Brīvībai aicinātajiem

Palielināt / Enlarge

Otrais no labās: māc. emer. Dr. Guntis Kalme Lestenes Brāļu kapos. FOTO Gatis Dieziņš (Aizsardzības ministrija).

„Jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti“ (Gal 5, 13)

Zinām, ka pasaulē ir gan labais un krietnais, gan ļaunais un nelietīgais. Mēs esam apzināti izvēlējušies būt labā pusē. Citi – vai nu aiz muļķības, lētticības, vai zombējošās kastes, kā Krievijā sauc televizoru, iespaidā, nostājušies ļaunā pusē.

Ļaunais ir stiprs tādēļ, ka ir agresīvs. Tas visus savus resursus veltī, lai bruņotos, iebiedētu citus, uzbruktu tiem, sagrābtu to resursus. Un tos lieto, lai atkal uzbruktu, laupītu, postītu. Ļaunais neieredz, ienīst labo tā labklājības, brīvības un jaunrades dēļ.

Ļaunais tāds ir bijis, ir un būs vienmēr. Diemžēl. Nebūs citādi. Sv.Raksti un pasaules vēsture to pierāda.

Šādā pasaulē dzīvojot līdzās agresijai, ļaunumam, nelietībai, labais nedrīkst būt tikai un vienīgi jauks, mīļš, patīkams, labestīgs un draudzīgs pret visu un visiem. Tam ir jābūt stipram, spēcīgam, tas nozīmē – bruņotam – garīgi, intelektuāli, morāli, psiholoģiski, militāri.

21. gadsimts nav diemžēl mūsu gribētā un lolotā humāna progresa laikmets. Gluži otrādi – dzīvojam ilūziju sagrāves laikā, kurā brīvajai, demokrātiskai, humānai pasaulei mums ir jāprot ne tikai izdzīvot, bet arī izturēt un uzvarēt ļaunumu nesošās agresīvas diktatūras, barbariskus režīmus un valstis. 21. gadsimts diemžēl iezīmējas kā cīņa planetārā mērogā starp brīvību un verdzību, labo un ļauno, cilvēcību un necilvēcību, humānismu un antihumānismu.

Tāpēc šai dienai, ko visa normālā pasaule atzīmē kā nacisma sagrāves diena, ir reiz jākļūst par nacismu sagrāves dienu. Mums vēl tāls ceļš līdz tam. Uzvara Krievijas – Ukrainas karā būs tikai viens, bet noteikts solis uz to.

Katra uzvara vispirms ir mūsu vērtību uzvara. Brīvība ir nevis reiz par visām reizēm iegūts stāvoklis, bet nemitīgs process, par kuru ir jārūpējas un jābūt modrībā ik dienu, ik brīdi. Mūsu valsts nosargātas brīvības nekad nevar būt par daudz. Bez tās visam, ko darām savā ikdienā, rūpējoties un gādājot par ģimeni, zemi, tautu un valsti būs tikai laupījuma vērtība ienaidnieka acīs.

Brīvība nekad nav par brīvu. Tā maksā lielu naudu. Bet – vēsture pierāda aksiomu – vai nu uzturam savu armiju vai svešu. Izvēle mūsu.

Šodien runājam par visaptverošu Latvijas aizsardzību. Ko tas nozīmē? – Tā ir vispirms mūsu Latvijas vērtību aizsardzība.

Hibrīdkara stratēģija, kas pret mums īsteno Krievija jau kuro gadu, rāda, ka vispirms tā grib vājināt un salauzt mūsu valstsgribu, pretošanās vēlmi, sadrupināt to, izšaubīt, izļodzīt mūsu vērtībpamatus, mūsu apņēmību aizsargāt savu valsti.

Tad, kad tas tiktu paveikts un sabiedrību būtu pārņēmis vērtībnihilisms, sak, „nekas nav tā vērts, lai par to cīnītos, kur nu vēl, lai mirtu“, kā arī sevi iznīcinoša hiperpaškritika, vēsturiski un tagadnīgi mazvērtības kompleksi, apātija, pagurums, vēlme pēc grimšanas nebeidzamā komfortā, aptaukotībā un snobismā, tad jau ar maziem militāriem spēkiem mēs tiktu paņemti kā viegls kara laupījums. Krima Nr. 2.

Tāpēc vispatveroša Latvijas aizsardzība nav tikai militāra, bet vispirms tā ir mūsu vērtību un identitātes sardze.

Kas tad ir mūsu vērtības?

1. Vispirms – mēs paši – latvieši, Latvijas valstsnācija. Par sevi iestāties, cīnīties griboša, varoša un spējīga patriotiska tauta, kas sevi ciena un ir ar augstu pašapziņu. Vai esam tādi?
2. Mūsu teritorija, zeme, jebkura telpa, kuru šodien apdzīvojam. Līdzās 65 000 km² fiziskai telpai, tā ir arī informatīvā, kultūras un vērtībtelpa. Arī tās ir jāaizstāv informatīvajā karā.
3. Latviešu valoda kā valsts valoda. Katru reizi, kad uzsākam saskarsmi ar nelatvieti, ir būtiski to darīt valsts valodā. Viņam ir jāsajūt, kurš šajā telpā ir saimnieks.
4. Kultūra. Te gribu tikai minēt, ka joprojām ir maz apgūts un izmantots mūsu Kara dainu* slānis tautas dziesmās. Mums ir nepietiekami izcilu mākslas darbu, kas vēstītu par mūsu varoņiem visos laikmetos.
5. Vienota vēstures izpratne. Kādu vēsti mēs nesam par sevi? Kas esam? Vai tikai citu lielāko un stiprāko kaimiņu tautu pakļautie, okupētie, izmantotie vai tomēr izturētāji, grūtību pārvarētāji un beigu beigās arī – uzvarētāji? Mūsu tautas vēstures megafakts – izcīnītā Latvijas valsts pierāda otro variantu.
6. Valstsgriba. Dzīves pieredze rāda, ka nav varas vakuuma. Vai nu te ir mūsu, vai sveša valsts. Svešu varu, okupāciju, gadu desmitu ilgu pazemojumu, kaunu, apspiestību, paverdzinātību jau esam piedzīvojuši. Okupācija ir un paliek vienīgi un tikai ļaunums. Ja kāds par to šaubās un ilgojas pēc „labajiem padomju laikiem”, lai palūkojas, kas notiek Krievijas okupētajās Ukrainas teritorijās.
7. Nācijas varoņgars. Tas sākas ar patriotismu, kas ir nācijas kolektīvā pašcieņa. Tas nav izmērāms, bet bieži ir izšķirošs lielums. Ievērojamākie izlūkdienesti deva Ukrainas valsts izdzīvošanai trīs dienas. Nu jau rit kara trešais gads. Tādēļ, ka ukraiņu tauta pretojās, nepadevās un joprojām cīnās un cīnīsies līdz savai uzvarai. Pilnai un pilnīgai.

Ja esam apņēmušies „sargāt Latviju no pirmā centimetra“, tad tas nozīmē, ka nevienā Latvijas pilsonī nedrīkst būt neviens centimetrs šaubu, neizlēmības, gļēvuma.

Jo mums kā indivīdiem un tautai ir ne tikai tiesības uz savas brīvības aizsardzību, bet arī pienākums būt brīviem!

Jo Dievs, mūsu augstākais komandieris, Sv.Rakstos to pavēl, vēstīdams: Jūs esat svabadībai aicināti! Nekam mazākam kā vien brīvībai!

Māc. emer. Dr. Guntis Kalme
Laikrakstam „Latvietis“

* Piem., 1943. gadā izdevniecība Zelta ābele laida klajā neliela formāta īpašu izdevumu karavīriem 50.000 eksemplāru metienā: Jānis Rudzītis, red., Kara dainas (R: Zelta ābele, 1943) ar Jāņa Plēpja ilustrācijām no gravējumiem kokā.