Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Jānis Kalniņš izstādes atklāšanā. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Jānis Kalniņš. „Baikals“. 1980. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Jānis Kalniņš. „Bērze“. 2023. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Jānis Kalniņš. „Latvijas ainva. Bēne“. 2023. FOTO Māris Brancis.

„Esmu laimīgs, ka man ir iespēja paust savas sajūtas gleznojot! Gleznošana palīdz man paskatīties uz dabu un pasauli no cita skatu punkta. Gleznojot baudu krāsu burvību un iespēju attēlot pasauli tādu, kādu to redzu es!“

Tā saka Jelgavas gleznotājs Jānis Kalniņš, kurš vairākus vasaras mēnešus Sv. Trīsvienības baznīcas torņa galerijā 9. stāvā rāda savus darbus, dodot izstādei nosaukumu Dabas melodijas. Protams, lasītāji plašā pasaulē viņu var nepazīt, ja vien neatceras manis rakstītos Jelgavas Mākslinieku biedrības Pavasara izstāžu apskatus. Pēdējos gados tajos allaž pieminēts arī viņš – Jānis Kalniņš.

Gleznotājs ir labākajos gados – šogad oktobrī atzīmēs 60 gadu jubileju. Viņa biogrāfija ir visai vienkārša. Mākslinieka tēvs nāk no Limbažu puses, kam, kā savulaik ikvienam PSRS dzīvojošam jauneklim, bija jādodas dienēt padomju armijā. Puišus parasti izsvaidīja pa visu plašo valsti, tādēļ latviešu zēns nonāca senā Krievijas pilsētā Kļinā, Maskavas apgabalā, tur samīlējās meitenē un apprecējās. Viņu dēls te gāja skolā, bet vēlāk vēlējās, varbūt romantikas mudināts, saistīt savu dzīvi ar lidmašīnām, tādēļ devās apgūt aviācijas inženiera profesiju aviācijas institūtā tālajā Irkutskā, Sibīrijā. Taču kopš bērnības puisi pievilka arī gleznošana. Studējot notikumi saveda viņu kopā ar mākslinieku no vietējā muzeja, kurš bija pirmais skolotājs glezniecībā. Jānis iestājās Irkutskas Mākslas vidusskolā, kuru beidza 1985. gadā. Kopš tā laika glezniecība kļuva par nozīmīgu viņa dzīves sastāvdaļu, lai arī ar ko ikdienā nodarbojās.

Pārceldamies uz Latviju, liktenis viņu saveda kopā ar Īru Rozentāli, kura aicināja viņu piedalīties Bauskā rīkotajos plenēros. Viņas sniegtie padomi atraisīja Jāni Kalniņu. Viņš kļuva brīvāks, pārliecinātāks motīvu un krāsu pielietojuma izvēlē. Viņu piesaista gan lauku ainava, gan jūra, daudz glezno klusās dabas, bet viņu interesē arīdzan portrets, ar ko nācis klajā pēdējā Jelgavas Mākslinieku biedrības Pavasara izstādē. Tajā Jānis Kalniņš izlika apskatei sava dēla Raimonda ļoti jūtīgu ģīmetni.

Gleznotājs ir izteikts reālists, kam īstenības attēlojums pēc iespējas tuvāks dabai ir ārkārtīgi būtisks. Viņš še neatļaujas improvizēt vai uztiept apkārtnei savu skatījumu. Gribas teikt, ka tāpat viņš negrasās būt Dieva vietā, kurš radījis ik mīļu brīdi redzamo pasauli. Jānim svarīgas ir detaļas, kas papildina precīzi uztverto dabas attēlojumu.

Pēdējā Ģederta Eliasa balvas izstādē 2023. gadā par lauku tēmu jelgavnieka uzgleznotais Bērzes upes motīvs piesaistīja skatītāju uzmanību, un viņi to izcēla citu vidū, tādējādi gleznotājam piešķīra skatītāju balvu. Arī Jelgavas novads atzina viņa ainavu par savas atzinības cienīgu.

Izstāde Sv. Trīsvienības baznīcas tornī ļauj ieraudzīt Jāņa Kalniņa rokraksta attīstību kopš mākslas skolas beigšanas 1985. gadā līdz mūsdienām, atklājot viņa daiļrades virzību patiesuma virzienā un parādot gleznotāja skatupunktu uz dabu.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“