fotogrāfijas no foto albuma „Baltijas bēgļi Gotlandē Dāvida Holmerta fotogrāfijās 1944-1945“ (Rīga, 2015).