Jura Zemīša (1932-2023) dzīvesstāsts (3)

Otrais turpinājums. Sākums LL798, LL799.

Nedomāju, ka Līgatni varētu iekļaut ikdienas aprakstā. Par to jāraksta atsevišķi.

Līgatnes papīrfabrikā, strādnieku mājas dzīvoklī dzīvoja manas mammas vecāki. Katrā mājā bija seši vienistabu dzīvokļi, katrā pusē un ik pa dzīvoklim katrā galā.

Bija arī bēniņu stāvs, kur katram dzīvoklim bija maza istabiņa. Rakstīšu tādā valodā kādā ļaudis toreiz tur runāja. Dzīvoklis sastāvēja no „porūža“ (priekštelpas), „ankambara“ (noliekamās istabas, pantry), ķēķa un vienas lielas istabas. Priekšā bija puķu dārziņš. Pāri celiņam pie gravas bija „kaniķu“ (trušu) būda, visu būda un cūku būda. Un tad vēl bija dārzi tuvāk vai tālāk no mājas. Vecam papam bija vairāki: sakņu un ogu dārzs pie mājas, tālāk kartupeļu tīrums, sakņu dārzs kāpostiem, runkuļiem, bietēm, cigoriņiem utt., un vēl viens dārzs, kur audzēja agrīnos kartupeļus un cūku pupas.

Mājas bija tā sauktā Remdēnkalnā, kopā četras mājas, divas katrā ceļa pusē. Centrā bija uz lielas cementa bedres uzbūvētas atejas, veļas mazgātuve, ruļļa māja (izmazgāto veļu ietina garā brezenta drēbē un rullēja, lai būtu mīkstāka) un maizes ceplis. Tur bija arī pusducis koku un laukums ko sauca par „placīti“, kur bērni varēja spēlēties. Daudz spēļu arī notika uz ceļa, jo automašīnu tikpat kā nebija, un, ja brauca kāds zirga pajūgs, tad spēle apstājās, un bērni skrēja pie braucēja kliegdami: „Onkulīt, pavizini.“

Vienīgais braucējs, pie kura neskrēja bija „šinders“ – viņš izveda atejas, lai mēslotu fabrikas laukus. Kara laikā vasaras pavadīju Līgatnē, jo vecāki domāja, ka tā ir drošāk. Mani galvenie spēļu un palaidnību biedri bija vecās mammas māsas mazdēli Zommerīši. Arī viņi bija rīdzenieki – Jānis par mani 9 mēnešus vecāks, Viesturs 8 mēnešus jaunāks, tā tad bijām vienos plecos. Vēl jau bija mana māsa Rita, Zommeru Andris un Juris, bet tie bija jaunāki un tie neskaitījās. Gauja bija netālu, bet upe bija strauja ar atvariem un bedrēm, un bez pieaugušo klātbūtnes peldēties bija stingri aizliegts. Ja nu gadījās kāds pieaugušais, kurš veda kādu bērnu peldēties, tad viņam noteikti gadījās līdzi pusducis citu bērnu. Bez mums mūsu gados vēl bija brālēni Egons un Valdis Timmermaņi, bet Valdim, jeb Jefiņam, kā viņu saukāja bija divi mazāki brāļi, kuri viņam bija jāgana.

Puikām bija visādas mantas ar ko kavēt laiku. Lidmašīnas ar propelleriem, kas griezās, kad skrēja (paštaisītas, protams), kaķenes, lingas, stīpas. Nezinu kā tas notika, bet kā sarunāts vienu dienu ar vienu mantu vairs nespēlējās, bet bija kaut kas cits. Netālu bija Spriņģu ciems, kur bija veikali, beķeri, nabagmāja, kapi. Svētdienas rītos abi beķeri apbrauca ciemu ar svaigi ceptu maizi. Katram bija savāda svilpe, viens saucās Auers, un viņam bija garšīgi piena kliņģeri, bet otram bija nepārspējami ūdens kliņģeri. Pa reizei mūs sūtīja un veikaliem, un visi pārējie iepirkumi bija droši, izņemot maizi. Kukulim vienmēr gadījās izgrauzts gals vai sāni vai abi divi.

Remdenkalna blakus mājā dzīvoja Vanagu ģimenes ar vairākiem puikām mūsu gados. Ar tiem bija jākaro. Karošana bija vai nu ar akmeņiem, kaķenēm, lingām un rudeņos ar cinguļiem (cingulis ir sakaltis zemes, māla gabals un var būt ļoti ciets). Lai satracinātu ienaidnieku, vispirms propaganda: peļu vanags, sūdu vanags! Reiz man bija kaut kur jāiet vienam pašam caur Vanagu teritoriju. Ar vārdiem jau uzkasījās, bet nekāda varas darbība nebija. Pēc tam gājām mazākais divi. Bija arī smilšu bedre ar dzeltenām smiltīm. Mūsu ganāmpulki bija zīles un čiekuri.

Man, kā rīdzeniekam, vienīgam bija metāla spēļu automašīna. Tāpat man arī bija futbolbumba; ja mani neiedalīja komandā (nekāds Pelē jau es nebiju), ņēmu bumbu un gāju mājā. Tā manas vasaras pagāja vecvecāku gādībā un bezbēdīgā dzīvē. Vecam papam bija matu griežamā mašīna, kas grieza uz nulli. Pirmais darbs, kad ierados – matus nost. Bet man gribējās, lai drusku paliek – tā kā citiem puikām. Beigās izrādījās laime nelaimē – ja nu gadījās aiziet līdz Gaujai un iekrist ūdenī, līdz tika mājā, mati bija sausi.

Gaujā makšķerēt bija atļauts, un te mans kompanjons bija Egons. Ja bija kāda liela zivs, Egons to noķēra. No tilta varēja redzēt, ka vienā atvarā dzīvo liels ālants. Daudzi izmēģinājās – tukšā. Vienu rītu no Gaujas puses nāk Egons ar ālantu. Kad gājām zvejot, mums līdzi bija tarbiņas ar sviestmaizēm un ēsmu – sienāžiem, sliekām, maizi un tarbiņā mēs arī likām noķertās zivis. Puikām sviestmaizes ātri apēdās, un nekas cits nepalika kā ēsmai domātā maize – ar visām zvīņām. Pirms kāda laika nejauši dabūju zināt, mans draugs pavasara plūdu laikā makšķerējot lašus noslīcis. Kā? Neviens nezin.

Kad atbrauca krusttēvs, varējām likt naktsšņores. Tā bija gara aukla ar piesietām mazām šņorītēm ar āķiem. Vienā galā akmens, ko iemet upē, otrā mietiņš, ko iedzen zemē upes krastā. Vispirms bija jāsarok ņurņiki (mazi nēģīši, kas dzīvo dubļainās smiltīs). Vakarā ap saules rietu uzliek ņurņikus, iemet upē un no rīta ap saules lēktu velc ārā, cerams ar zivīm. Visdrošākais veids, kā tikt pie zivīm, bija vācu karavīriem – rokas granātas. Nebiju iedomājies, ka Gaujā tik daudz zivis.

Rīkojām arī koncertus – dziedājām, spēlējām mutes harmonikas, deklamējām. Bijām pagatavojuši solus un biļetes pārdevām radiem un draugiem. 1941. gada 14. jūnijā biju Līgatnē un nezinu, vai zināju, vai gāju pretī mammai uz 7 km attālo Līgatnes staciju. Tur viņa nāca – bāla, noraudājusies. Viņa apkampa mani cieši, cieši un ilgi nelaida vaļā. 1941. gadā krievi atkāpjoties nodedzināja Gaujas tiltu. Runāja, ka drīz pēc tam piebraukušas čekistu mašīnas un prasījuši kā tikt uz bagāto Līgatnes ciemu.

Vienu nakti nometa divas vai trīs bumbas. Nezin vai tie bija krievi, vai vācieši, bet uztraukums bija liels. Visi sāka taisīt tranšejas vai patvertnes. Nākošās divas naktis gulējām mežā. Arī lieliem puikām bija sava patvertne. No bēgošās krievu armijas piesavinājās visu – baterijas, lampas, varbūt pat ieročus. Kad ienāca vācieši, vispirms uzbūvēja jaunu tiltu, mazāku un tad atjaunoja veco. Pie jaunā tilta grunduļi bija kā mudž, bariem un bariem (mazas zivtiņas apm. 15 cm garas). Cepšanai par mazu, bet zupā bija ļoti garšīgi. Krievu gūstekņus fabrikā nodarbināja kā palīgus. Tur viņi dzīvoja un strādāja. Kādā karstā vasaras dienā viņus veda uz Gauju peldēties, tie metušies dziļākā vietā iekšā un trīs noslīka. Pēc pāris dienām mēs no tilta makšķerējām, un viena gūstekņa līķis, straumes nests, nopeldēja mūsu makšķerēm garām.

Rudenī, sēņu laikā, salasītās sēnes novārija un iesālīja ziemai. Mēs ar Jāni un Viesturu cēlāmies agri katru rītu un bijām mežā pirms pārējiem sēņotājiem. Līdz bija jābrauc atpakaļ uz Rīgu, muciņa bija pielasīta. Rudenī arī kāva cūkas; gandrīz katram bija sivēns vai divi, un tā kā manu veco papu uzskatīja par labu kāvēju, viņš draugiem palīdzējā. Es gāju līdz un kādreiz bija jātur kājas, bet nākošā dienā bija garšīgas asins desas.

Beidzamā vasarā lielos puikas sāka iesaukt. „Sapaliņš“ aizgāja gaisa izpalīgos, Gunārs Bulte (Viņam bija ritenis ar Vidzemes numuru, un es cerēju, ka tad, kad es mācēšu braukt, man tēvs arī nopirks tādu riteni, un es apceļošu visu Latviju.) aizgāja darba dienestā un Pēteri Plūmi iesauca leģionā. Tai vakarā pirms Peka aizbrauca, visi gāja uz Gaujas malu dziedāt, un arī mēs, mazie puikas, likās, ka dziedājām cauru nakti. Kad Pēteris brauca prom, pat Jefiņš, puika, kurš gāja caur uguni, ūdeni un misiņa trubām, raudāja kā izkults. Pēteris vēlāk dzīvoja Melburnā.

Juris Zemītis

Turpmāk vēl