Tasmānijas latviešu tikšanās

Palielināt / Enlarge

Tikšanās dalībnieki. FOTO Maruta Dēliņa-Tauriņa.

Palielināt / Enlarge

Tikšanās vieta. FOTO Maruta Dēliņa-Tauriņa.

Šī gada 7. aprīļa svētdienas rīta neliela grupiņa – 17 Hobartas latviešu ieradās Marutas Dēliņas-Tauriņas un viņas vīra Carl īpašumā Koklkrīkā (Cockle Creek), Dienvidtasmānijā.

Izbraukumu bija organizējis Hobartas latviešu kopienas priekšsēdis Mārtiņš Bičevskis ar mājas īpašnieku starpniecību mēnesi agrāk, lai dotu vietējiem latviešiem iespēju pavadīt dienu vistālākā Tasmānijas vidē.

Dienas kārtību ievadīja omulīgas rīta uzkodas, un viesi varēja baudīt pildītas olas un krāsnī ceptus raušus, iemalkojot krūzi tējas vai kafijas.

Sekoja īsa kopienas sēde, kurā priekšsēdis pastāstīja par nesen ievēlēto LAAJ valdi, tās sastāvu un paredzēto darbību 2024. gadā. Šīs valdes sastāvā tika ievēlēti divi Tasmānijas latvieši, pats kopienas priekšsēdis Mārtiņš Bičevskis, kā arī Brigita Ozoliņa. Novēlam viņiem abiem, kā arī pārējai LAAJ valdei, labas sekmes nākamajā trīs gadu posmā.

Sekoja Tasmānijas Latviešu biedrības oficiāla apstiprināšana un amatpersonu vēlēšanas, ievēlot Mārtiņu Bičevski kā priekšsēdi, Brigitu Ozoliņu – kā vicepriekšsēdi un Elizabeti Bičevski (Elizabeth Bicevski) – kā sekretāri.

Sekoja daži interesanti stāstījumi. Vispirms kopas ilggadīgā dalībniece Ieva Šaule pastāstīja par nesen iznākušo grāmatu – Rimbenieks, The Lion and the Lamb, kuru sarakstījusi Tasmānijas latviete Jan Kuple, un grāmata nesen tika izdota Rīgā KALA raksti. Grāmatā tiek aprakstīts izcilā Liepājas mēra Ēvalda Rimbenieka dzīves stāsts un kā viņš kalpoja Latvijas valstij savas dzīves laikā.

Stāstījumam sekoja kopas sen iemīļotā tradīcija uzdziedāt dažas visiem pazīstamas tautas dziesmas no Ievas Šaules saglabātām kopas dziesmu grāmatiņām.

Kā nākošo klausījāmies Tasmānijas kopas locekles Janinas Files stāstījumu par viņas audžumātes Lūcijas Kalniņas devumu latviešu sabiedrībai Melburnā no 1955. gada līdz viņas aiziešanai mūžībā. Man pašai bija ļoti interesanti klausīties par bērnības paziņu un Austrālijas Latviešu teātra ilggadīgo aktrisi, kā arī Melburnas operešu ansambļa zvaigzni. Viņas skatuves gaitām sekoju bērnībā, apmeklējot teātra izrādes kopā ar vecākiem, bet nezināju, ka Lūcija Kalniņa bija bieži pielikusi roku arī kostīmu gatavošanā.

Ka nākošo klausījāmies Gerija Failsa (Gary Files) ļoti interesantu stāstu par Hobartas Theatre Royal (Hobartas Karaliskais teātris), kuru sniedza kopas biedrs, kurš pats sastāv teātra atbalstu grupā Friends of Theatre Royal (Karaliskā teātra draugi).

Pirms kāda laika šī teātra noliktavā atradās Tasmānijas latvietes Lonijas Vilhelmīnes Rudomines 1950. gados dāvātā koka plāksne ar ierakstu uz metāla. Pēc ilgākas pētīšanas izrādījās, ka šo dāvanu teātrim Lonija Vilhemīne Rudomine dāvināja kā pateicību par neaizmirstamu laiku, kuru viņa bērnībā un jaunībā pavadījusi Rīgas Operā. Šī koka plāksne ar veltījumu būs tuvā nākotnē apskatāma īpašā izstādē Tasmānijas priekšpilsētas Kingstonas izstāžu telpā.

Pēc oficiālas daļas sekoja pastaiga pa vietējo jūrmalu un fotografēšanās.

Pusdienās viesi baudīja desiņas un mājas tēva skābētos kāpostus. Piedevām vēl varēja baudīt dažādas kūkas, kafiju, kā arī viesu un mājasmātes cepto dzeltenmaizi.

Viesi izrādīja lielu prieku par šādu izbraucienu un nolēma, ka tāds jāatkārto ik gadu.

Pilnīgi piemirsu pieminēt pašu amizantāko notikumu – viktorīnu. Pēc pusdienām sekoja pavisam jauka izdarība – viktorīna, kuras ideju biedrības priekšnieks bija aizņēmies no pērn notikušā 3x3 Viktorijas pavalstī šī gada janvāri.

Klātesošos sadalīja divās grupās un sākas sīva cīņa. Pateicos par izcilo izglītību, kuru saņēmu  Melburnas Daugavas skolā, kā arī Adelaides Jaunatnes kursos 1960. gados, kas man deva vairāk drosmes uzmundrināt manu komandu. Bet jāpiemin, ka jaunāka paaudze, kādreizējie Vasaras Vidusskolas dalībnieki, arī nav peļami ar savām zināšanām. Ar viena biedrības jaunā biedra – Alekša Dārziņa palīdzību mēs visi varējām draudzīgi ar skaļiem starpsaucieniem sasniegt galamērķi, nobeidzot spēli ar 23 : 18.

Maruta Dēliņa-Tauriņa
Laikrakstam „Latvietis“