„Baltijas Mežtakas“ brišana #3

Palielināt / Enlarge

Ielas māksla Aizputes centrā. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Lauma pie koka kā no pasakas. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Ziedonis Aizputes nomalē. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Nesteidzīgs ceļabiedrs. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Bojas muiža. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Kupla egle pie Bojas muižas. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Ziedi ceļmalas grāvī. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Galamērķis sasniegts! FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Gardas pusdienas Kalvenē. FOTO Filips Birzulis.

Par pāris nedēļām kavējos ar jaunākā meža pārgājiena aprakstīšanu, jo, kā jau daudziem 21. gadusimteņa ļaudīm, darbi un citi pienākumi ir vareni laika zagļi. Bet varbūt tāpēc ir īpaši vērts nedaudz pakavēties pēdējās soļošanas starta punktā – pie Dienvidkurzemes mazpilsētas Aizputes, jo šī ir vieta, kur pulkstenis un kalendārs rit ļoti nesteidzīgi.

Astoņsimts gadus vecās Aizputes Ordeņa pilsdrupas liecina, ka kādreiz šis ir bijis miests ar vērienu. Bet tagad uz šo miera ostu, kurā dzīvo nepilni 4 000 iedzīvotāji, ik dienu kursē tikai viens autobuss no Rīgas. Tā nu abi ar Laumu mēs ar šo vienīgo busu ierodamies Aizputē maija pirmās svētdienas vakarā ap plkst.21.00. Jo sakarā ar 4. maija svētkiem, rīt pirmdiena ir brīvdiena, un mēs to pavadīsim, ejot 17 km līdz Kalvenei.

Kādreiz Aizputes autoostai ir bijis varens jumts, tagad no tā gan ir palikuši tikai kaili dzelzsbetona stabi. Bet laiks šovakar ir silts un sauss, un nekas netraucē uzgaidīt pāris minūtes, kamēr mums atbrauc pakaļ Mārtiņš. Šis enerģiskais vīrietis labākajos gados mūs aizved līdz viesu namam Mētras māja (metra-a.lv), kuru viņš vada tandēmā ar savu kundzi.

Minētais ģimenes uzņēmums atrodas elegantā, vecā, koka namā, un mēs kā šobrīd vienīgie viesi varam brīvi paklīst pa telpām, kurās uz sienām ir apskatāmas daudzas gleznas (iestāde arī pilda mākslas galerijas funkciju), kā arī senlaicīgas Kurzemes Hercogistes kartes.

Nākamajā rītā ap plkst. 8.00, karaliski labi izgulējušies, dodamies uz tuvāko pārtikas veikaliņu, kur kafijas automāts sniedz možuma eliksīru. Sākam iet pa Aizputes ielām, kuras ir varbūt pat klusākas nekā parasti, jo valsts taču ir pasludinājusi, ka drīkst ilgāk pasapņot.

Aizputes centru rotā daudzas skaistas koka ēkas, bet diemžēl tās prasās pēc krietna un rūpīga remonta. Paejam garām koka arhitektūras restaurācijas centram, kura logos redzamās afišas liecina par dažādām čaklām aktivitātēm; cerams, ka ar laiku izdosies Aizputi atjaunot, kā to ir paveikuši citi Kurzemes pērles, nesen UNESCO sarakstā iekļautās Kuldīgas iedzīvotāji.

Šarmanto veclaicīgumu papildina ūdens pumpji ielas malās un malkas kaudzes pagalmos. Zīme pie rūpnīcas Kurzemes atslēga ar lepnumu paziņo, ka, dibināta 1960. gadā, un tā vēl šobaltdien ražo logu un durvju furnitūru, kā arī citus noderīgus metāla izstrādājumus. Latvijas provincē daudzas rūpnīcas ir aizgājušas „pa skuju taku“, un priecē, ka aizputniekiem ir saglabājusies dzīvā vēsture – un darba vietas...

Tomēr tas, kas visvairāk silda mūsu sirdis, ir ziedonis, kas šogad atnācis agri un ar reibinošu intensitāti. Ābeles jau zied, kopā ar tulpēm dārzos veidojot krāsu simfonijas. Tas nekas, ka laiks apmācies, no skata un smaržas kļūst īsti silti – esam noilgojušies pēc pavasara!

Pāris kilometru uz dienvidiem no Aizputes, Mežtakas bulta ceļmalā mums norāda, ka jāgriežas pa kreisi. Dodoties pa mazu taciņu, drīz nonākam skaistā mežā. Tur nelielā klajumā blakus čurkstošam strautiņam stāv veca, bet apdzīvota lauku māja ar aku un koptu ābeļdārzu. Būtu grūti atrast sētu, kur jaukāk pavadīt vientuļas idilles brīžus.

Vēl pēc kāda kilometra lapu koku biezokni nomaina audzes ar īpatnējām eglēm ar zemu noliekušiem, čiekuru pilniem zariem. Šīs ir Eiropas baltegles – suga, kura ir ievesta Latvijā no dienvidiem, bet Kurzemes salīdzinoši mērenais klimats tām ir piemērots. Mežtakas mājaslapā var uzzināt interesantu faktu, ka tieši šīs egles ir daudzinātas slavenajā Ziemassvētku dziesmā „Oh, Tannenbaum“ (Tulk. no vācu val.: „Ak, eglīte“.)

Baltegles apskauj arī stalto, balto Bojas muižu. Šī dižmāja ir ar 160 gadus senu vēsturi, un to šķietami labā stāvoklī uztur Latvijas valsts meži (apmeklētāji netiek laisti iekštelpās). Bet šobrīd sāk krietni stiprāk līt, un mēs patveramies zem rotondas uz saliņas muižas dīķī, ko sasniedzam, ejot pa koka laipu. Te pamielojamies ar sviestmaizēm un uzvelkam pončo lietusmētelīšus.

Atsākot cilpot, uz mirkli nožēloju, ka esmu iegādājies pončo ar īsām piedurknēm, jo sāku nedaudz samirkt. Bet esam jau gandrīz pusceļā līdz galamērķim. Turklāt, palūkojies Google kartē, ieraugu, ka Kalvenē ir kafejnīca, kura šodien strādā. Un atverot tās ēdienkarti, redzu attēlus ar sulīgām karbonādēm. Un – solis kļūst raitāks!

Pēc meža un muižas baudāmā daiļuma, tagad izjūtam kontrastu, jo ceļš ved caur samērā degradētu bijušā karjera apvidu. Un kaut kā starp izrakteņu bedrēm un zivju dīķiem mēs paejam garām vietai, kur mums bija jāpagriežas pa kreisi atpakaļ uz mežu... Tā vietā – nonākam uz nopietna ceļa. Izdomājam neiet vairs atpakaļ, bet turpināt pa šo ne tik dabisko maršrutu. Bet pat autoceļa malā daba mostas. Grāvī dzeltenas puķītes zied, un lieli vīngliemeži šļūc pa slapjo asfaltu. Atceramies Aizputē redzēto sludinājumu, – lauku ļaudis var nopelnīt naudiņu, nododot šos radījumus tirgotājiem, kuri savukārt tos piegādā smalkiem restorāniem. Mēs gan viņus tikai vērojam.

Nonākam līdz zolīdai, glīti un pamatīgi mūrētai Kalvenes stacijai, kur pasažieru vilcieni sen vairs nepiestāj, bet caur logu var redzēt stacijas pārziņa omulīgo mitekli.

Un beidzot esam nonākuši pašā Kalvenē. Bez liekām ceremonijām dodamies uz jau minēto ēstuvi Spāres. Plaša, draudzīga un mūsdienīga telpa, kur novilkuši slapjās virskārtas, pūtinam labi pastrādājušās pēdas un tiekam pie mielasta, kas daudz neatpaliek no pa ceļam izsiekalotām fantāzijām (skatīt bildi.) Vienkārši – bauda!

Ievērojam, ka šo krodziņu kupli apmeklē ģimenes, kuras ir labi apģērbtas un acīmredzami var atļauties jauki atpūsties. Tātad, labi dzīvot Dienvidkurzemes novada laukos ir iespējams.

Brangi paēduši, aizejam pāris simts metrus uz Liepājas šosejas sagaidīt autobusu uz Rīgu. Esam jau pāris dienas iepriekš nopirkuši biļetes, zinot, ka pēc garajām brīvdienām daudzi jaunieši dosies atpakaļ uz lielpilsētu mācīties vai strādāt.

Atšķirībā no veiklās Laumas, esmu pārāk saguris, lai šaurajā telpā pārvilkt sausas zeķes, bet tāds sīkums netraucē vizināties mājup ar smaidu.

Filips Birzulis,
latviafreetours.com
Laikrakstam „Latvietis“