Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Aija Jurjāne. Pašportrets ar dēlu. 1999. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Vaira Vīķe-Freiberga. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Baiba Broka ar meitu Barbaru gaida brālīiti Teodoru. 2010. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Flemaljas meistara tēli viesos pie draudzenēm grūtniecēm. 2003. FOTO Māris Brancis.

Turpat trīs mēnešus – no 2. marta līdz 19. maijam – Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā bija skatāma gleznotājas Aijas Jurjānes piemiņas izstāde Karalienes virtuve. Lai gan tas netika minēts, taču 18. aprīlī viņai būtu apritējis 80 – viņa dzimusi 1944. gada pavasarī, kad vēl joprojām hitleriskā Vācija karoja ar staļinisko Padomju savienību. Varētu pat teikt, ka viņa pasaulē nāca daļēja miera brīdī, kad abi naidnieki vēl nebija saķērušies pēdējā nāves cīņā mūsu dzimtenes teritorijā. Bet lielākā dzīves daļa Aijai Jurjānei pagāja komunistu okupācijas laikā, kad viņa kā māksliniece izteica sevi.

Pēc J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas absolvēšanas 1962. gadā Aija Jurjāne turpināja studijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, ko beidza 1967. gadā. Gadu vēlāk viņa uzsāka savu izstāžu darbību. Tobrīd līdz ar viņu mākslā ienāca jauna paaudze, kurai jāpieskaita Laima Eglīte, Juris Jurjāns, Helēna Heinrihsone, Silvija Meškone, Juris Baklāns, Vija Maldupe un citi. Viņu radošās dzīves augšupeja notika 20.gs. 70. gados, kad jaunie neturpināja iepriekšējās desmitgadēs valdošo tā saucamo „skarbo stilu“, kas risināja sociāli nozīmīgas tēmas. To vietā glezniecībā izcentrējās interese par krāsu, kas izpaudās gandrīz vai bērnišķīgā krāsu priekā, un kā galvenā tēma izvirzījās ikdienas dzīve kā virsvērtība.

Arī Aija Jurjāne izvēlējās savos darbos gluži intīmus sižetus, kas saistīti ar ģimenes dzīvi. Viņa līksmām krāsām vēstīja par bērnu parādīšanos pasaulē un viņu augšanu, par bērnu rotaļām un viņu ikdienas priekiem, par viņu draugiem un viņu pasaules izziņu. Tādā veidā māksliniece izteica savu prieku par dzīvošanu.

Tomēr izstādes kuratore Rasa Jansone uzsver, ka šīs gleznotājas daiļradē valda feminisma tēma. Šāds uzsvērums nostāda sievišķo pasauli kā pretmetu vīrišķi racionālajam dzīves skatījumam. Taču minētais pretnostatījums liekas visai diskutējams, kas diez vai atbilst patiesībai. Vīrišķā un sievišķā skatījuma pretstats nekādi neatbilst latviskai dzīves uztverei. Sieviete nekad nav bijusi apspiesta, drīzāk vīrietis un sieviete veidoja dzīvības vienību. Arī mūsu mākslā vīrieša un sievietes radošā darbība ir uztverama kā līdztiesīga. Jau daudzus gadu desmitus, patiesībā kopš 20.gs. 50. gadu otrās puses, latviešu mākslā sieviete – māksliniece ir bijusi vienlīdz nozīmīga un izcelta. Gan Džemma Skulme, gan Biruta Baumane, gan Rita Valnere, gan Felicita Pauļuka, gan citas šeit nepieminētās gleznotājas, grafiķes un pat tēlnieces ieņēmušas līdzvērtīgu vietu kā stiprais dzimums, nekad viņas nav bijušas atstumtas otrajā plānā latviešu mākslā. Brīžiem pat likās, ka viņas iet visas kustības priekšgalā.

Tādējādi Aijas Jurjānes gleznu motīvi nav uztverami kā apsūdzība, ka viņa netiek ievērota, jo viņas darbu skatījums mazāk nozīmīgs. Viņas paaudzes pasaules tvērums saskaņojās ar gleznotājas uztveri. Varbūt viņas gleznas izcēlās ar teju vai kaleidoskopisku krāsainību. Tajās allaž ir bijis tik daudz prieka un līksmes, tās izstaroja dzīves pozitīvu apliecinājumu, harmoniju. Neizpalika tāpat labsirdīgs smaids un humors, kas apliecina autores labsirdīgo noskaņojumu.

Izstāde ir ļoti plaša – tā iekārtota divos stāvos, tādēļ blakus ģimenes ikdienas notikumu attēlojumam parādās kolēģi un bērnu draugi. Īpaši gribas izcelt aktrišu atainojumus bērna gaidībās, kas izsvērts kā teju vai globāls notikums, kas cieši jo cieši iekļaujas Aijas Jurjānes pasaules tēlojumā. Tikpat dabiski viņas darbos parādās pašportretiski tvērumi, kas ir tikpat dzīvi, gaiši un humora pilni kā jebkas, ko viņa iemūžinājusi krāsās un kompozīcijās.

Ļoti svarīga izstādes sastāvdaļa ir zīmējumi, kā mirkļa tvērumi, kā ieceru fiksējumi un kā radošā darba neatņemama sastāvdaļa. Tajās ir tika daudz gaišuma, labsirdības, prieka un smaida. Kaut arī dažkārt tie radušies kā savdabīgas dienasgrāmatu piezīmes vizuālā formā. Tie apliecina, cik viņa ir talantīga, ja pat acumirklīgā skicējumā atklājas modeļa un notikuma būtība. Starp tiem ļoti iekrita acīs eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas stāva tvērumi.

Līdz ar izstādi vēlreiz pārlapoju apgāda Neputns monogrāfisko izdevumu Jaunības avots (2021), kas atklāj mākslinieci un viņas daiļrades veidošanos plašākā skatījumā, sākot no agrīnas jaunības līdz pēdējiem darbiem, kas izstādē ir apiets vai neievērots.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“