Smilšu Pēteris vai Ādams?

Mēs beidzot esam kļuvuši slaveni – ja ne ar ko citu, tad ar nevakcinēšanos. Vasarā tēlojām strausus, iebāzuši galvas smiltīs, sak, neko neredzam un nedzirdam, tā sasodītā vīrusa nemaz nav, ja arī šis ir, tad tikai tur, kaut kur, kur mūsu nav, un tāpēc uz mums neattiecas. Jo mūs un mūsējos nekad nepiemeklēs... Ja kāds mirs, tie nebūsim mēs. Un vispār – mums ir tiesības slimot, ar ko vien gribam, un mirt, ja patīk. Kāds plaši pazīstams politiķis teica, ka pie mums esot muļķu zeme. Kā saka, komentāri lieki.

Ārzemēs veikta plaša aptauja par šo jautājumu. Lūk, tās rezultāti:

Vai jums šķiet, ka par nāvi runājam pietiekami un pienācīgi gatavojamies tai?

Atbildētāji, no tiem vairākumā sievietes, teica:

Vai atstājat kādus norādījumus par savu izvadīšanu?

Kas jums tajā šķiet visapgrūtinošākais?

Vai ticat, ka cilvēka gars paliek, jo ir nemirstīgs?

Franči ķērušies pie šīs lietas ne pa jokam. Lasīju, ka pētnieki no Pastēra Institūta atklājuši – šūnas muskuļos dzīvo vēl septiņpadsmit dienas pēc nāves. Viņu prezidents savulaik pat nodibināja veselu Dzīves beigu komisiju ar mērķi rosināt pārrunas par eitanāziju, likumu par pacientu tiesībām dzīves nogalē un citiem ar visu šo saistītajiem jautājumiem. Viņš ar to gribēja norādīt, ka nāve nav tabu. Vēl trakāk – Parīzē atvēra pirmo tai veltīto Salonu, un uz šo pasākumu ieradās... 14 600 apmeklētāju vienas nedēļas nogales laikā! Un, protams, lielākoties jauni cilvēki, kuriem nāve šķiet kaut kas tāls un nereāls. Ir kāda līdzība ar mūsu Stūramāju – mūžā neesmu spērusi tur kāju un negrasos, bet redzēt gribētāji dažkārt stāv rindās... Ja pie mums būtu jāierīko Dižās Pļāvējas Salons, tam būtu vieta tieši tur... Un tā, no franču apmeklētājiem 45% vēl nebija 45 gadi, bet 15% – mazāk par 25. Daudzi iztaujāja speciālistus par rituāliem, paradumiem, dažādām tradīcijām, reliģijām, piedalījās debatēs ar sociologiem, ārstiem, psihologiem un filosofiem. Krīzes laikā gan šis pasākums apsīka, jo... esot radusies spriedze vēlēšanu priekšvakarā. Tas ir, sākās tāda jezga, kādu mēs ļoti labi pazīstam, un teiciens Memento mori (Pieminiet nāvi) piemirsās... Un vēl kāds, gana zīmīgs – Mori licet, cui vivere non placet – mirt ļauts tam, kuram nepatīk dzīvot.

Salona statistikas dati bija gana interesanti, es tos pierakstīju, tāpēc gribu tos pieminēt. Un proti: 99,92% mirušo japāņu tajā gadā kremēti, jo... tiem nav atradusies vieta kapsētā. Eiropā – Šveicē, Čehijā, Anglijā, Zviedrijā un Dānijā šie skaitļi sasniedza 70%, turpretī Īrijā un Itālijā tikko pārsniedza 10%. Francijā esot kremējuši 32% nelaiķu.

Vīriešu vidējais mūža ilgums tur bijis 78,2 gadi, sieviešu – 85,3. Cilvēki miruši vēlāk nekā agrāk, bet – sliktākā veselības stāvoklī. Spēku zudums un dažādi traucējumi vīriešiem sākušies 61,9 gadu vecumā, sievietēm pēc 63,5 gadiem.

9 no 10 francūžiem uz kapiem dodas reizi gadā. 51% no tiem, kuriem ir pāri 40, tos apmeklē regulāri – Visu svēto dienā, veicot pat 131 km ceļā turp un atpakaļ, un izdodot vidēji 28 eiro par puķēm un augiem. 81% apkopj tuvinieku kapus.

Kopā uz mūsu planētas varētu būt 100 miljardi aizgājušo, lai gan ir grūti veikt aprēķinus kopš cilvēces aizsākumiem.

Tajā pašā gadā 3 miljoni franču parakstījuši līgumus, kas paredz viņu izvadīšanu, no kuriem 74% – kapitālos, tas ir, jau pilnībā apmaksājuši izdevumus. Šķiet, tur nav parasta prakse ar firmām, kuras mēdz paņemt naudu un pazust bez pēdām.

Amerikāņu ārsta Makdugala teorija par dvēseles svaru (21 gramu), kuru viņš izstrādājis 1907. gadā, svērdams aizgājējus (bet neesot konstatējis nekādas izmaiņas gadījumos ar 15 suņiem), joprojām ir spēkā. Mani gan nepārliecina vienīgi papildpunkts par četrkājiem – esmu tādā pārliecībā, ka tiem ir dvēseles, un pat vērtīgākas, nekā dažam cilvēkam, tikai – vieglākas, jo tiem ir tīrāka sirdsapziņa, tas arī viss.

Interesanti, ka 90% franču vairāk raizējušies par tuvinieku nāvi nekā par savējo. Dzīves laikā katram no viņiem vajadzējis organizēt vismaz viena radinieka izvadīšanu.

Pat ļoti dīvaina parādība ir šajā laikmetā vērojamā atkarība... no bērēm. Pati esmu pazinusi divus kungus, kuri lasīja visus nekrologus un apmeklēja katras bēres (Man gan likās, ka viņi tā rīkojās, lai dabūtu paēst un iedzert, bet kurš to tā droši var zināt?), taču tagad tādu skaits esot pavairojies, dažiem tā jau esot diagnoze – saka psihologi! Iespējams, ar domu: Šoreiz tas vēl neesmu es – kāds prieks!

Kur tik nav atrodami prieka hormoni – pat kapos!

Un tā, atcerēsimies Pastēra Institūta zinātnieku atklājumu, ka visas cilvēka ķermeņdaļas, orgāni un šūnas nemirst vienlaicīgi. Secinājums ir tāds, ka pastāv atšķirības, atkarībā no valsts, tās atrašanās vietas, klimata un pat laikmeta.

Kādu secību tad pētnieki piefiksējuši?

Aptuveni šādu:

00.00 „Oficiālā“ konstatēšana

Pēc filmās redzētām ainām tā saistās ar nepārtrauktu pīkstienu monitorā un līmenisku elektrokardiogrammas līniju. Īstenībā kritēriji attīstījušies atkarībā no tā, kāda aparatūra bijusi ārstu rīcībā. XX gs. sākumā tie varēja noteikt nāves iestāšanos, pieliekot pie mutes spogulīti. Un – nesataustot pulsu. Kopš 1968. gada ņem vērā arī smadzeņu nāvi – mediķi veic testu sēriju, pārbaudot refleksus: sāpju, acs zīlītes saraušanos, reaģējot uz gaismu u.c. Ja pacients atbild, tas nozīmē, ka tas ir komā, un smadzeņu stumbrs (dzīvībai svarīgo refleksu vieta) ir neskarts. Pretējā gadījumā Indijā un Lielbritānijā pasludināja nāves iestāšanos, Francijā ne, jo tur likums paredzēja pārbaudīt apziņas un emociju centru, vai arī tas nav aktīvs, tātad pievienoja pārlūkošanu ar angiogrāfu, kas palīdz noteikt, vai asinis smadzenēs riņķo vai ne. Pat ar divām elektroencefalogrammām ar 4 stundu starplaiku, lai saprastu, vai ir kāda elektriskā aktivitāte.

00.30 Orgāni nestrādā

Nieres, aizkuņģa dziedzeris un aknas pārstāj funkcionēt apmēram pusstundas laikā, tos sagrauj pašu fermentu un enzīmu sekrēcija. Ja pacients piekritis orgānu ziedošanai un atstājis šādus norādījumus, tos darbina mākslīgi. Transplantēšanai ir svarīga ik stunda. Tos izņem un ievieto hermētiski noslēgtā ledus kamerā. Sirds ir jāpārstāda 3–4 stundu laikā, plaušas – 6 līdz 8, aknas – 24, niere – 36. Franči tajā gadā saskaitījuši 1630 donorus... un 16 371 orgānu gaidītāju.

06.00 Ķermenis sastingst

Pacients ir atslēgts no aparatūras, miesa atdziest līdz 24°. Apmēram 6 stundas pēc nāves muskuļi spontāni saraujas, jo šūnās atbrīvojas kalcijs, stingums izplatās virzienā no augšas uz leju. Tā turpinās 24 stundas, bet līdz 36. stundai tas izzūd. Gadās nelaiķi ar zosādu, jo saraujas muskuļi, kas balsta matiņus. Āda zaudē mitrumu un savelkas, acs baltumā parādās melns traips.

Diena plus divas – sākas trūdēšana

Vairojas baktērijas, kas atrodas zarnās, tās pārņem arī asinsvadus, vēders uzpūšas, mikrobi izdala slāpekli, oglekļa dioksīdu un amonjaku. Taču ir apstākļi, kad šie procesi apstājas – atkarībā no gaisa sausuma. Tad notiek mumificēšanās. Līdzīgi ir aukstumā.

17 dienas – dažas šūnas vēl dzīvas

Par spīti baktēriju uzbrukumiem, dzīvības pazīmes vēl saglabājas – tieši tās atklāja Pastēra Institūtā. „Muskuļu šūnas darbojas normāli, atjaunojot šķiedras, tikai samazinājušas savu vielmaiņu līdz minimumam, itin kā ziemojot,” stāsta pētnieks. Tas ir daudzsološs secinājums, jo tās pēc izņemšanas un reanimācijas var pielietot terapeitiskiem mērķiem.

30 dienas – parādās skelets

Šie procesi ir diezgan izsmeļoši rādīti televīzijas kanālā Discovery, filmās par amerikāņu antropologa Bila Basa eksperimentiem viņa brīvdabas fermā Tenesī, kur viņš pētīja kukaiņu, mitruma un citu faktoru iedarbību. Zārkā nelaiķis top par skeletu aptuveni desmit gados, bet tuksneša smiltīs – pat vairākos gadsimtos!

2 gadi – sabiršana pīšļos

Skelets lēni turpina sairšanu. Zem klajas debess tas notiek divu vai trīs gadu laikā. Bet – ir arī lieliski saglabājušies (kaut vai Ardi – vecākais atrastais cilvēka skelets, kuram ir 4,4 miljoni gadu).

Ārpusķermeņa pieredzes

Doktors Žans–Pjērs Žurdāns, kurš vada starptautiskās asociācijas International Association for Near Death Studies (nāves tuvuma pētīšanai) apliecina, ka jau divdesmit piecus gadus krājot pacientu liecības. Tie, kas pieredzējuši sirds apstāšanos, negadījumu, vispārējo narkozi, bieži stāstījuši par ārpusķermeņa pieredzi, ieiešanu tunelī un žilbinošu gaismu, tāpat par lielisku pašsajūtu – visu jau dzirdēto repertuāru. Ir zinātnieki, kuri to visu skaidro ar nervu traucējumiem, kad smadzenēm trūkst skābekļa. Un vēl, ka sāpju šoks izraisa smadzenēs endorfīnu sekrēciju – tie ir tuvi morfīniem, tāpēc rada svētlaimes izjūtu. Tomēr cilvēki neattēlo tuneli kā tādu, bet drīzāk pāriešanu, ātruma sajūtu, virzību uz gaismu, kas izstarojusi mīlestību, drīzāk uztveramu nekā redzamu, tātad par redzes halucinācijām diez vai ir runa. Tāpēc līdz šim neviena teorija nav varējusi šo parādību izskaidrot.

* * *

„Pieņemt nāvi vai ne – tas vispirms atkarīgs no sajūtas, vai dzīve bijusi piepildīta.“ Dr. Kristiāns Galopēns. „Manifests vecumam un dzīvei“

Tuvums mūža beigām vienmēr nozīmē kopsavilkumu, ielūkojoties pagātnē. Interesanti, ka bērni līdz 5 gadu vecumam neuztver galu kā kaut ko neatsaucamu. To spēj saprast tikai pēc 6–8 gadu sasniegšanas. Un pat tad šis jēdziens paliek gana izplūdis.

Psihologi zina sacīt, ka esot atšķirības arī vīriešu un sieviešu attieksmē pret nāvi. Kopumā dzīvības devējām ir lielāka pieredze saskarē ar pārejām – liecina franču psiholoģe, un viņas vieglāk ļaujas pārmaiņām. Tāpat labāk sagatavoti ir cilvēki, kas pazīst kādas garīgās prakses vai reliģiju.

Bieži slimnieki vēlas nomirt mājās, lai gan tur parasti nav iespējas pienācīgi atvieglot sāpes. Francijā tā aizejot 26,8% nelaiķu. Savādā kārtā arī slimnīcā daudzviet nāve ir tabu. Turklāt bēdīgā kārtā 75% pacientu tur nomirst bez tuvinieku klātbūtnes. Tie bieži grib dzirdēt mierinājuma vārdus, just kādu fizisko saskarsmi.

„Slimniekiem ir nepieciešams apjaust, ka viņi joprojām ir „dzīvo klubiņa“ biedri.“ Dāvids Servāns-Šeibers, „Atvadīties var vairākreiz“.

Aprūpes centri ir dzīvo, ne mirušo uzturēšanās vietas. Lielākoties.

Ceremonijas – zāles pret izmisumu

Rietumu sabiedrība pēdējā laikā ir ar noslieci uz laicīgajām ceremonijām, lai gan gadu simteņiem šīs norises ir noteikusi baznīca. Pie mums notiek pretēji – atšķirīgās vēstures dēļ.

„Cilvēki cenšas atbrīvot pāriešanu viņpusē no dramatisma“ – tā šīs ievirzes skaidro franču filosofs Pjērs de Koss. „Taču rituāli vienmēr ir vajadzīgi – lai pārciestu sēras.“

Nelaiķu vāķēšana mājās vairs nenotiekot. Tanatoloģe (nāves pētniece) Marija- Frederika Bakē raksta, ka šī prakse palīdzējusi mirušā tuviniekiem publiski izpaust savas jūtas. Rituāli iezīmējuši robežu pārejai no dzīvo pasaules uz to otro valstību.

45% franču vēlas laicīgu ceremoniju, 38% – reliģisku. Agrāk šajā valstī pat nebija tādas profesijas – izvadītāja un bēru runu teicēja. Anglijā un Amerikā gan tāda bija jau sen, tāpat kā pie mums. Līdzīgi ir ar kremāciju – Francijā to grib 53%, tikai galvaspilsētā vēl esot 45% (pagājušajā gadsimtā kremēja tikai 1% no nelaiķiem). Pelnus pēc tam izkaisa vai ievieto kolumbārijā – izdaudzinātajā Pērlašēza kapsētā tas ir īpaši ievērojams, lepodamies, piemēram, ar urnu, kurā atrodas Marijas Kallasas pīšļi. Glabāt šo trauku mājās vai izbērt tā saturu publiskās vietās (parkos) liedz likums. Pie mums, šķiet, to var darīt, kur un kas vien vēlas. Franči aizlieguši arī jocīgos zārkus ģitāras vai vīna pudeles formā – tādi esot sacēluši veselu sašutuma vētru Anglijā, lai gan... varbūt pudeļšķirstu kāds tiešām būtu pelnījis. Iecere laikam bijusi padarīt aiziešanu jautrāku, apmēram, tāpat kā Rumānijā atrodamie jestrie kapi ar smieklīgām epitāfijām. Vai – dzīšanās pēc oriģinalitātes.

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos Francijā bija 9 krematorijas, mūslaikos – 150. Droši vien sava nozīme bija arī katoļu baznīcas attieksmei, kura 1963. gadā atcēla nelaiķu dedzināšanas aizliegumu, taču 35% franču aptaujās atbildējuši, ka izraudzījušies šo variantu tāpēc, lai pēcāk nebūtu apgrūtinājumu ģimenei, 4% – finansiālu iemeslu dēļ. Esot arī tādi argumenti kā bailes atmosties zārkā, ja kāds būtu apglabāts dzīvs (Gogoļa sindroms).

Ir arī gana dīvaini rituāli, piemēram, Madagaskarā uzskata, ka mirušie atgriežas ik pēc septiņiem gadiem – nes pārtiku uz kapiem vai noliek pie koka (kaut kas līdzīgs mūsu senču rīcībai, veļu laikā cienājot aizsaules ciemiņus) un veic ziedojumus viņu vārdā. Tādas ir turienes zāles pret nožēlām un sērām. Citās kultūrās darināja mūmijas, tā uzsverot aizgājēja nozīmību, varu, prestižu, un ievietoja tās piramīdās vai mauzolejos, bet bija arī tādas tautas, kuras pauda nepatiku pret mirstīgajām atliekām (Āfrikā) – nelaiķim salauza kājas un izdūra acis, lai tas vairs nestaigātu apkārt kā dzīvs mironis – gatavais šausmu filmu sižets, turklāt gan tur, gan Latīņamerikā burvji izmantoja to locekļus un orgānus vudū rituālos. Pakaļpalicēji līķi steigšus apglabāja un bēga no šīs vietas, šaudami gaisā, lai mironis apjuktu un neatrastu ceļu atpakaļ uz ciemu. Patiesība gan runa ir vairāk par miesas nošķiršanu no gara nekā par līķa apgānīšanu.

Dižākās kapenes, protams, ir Ēģiptes piramīdas, vispirms jau Gizas; tā slejas 137 m augstumā, veidota no 2 500 000 akmens bluķiem. Tai ir vairāk nekā 4500 gadu; tā celta faraonam Heopsam, kurš valdīja 60 gadus, un zinātnieki joprojām brīnās par tās uzbūvēšanas ātrumu – to vajadzēja celt 22 gadus... Būtu jānoliek vietā pa bluķim ik pēc 3 minūtēm! Un vēl ir dīvaini, ka tur atrastas neizmantotas priekštelpas. Kam tās domātas? Kas tur darīts? Par to ziņu nav.

Ir arī grandiozi Internetkapi (Facebook, piemēram, katru gadu 3 vai 4 miljoni profilu zaudējot īpašniekus. Ja tuvinieki iedarbinot funkciju In memoriam, profils paliekot, kur bijis, un cienītāji varot turpināt nelaiķim rakstīt).

Izdaudzinātākie mauzoleji ir Ļeņinam (Maskavā), Hošiminam (vjetnamiešu „nācijas tēvam“) un... tagad mums arī savs – advokātam Grūtupam, ar to atšķirību, ka viņš nav izlikts vispārējai aplūkošanai. Bet šajā ziņā mums vēl daudz kas ir priekšā, jo varam tikai iztēloties, ko visu sev uzbūvēs šī aizstāvja darba devēji. It īpaši tad, ja tiks pie Liedskalniņa (ASV koraļļu pils autora) noslēpuma, kā viņš to paveicis.

Ko vēl te varētu piebilst? Es iekļāvu šo materiālu savā romānā par mīlestību un nāvi kā atsevišķu nodaļu. Ir arī otra – par mīlestību, bet tā jau ir cita tēma. Virsraksts ir atšifrējams tādējādi, ka lībiešiem nāve bija vīrietis, kuram bija pat divi vārdi – Pēteris un Ādams. Es, rakstot par šo parādību, parasti izvēlos Pēteri – viņš figurē vairākos manos dzejoļos – būs arī poļu antoloģijā vairākās valodās, kurai pašreiz gatavoju atdzejojumus. Lieliska nodarbošanās mājsēdei*. Katrā ziņā viņš man patīk labāk nekā melnā tērptā skeletiene ar pļaujamrīku pār plecu. Bet, lai nogaidītu un nesteigtos uz šo randiņu, esmu potējusies pret visu iespējamo, tostarp arī pret pneimokoku un parasto gripu, ne tikai Kovid-19. Sak, tā ir tikšanās, kura neizbēgami notiks, varbūt tas tomēr būs Ādams, tad jau redzēsim, bet pagaidām esmu šo izskaidrošanos atlikusi. Lai viņš pagaida.

Dagnija Dreika
Laikrakstam „Latvietis“

* Raksts tapis kovida pandēmijas laikā.