Latviešu bēgļi Dānijā (1)

Palielināt / Enlarge

Pie pieminekļa sapulcējušiem latviešiem būtu jāievēro tur iekaltie vārdi: „Es sapni par dzimteni pagalvī liku“. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Ainas no pēckara latviešu bēgļu dzīves Dānijā. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Ainas no pēckara latviešu bēgļu dzīves Dānijā. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Ainas no pēckara latviešu bēgļu dzīves Dānijā. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Ainas no pēckara latviešu bēgļu dzīves Dānijā. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Autora priekšvārdi grāmatas „Latviešu bēgļi Dānija“ elektroniskajam noformējumam

Apcere par latviešu bēgļu gaitām pēc Otrā pasaules kara Dānijā oriģināli iznāca izdevniecības Retorika A 2008. gadā izdotajā grāmatā Latviešu bēgļi Dānijā (320 lpp., A5 formātā, ISBN 9984-791-456).

Par šo grāmatu no vairākiem kādreizējiem Dānijas latviešu bēgļiem autors saņēma gan mutiskas, gan rakstiskas pateicības un atzinīgas atsauksmes. Autora pateicība Gvīdo Grīnvaldam un Līvijai Klāns-Kovaļevskai par aizrādījumiem uz dažām grāmatas manuskriptā nepamanītām kļūdām.

Eduards Silkalns recenzējot šo grāmatu (Austrālijas Latvietis 2011. gada 11. februārī), cita starpā, rakstīja: (..) Ja par Dānijas bēgļu dzīvi tagad radies pētījums, ko gribas dēvēt gandrīz par zinātnisku, Vācijas nometnes savukārt iemūžinātas ļoti daudzos daiļliteratūras darbos, kas, lielākoties, stāsta par nesaprašanos, konfliktiem, kašķēšanos.

Latvijas vēstnieks Dānijā 2011. gada 11. maija vēstulē tautiešiem Dānijā un Dienvidzviedrijā par šo grāmatu rakstīja: Labprāt ieteiktu visiem interesentiem izlasīt Guntara Saivas grāmatu „Latviešu bēgļi Dānijā“ (izdota 2008. gadā), kurā izsmeļoši attēlota un dokumentēta latviešu bēgļu nonākšana Dānijā, viņu dzīve nometnēs un latviešu kopienes liktenis vēlākajos gados.

Latvijas Universitātes Vēstures un Filozofijas katedras studente Maija Krūmiņa savā 2011. gada maģistra darbā Nacionālā Mutvārdu vēstures kolekcijas kā avots Otrā pasaules kara bēgļu izceļošanas pētniecībā astoņas reizes atsaucas uz šo autora grāmatu.

Šajā autora pārstrādātā elektroniskajā noformējumā ir iespēju robežās uzlabota grāmatā iespiesto ilustrāciju kvalitāte. Vairākas bēgļu laiku fotogrāfijas bija zemas kvalitātes un to uzlabošanas iespējas bija minimālas. Ir izlabotas arī dažas grāmatas manuskriptā nepamanītās kļūdas. Grāmatas elektroniskais noformējums ir arī papildināts ar informāciju par vairākiem kopš 2008. gada mūžībā aizgājušajiem cilvēkiem.

Ja 1952. gadā pēc nometņu slēgšanas un izceļošanas akciju noslēgšanās Dānijā vēl palika 352 latvieši, tad 60 gadus vēlāk – 2012. gadā – tur palikušos pēckara bēgļus droši vien var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Ar Gvīdo Grīnvalda aiziešanu mūžībā izbeidzās arī pēdējie sakari ar kādreizējo Dānijas Latviešu nacionālo komiteju.

Tagad Dānijā dzīvojošo latviešu skaitu vērtē tuvu pie pieciem tūkstošiem. Tie vairs nav pēckara politiskie bēgļi. Viņi ir ieradušies Dānijā brīvprātīgi un apzināti. Viņi nedzīvo nometnēs, nav pakļauti nometņu komandantu untumiem, viņu dzīvi un tiesības nenosaka Dānijas Sarkanā Krusta birokrāti.

Daļa šo latviešu, ekonomisku vai citu apstākļu dēļ, ir ieradušies Dānijā uz patstāvīgu dzīvi. Citi atkal uzturas uz īsāku laiku mācību vai labākas peļņas nolūkos.

Nodibinājušās ir vairākas sabiedriskas organizācijas, kā Latviešu-dāņu biedrība un Apvienība Dānija-Latvija. Darbojas latviešu koris, tautas deju grupa un latviešu papildskolas. Lielākā daļa Dānijas latviešu uztur ciešas saites ar Latvijas vēstniecību Dānijā.

Ik gadus 14. jūniju un 18. novembri Dānijas latvieši atzīmē Kopenhāgenas Vestres kapsētā pie pēckara bēgļu celtā pieminekļa trimdas laikā mirušajiem latviešiem Dānijā. Šīs piemineklis vieno toreizējos bēgļus ar pašreizējiem Dānijas latviešiem un to var pamatoti uzskatīt par Dānijas latviešu kopienes simbolu.

Sapni par dzimtenes brīvību savā sirdī svētu turēja visi pēckara bēgļi – gan tie, kas palika Dānijā, gan arī tie, kas izklīda pa visu plašo pasauli.

Ievads

Pēc Otrā pasaules kara beigām Dānijā bija ap 2000 latviešu bēgļu – nepilni 2% no visiem rietumos nokļuvušiem latviešiem. Nedaudzi ieradās jau 1944. gada rudenī, bet lielākais vairums īsi pirms Vācijas kapitulācijas un vēl kapitulācijas dienās. Pēc kara beigām bēgļi bija izkaisīti pa kādām 40 nometnēm dažādās Dānijas malās; bieži kopā ar vācu bēgļiem, pēdējo skaitu vērtēja ap 200 000.

Dānijā bija arī krietns skaits latviešu leģionāru, kuri pēc kapitulācijas kļuva par angļu armijas gūstekņiem. Viņus pārveda uz Vāciju un vēlāk uz Beļģijas gūstekņu nometnēm. 1945. gada vasarā Dānijas latviešu kartotēkā bija reģistrēti 1865 bēgļi, bet iespējams, ka to skaits bija pāri par 2 tūkstošiem, jo ir zināms, ka tāpat kā Vācijā, visi nebija reģistrējušies. Reģistrēto bēgļu skaitā bija arī „civilizējušies“ karavīri – vismaz 15% no kopējā latviešu bēgļu skaita. Daudzi sabiedrības aktīvie darbinieki nāca no bijušo karavīru rindām.

Dānijas latviešu dzīvei pāris lappuses ir veltītas Arveda Švābes un arī Edgara Andersona rediģētajās Latvju Enciklopēdijās, bet dažādos citos pārskatos par latviešu bēgļu gaitām pēc Otrā pasaules kara beigām Dānijas latvieši ir ļoti reti pieminēti. Pat ja pieminēti, tad viņiem veltītie viens vai divi paragrāfi bieži ir kļūdaini. Iespējams, ka Dānijas latvieši ir bijuši kūtri ziņu sniedzēji – nebija atsaukušies uz dažādām aptaujām.

Savu saskari ar krietnu skaitu Dānijas latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem gan bija aprakstījusi „pašu māju” māksliniece Lidija Dombrovska Larsena 1999. gadā Rīgā izdotajā māksliniece dienasgrāmatā Krāsskaņas.¹

2006. gadā atklātībā parādījās Dānijas latviešiem veltīta grāmata.² Oriģināli rakstīta dāniski, pēc tam tulkota latviski. Tās autors Ivars Sīlis Dānijā³ bija nonācis piecu gadu vecumā 1945. gada marta beigās. Grāmatu rakstīt bija pamudinājis viņa meitas lūgums: „Tēti! Nu! Pastāsti par to laiku, kad tu biji maziņš!“ Diemžēl šinī interesantajā grāmatā fakti jaucas ar fantāziju. To atzīst arī pats grāmatas autors. Grāmatas prologā viņš raksta:

Man juka viņu vārdi un balsis un es bieži sāku šaubīties par daudzo epizožu un notikumu secību. Kurš bija teicis ko, kur un kad. (..) Es viņus atradu Dānijā un Zviedrijā, ASV un Kanādā. Pēdējie liecinieki. Pa to laiku mani pārņēma arvien augošs nemiers. Jo es pamazām biju aptvēris, ka varbūt esmu vienīgais ķēdes posms, kas var saāķēt pagātni ar tagadni. Es tincināju savu māti, viņas draudzenes un citas sirmās galvas, vēl citi sūtīja man vēstules, dokumentus un radio kasetes. Šīs balsis! Mazliet čērkstošas, bet citādi tieši tādas, kā tās skanēja tolaik. Šajā stāstā esmu centies turēties pie viņu stāstītās versijas par mazajiem un lielajiem notikumiem, kas risinājās viņu jaunībā, pēckara gadu Dānijā. Ja arī ar to nepietika – un tā bija ļoti bieži, tad man vajadzēja ķerties pie paša sapņiem, izskaidrojumiem un fantāzijas, vienkārši pie visiem tiem smilšu graudiņiem, kas paliek pieķērušies smilšu pulksteņa sienai, dzīvei sabirstot aizmirstības dzīlē.

Uz dažādām pasaules malām izceļojušie bijušie Dānijas latvieši ir savā starpā uzturējuši ciešus sakarus. Dānijā palikušie latvieši visu laiku izceļotājus ir uzskatījuši par „savējiem“.

Pirms pāris gadiem bijušajiem un tagadējiem Dānijas latviešiem radās doma, ka būtu ieteicama sīkāka dokumentācija par dzīvi Dānijā pirmajos pēckara gados. Nereti Dānijas latvieši ir atstāti gandrīz vai pabērnu lomā.

Ideāli šāda apcere būtu jāraksta kādam toreizējo notikumu lieciniekam, vai nu pašreizējam, vai arī bijušajam Dānijas latvietim. Tikai pavisam nedaudzi toreizējie sabiedriskās dzīves vadītāji vēl staigā šīs dzīves gaitas. Neviens no apjautātiem, kas visi sasnieguši cienījamus dzīves gadus, nevēlējās šo darbu uzņemties, aizbildinoties gan ar atmiņas zudumu, gan informācijas trūkumu. Kā jau bieži notiek, cilvēkiem nomirstot, viņu personiskos „arhīvus“ iznīcina. Iznīcināts tika arī pēdējo gadu Dānijas Latviešu Ziņu redaktora un sabiedriskā darbinieka Egīla Behštetera arhīvs.

Pēc ilgākām pārrunām apzināt un apkopot vēl pieejamos materiālus uzņēmās šīs apceres autors. Nometņu dzīve autoram nebija sveša, jo viņš bēgļu gaitas pavadīja Vācijā. Dānijā bēgļu gadus pavadīja autora dzīvesbiedre.

Latvijas valsts arhīvā autors varēja iepazīties ar kādu daļu no tur atsūtītajiem Dānijas materiāliem, bet ne jau visi materiāli bija saglabājušies un atsūtīti uz Latviju. Vienas nometnes protokolu grāmata bija nonākusi Okupācijas muzejā. Lielāko informācijas daļu autors ieguva no attiecīgā perioda Vācijā un Zviedrijā iznākušajiem laikrakstiem. Latvijā nebija nonākuši savā laikā Dānijā izdotie nometņu biļeteni, to nebija arī Minsterē. Arī Jēgers⁴ nebija tos redzējis. Kara muzejā tika iegūtas fotogrāfijas par latviešu karavīriem Bornholmas salā. Iztaujāti tika daudzi bijušie Dānijas latvieši. Vairāki atsūtīja savas atmiņas un fotogrāfijas.

Apcere sākas ar bēgļu gaitu pašu sākumu, t.i., Latvijas atstāšanu un došanos uz Vāciju, dzīves apstākļiem Vācijā un vēlreizējo haotisko bēgšanu kara pēdējās nedēļās, ko piedzīvoja daudzi latviešu bēgļi. Šis posms bija kopējs visiem latviešu bēgļiem, izņemot tos, kas nokļuva Zviedrijā.

Sākt apceri ar bēgļu gaitu pašu sākumu pamudināja autora jaunākās meitas Ritas jautājums pastāstīt tuvāk par to, kā viņas vecāki no Latvijas nokļuva Vācijā un vēlāk Austrālijā. Šis jautājums bija negaidīts, jo abas meitas, Baiba un Rita, bija beigušas latviešu sestdienas skolu un savā laikā aktīvi piedalījušās latviešu sabiedriskajā dzīvē. Ja nu autora meitām šis laika posms nebija īsti skaidrs, tad tas droši vien nav skaidrs daudziem citiem pusmūža gadu cilvēkiem. Arī nesen autoram Latvijā jautāja vai mēs esot no Latvijas tieši aizbraukuši uz Austrāliju.

Autors atvainojas par to lasītāju garlaikošanu, kam šī posma notikumi būs labi zināmi. Nākamajās divās nodaļās ir apskatīti Latvijas sakari ar Dāniju un Dānija Otrā pasaules kara laikā. Pēc tam apskatīta karavīru un civilo bēgļu nokļūšana Dānijā.

Bēgļu dzīve ir apskatīta hronoloģiskā secībā vairākās puslīdz neatkarīgās tematiskās nodaļās. Bet, tā kā šīs nodaļas nav pilnīgi neatkarīgas, tad vietām ir radusies neliela atkārtošanās un bieži vienā nodaļā aprakstītie notikumi laika ziņā ir aizsteigušies priekšā kādā turpmākā nodaļā apskatītiem notikumiem. Informācijas trūkuma dēļ bēgļu dzīvi visās nometnēs nevarēja vienlīdz sīki apskatīt. Par vairākām mazākām nometnēm nebija nekādu ziņu. Tāpat informācijas trūkuma dēļ iespējams, ka vairāku toreizējo aktīvo sabiedrības darbinieku vārdi ir palikuši neminēti.

Apcere beidzās ar lielākās daļas. latviešu. izceļošanu un nometņu slēgšanu. Bet, tā kā dzīve neapstājās ar nometņu slēgšanu un izceļošanu uz jaunajām mājvietām, tad seko epilogs, kurā stāstīts par Dānijā palikušo un izceļotāju tālākajām gaitām.

Autors ir pateicīgs visiem, kas uzrakstīja savas atmiņas. Atmiņu lielākā vērtība bija notikumu un personisko pārdzīvojumu apraksti tieši tādi, kādi tie bija palikuši atmiņā, bez mēģinājuma tos vispārināt. Protams, 60 gadus vēlāk rakstītās atmiņās gadījās arī pa kļūdai.

Lielāko tiesu autoram bija jāpaļaujas uz „drukāto vārdu“. Ja arī kādreiz radās aizdomas par dažu rakstu autoru bezpartijiskumu un notikumu vienpusīgu apskati, tad šo aprakstu lielā vērtība bija tā, ka tie bija rakstīti tad, kad visi notikumi bija vēl pilnīgi svaigi.

Bija reizes, kad bijušie Dānijas latvieši apstrīdēja presē un pat protokolos rakstītā pareizību, jo viņu atmiņās notikumi bija citādāki. Autora priekšrocība bija tā, ka viņam nebija a priori uzskatu par Dānijas latviešu dzīves problēmām un atsevišķiem notikumiem. Faktu interpretāciju neiespaidoja personiskā pieredze, un autors cer, ka ir izdevies notikumus aprakstīt objektīvi. Apcerē izteiktie uzskati ir autora secinājumi.

Apcerē ir mēģināts ievērot pašreizējo dāņu valodas īpašvārdu rakstību un attiecīgo vārdu pieņemto latvisko pareizrakstību, kas dažos gadījumos varētu arī būt kļūdaina. Vairāki dāņu īpašvārdi (uzvārdi un vietu nosaukumi) tā laika presē un dokumentos bija rakstīti autoru pašu pieņemtajā latviskajā rakstībā, kas visiem autoriem nebija vienāda. Pēc 1948. gada pieņemtās pareizrakstības reformas dāņu īpašvārdos dubultais „aa” ir aizvietots ar „å”. Citātos pareizrakstība ir saskaņota ar pārējā apcerē lietoto rakstību.

Autors pateicas visiem šeit minētajiem un arī tieši neminētajiem bijušajiem latviešu bēgļiem Dānijā, kas, uzrakstot atmiņas, atsūtot fotogrāfijas vai arī atbildot uz daudziem jautājumiem, palīdzēja šai apcerei tapt: Osvaldam Aizstrautam, Jānim Berkānam (jun.), Caunes ģimenei, Melitai Delvertei, Lidijai Dombrovskai Larsenai, Drulles ģimenei, Gvīdo Grīnvaldam, Ainai un Gunāram Jurjāniem, Irēnei Krieviņai, Laumai Lambertei, Ritai Lellei, Gaidai Meļķei, Uldim Meritam, Vilim Mileiko, Ziedonim Paeglem, Enitai Reitmanei, Ellai Rolavai, Ainai Stangutei, Kasparam Svennem, Verai Svilānei un Valijai Zakai. Pateicība arī autora dzīves biedrei par neskaitāmām un ilgstošām debatēm gan par piedzīvojumiem bēgļu gaitās, gan par dzīvi Dānijas nometnēs.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl

Vēres

¹ Dombrovska-Larsena Lilija Mākslinieces dienasgrāmata 1947-1983. Krāsskaņas. Sol Vita Rīga 1999.

² Ivars Silis. Nabagi pilīs. Nordik 2006.

³ Fotogrāfs, rakstnieks, TV/filmu producents, lektors. Grenlandes Preses savienības, Dānijas Žurnālistu savienības un Dānijas Rakstnieku savienības biedrs. Dzimis 1940. gadā Rīgā, uzaudzis Dānijā. 1964. gadā absolvējis Dānijas Inženieru akadēmiju, tajā pašā gadā aizbraucis uz Grenlandi.

⁴ Benjamiņš Jēgers, Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija, 1940–1960. 2. Periodika. Notis. Kartes. Programmas un katalogi. Daugavas apgāds. Stokholmā, 1972. g.