Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Vasara Latvijā ir klāt. Dažam tā ir neciešama svelme, citam patīkams siltums. Viss ir relatīvi.

Pirms daudziem gadiem Melburnā karsta diena skaitījās tā, kurā gaisa temperatūra ēnā pārsniedz 100 grādus pēc Fārenheita skalas, jeb 37,8° Celsija skalā. Saūda Arābijas galvaspilsētā Rijādā, tas skaitītos ne sevišķi karsts vasaras rīts, jo gaisa temperatūra ēnā vasarā tur mēdz sasniegt 50°C.

Salīdzinot ekstrēmos aukstumus, jāsaka, ka -20°C ziemā Rīgā nav nekas sevišķi neparasts, kamēr jebkura temperatūra zem nulles Melburna ir kaut kas ārkārtējs.

Tā kā ir piedzīvots gan viens ekstrēms, gan otrs, tad var droši apgalvot, ka cilvēks var adaptēties dažādiem temperatūras režīmiem. To arī pierāda vienkāršais fakts, ka cilvēki dzīvo gan tropos, gan aiz polārā loka. Mēs spējam pielāgot sev apģērbu un apkārtējo vidi, lai ķermenis uztur samērā vienmērīgu 36,7 – 37,5°C.

Citai dzīvai radībai ne vienmēr ir šādas iespējas pārmesties uz savādākiem klimata apstākļiem. Kā klātos polāram lācim tropos? Vai kamielim aiz polārā loka? Slikti. Modernā kamieļa sencis – sen izmirušais Paracamelus – dzīvoja aiz polārā loka pirms vairākiem miljoniem gadu, bet šodienas kamielis to nespētu.

Klimata maiņa ietekmēs lauksaimniecību, ne tikai dēļ temperatūras maiņām, bet arī dēļ samazinātās ūdens devas. Tāpēc maiņas ražā ir atkarīgas gan no kultūrauga, gan no ģeogrāfijas. Vēsākās vietās, kā Ziemeļamerikā un Eiropā, kviešu raža varētu pieaugt, ja netrūkst ūdens, kamēr Indijā, Centrālamerikā un Āfrikā tā varētu samazināties.

Klimata maiņas sevī arī ietver dažādus paradoksus. Piemēram, globālā sasilšana draud traucēt Golfa straumei un novirzīt to nost no Ziemeļeiropas. Tas nozīmētu mums temperatūras kritumu.

Patlaban globālā klimata sistēmā ir stabilitāte, bet nevaram droši pareģot, vai lēna pasaules sasilšana kaut kādā kritiskā brīdī neizraisīs pēkšņu, lielu maiņu, kura varētu arī būt katastrofāla mūsu civilizācijai.

Katrā ziņā, pasaule izdzīvos. Mēs paši kā fiziski organismi varam arī pārdzīvot temperatūras maiņas. Zem jautājuma zīmes ir mūsu spēja jaunos klimatiskos apstākļos nodrošināt pietiekamu pārtiku visiem pasaules iedzīvotājiem. Jo, ja Āfrika vairs nevar sevi nodrošināt ar ēdamo, tad šodienas migrantu plūsmas uz Eiropu izskatīsies kā sīks pilieniņš salīdzinājumā ar tādos apstākļos paredzamo straumi.

Daudz vienkāršāk ir apturēt pasaules sasilšanu, kamēr vēl neesam iekūlušies lielās nepatikšanās. Vienkāršāk, bet arī grūtāk, jo ļoti daudzi netic zinātnei.

GN
2024. g. 3. jūl.