Skaidrītes Dariusas piemiņas pēcpusdiena Kanberā

Palielināt / Enlarge

Skaidrīte Dariusa (1927.-2024.). FOTO Raitis Freimanis.

Piektdien, 2024. gada 10. maijā, Poļu klubā, Kanberā no dažādām vietām Austrālijā sanāca kopā Skaidrītes Dariusas mūža iespaidotie ļaudis, lai atzīmētu Skaidrītes dzīves neatsveramo ietekmi un ceļarādi katram, kuram Skaidrīte pieskārusies ar savu dotību latviešu tautas garamantu izpratnē un iztēlē, ne tik vien Austrālijā, bet pāri kontinentiem visā pasaulē, 30 gadu laika sprīdī Saules Jostas braucienos un visu viņas mūžu dažādās lomās.

Nav parasts par kāda cilvēka bērēm jeb atmiņu sanāksmēm rakstīt laikrakstos. Bet Skaidrīte ir milzīgs izņēmums ne tik vien starp latviešiem Austrālijā, citos kontinentos un Latvijā latviešiem, bet arī cittautiešiem, kuriem ir bijusi tā laime ar Skaidrīti un viņas devumiem sastapties viņas garā un neatlaidīgi ražīgā mūžā – dzimusi 6.11.1927. Balvos, mirusi 21.04.2024. Kanberā – kurā vislielākie no daudzajiem godalgojumiem viņai bija PBLA Kultūras Fonda balva, Latvijas Valsts Atzinības Krusts, virsvadītājas loma Latvijas Dziesmu un Deju Svētkos un Goda Doktores grāds no Austrālijas Nacionālās Universitātes.

Bija sanākuši ap simts cilvēku, tā kā dažiem klātesošiem nācās stāvēt kājās. Daudzi sabrauca no tuvākām lielpilsētām: no Sidnejas (300 km) un Melburnas (700 km). Varbūt, ka bija kāds arī no Adelaides (1 000 km) vai Brisbanes (1 000 km). Zinu, ka daži bija apsvēruši, vai varētu tikt.

Piemiņas pēcpusdienu vadīja mācītājs Kolvins Makfersons, latviešu un angļu valodās. Zāli bija sakārtojuši Skaidrītes meita Maruta, mazbērni un citi mūža draugi. Bet runājot par mūža draugiem, pēc izturības un attiecībām spriežot, tā bija Skaidrītes plašā pasaules mēroga ģimene, kas rūpējās par viņai piemēroto augsta līmeņa dzīves atzīmēšanu atbraukušajiem godinātājiem. Zāle bija iekārtota kā muzejs par Skaidrītes mūžu. Bija izlikti pie sienām fotogrāfiju klāsti un dažādi krikumi saistīti ar Saules Jostas braucieniem pasaulē un citiem nozīmīgiem gadījumiem Skaidrītes dzīves gājumā, kā piemēram, saistīti ar ģimeni un tuviem radiem, vai ar agro gadu vietējo latviešu izbraucieniem zaļumos. It sevišķi manāmas iekārtojumā bija Daces De Dekker rokas, ar Saules Jostas zīmējumiem un gaumīgo skatuves izdaiļojumu. Klātesošie lielā mērā jutās kā Skaidrītes bērni. Kad mazdēls Tomas un mazmeita Zinta pieminēja savus nosaukumus vēcmāmiņai, Ecāmamma, visi jutām līdzi Skaidrītes milzīgo iespaidu mūsu dzīvēs.

Pirms aizslīdēšanas aizsaulē Skaidrīte skaidri izteica savu vēlmi, lai nenāk cilvēki melnās drēbēs viņu pieminēt, bet krāšņi un ar prieku viņas dzīvi atzīmēt. Turklāt vēl ietinām gaisotni manāmi dziļā mīlestībā. Garš galds bija apkrauts ar veselu lērumu visādiem krāšņiem un gardiem našķiem. Daudzajiem klātesošiem bija pieejami dažādi atspirdzinājumi. Atspoguļodami ilgo gadu gājumu, kurā tautas deju mēģinājumi, arī ar Sidnejas Jautro Pāri, un gandrīz visi latviešu pasākumi tika rīkoti toreizējā lietuviešu namā, pēc daudzām runām Skaidrītes godā, ieskaitot Latvijas vēstnieku Austrālijā Marģeru Kramu, katram klātesošam, pēc paša izvēles, tika izsniegta maza glāzīte Krupnikas, iecienīto lietuviešu liķieri, toreizējā laikā iemīļoto uzdzīves atzīmi.

Skaidrītei neviens nespēja pretī turēties. Viņas autoritāte bija visur manāma. Man rēgojās Skaidrītes biežie, smaidīgie, sajūsmā stāstītie atstāsti, par lietuviešu kluba pārvaldnieka zvanu Skaidrītei pēc pusnakts stundas, atnākt izklīdināt latviešu dzīrotājus, krupnikas cienītājus, pēc kāda kora vai cita mēģinājuma. Skaidrīte naktskreklā, ar ruļļiem matos, esot parādījusies durvīs ar baismīgu skatu uz skaļo vīru kopienu pie bāra, tāda, kādu visi varam iedomāties tikai viņu. Viņu pamanījuši, lielie, bravūrīgie vīri, kā pelītes zibens ātrumā pazuduši uz visām pusēm.

Ar ciešu un mīlestību Skaidrīti pieminot,–

Juris Jakovics
18.05.2024.
Laikrakstam „Latvietis“