Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Pirms 45 gadiem trimdas latviešu sabiedrība piedzīvoja līdz tam nebijušu saviļņojumu – Pasaules brīvo latviešu Dziesmu dienas Visbijā, Gotlandē pulcēja latviešus no visām trimdas zemēm no 1979. gada 19. līdz 22. jūnijam. Bija jau kļuvis pašsaprotams, ka atsevišķās zemēs regulāri notiek Dziesmu svētki, bet tieši šie svētki, gandrīz vistuvākā vietā Latvijai, pārspēja visus iepriekšējos svētkos.

Gluži kā simbols kļuva Lilijas Zobens dziedātā tautas dziesma „Dzegūze kūko“ ar tekstu „Taisīšu tiltu pār plašu jūru“. Visi apzinājās, ka no Gotlandes līdz Latvijai „pāri jūrai“ bija mazāk nekā 200 kilometri. Apmēram tāpat, kā no Rīgas līdz Liepājai, un krietni mazāk nekā trešdaļa no attāluma starp Melburnu un Sidneju.

Vai 45 gadi ir ilgs laiks? Lielākā daļa ievērojamo persona Visbijas Dziesmu svētkos ir jau aizsaulē. Apmēram puse Latvijas iedzīvotāju ir dzimuši pēc Visbijas Dziesmu svētkiem. Un kas bija vēl 45 gadus pirms tam? 1934. gada jūnijā bija jau pagājis mēnesis kopš Kārļa Ulmaņa rīkotā apvērsuma, un Latvijas īsais eksperiments ar demokrātiju, kas bija sācies tik cerīgi ar Satversmes sapulci, bija beidzies.

Mums pašiem, protams, var likties, ka tas, kas mūsu trimdas sabiedrībai bija svarīgs, arī bija svarīgs attiecīgai mītnes zemei. Visbijas Dziesmu svētku laikā latvieši pārņēma pilsētu, un pat pretlikumīgi paspēja uzvilkt Latvijas karogu pilsētas nocietinājuma tornī. Padomju Savienība esot iesniegusi notu Zviedrijai par to, ka tā ir atļāvusi provokatīvu pasākumu – latviešu Dziesmu svētkus, un daudziem dalībniekiem no Austrālijas, kuriem bija sarunāts piedalīties grupas braucienā uz Latviju pēc svētkiem un kuriem jau bija piešķirtas Padomju vīzas, tās tika atceltas pēdējā brīdī.

Mums tas viss ir palicis prātā, bet šodienas Zviedrijā, arī tiem ierēdņiem, kuriem ir visciešākās saites ar Latviju, un būtu pienākums zināt svarīgāko par Latvijas un latviešu saitēm ar Zviedriju, tomēr nav vienmēr šādas zināšanas.

Jūnija vidū PBLA bija rīkojusi diskusiju: „Diasporas diplomātija: Latvijas ceļš uz NATO“. Te atkal var jautāt par trimdas darbību – vai mītnes zemēs vēl atceras latviešu pūles ietekmēt vietējo politiku. Kurš Austrālijā ārpus latviešu sabiedrības atceras sekmīgo cīņu atcelt Vitlama valdības lēmumu 1974. gadā atzīt de jure Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā?

Mūsu šodienas diasporas uzdevums nav mazāk svarīgs – nodrošināt mītņu zemes turpinošu militāru atbalstu Ukrainai, lai tas murgs neatnākt uz Latviju. Diasporas diplomātija ir turpinājums trimdas diplomātijai.

GN
2024. g. 27. jūnijā