Daudznozīmīgais 23. augusts

Palielināt / Enlarge

FOTO no Valdas Liepiņas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Valda Liepiņa, Sandra Kalniete, Anita Andersone. FOTO no Valdas Liepiņas personīgā arhīva.

Ja šīs divas draudzenes ir Anita Andersone un Valda Liepiņa, kuras daudzu gadu gaitā kopīgi izgājušas visādus vēsturiskus un politiskus (īpaši Latvijas Tautas Frontes Austrālijas nodaļas) līkločus, tad viņas gudro, kā savām sirsniņām un dvēselēm šo nozīmīgo 23. augustu padarīt īpašu. Šogad bija viena no retajām reizēm, kad sakrita, ka mēs abas ar Anitu vienlaikus bijām Rīgā 23. augustā, tādēļ bija noteikti jāsatiekas pie Brīvības pieminekļa un jānoliek ziedi.

Uzaugot trimdā, mums 23. augusts katru gadu bija atzīmējams kā noziedzīgā Molotova-Ribentropa pakta diena. Gandrīz visu savu apzināto trimdas dzīvi piedalījāmies koncertos, piemiņas brīžos, dievkalpojumos vai demonstrācijās 23. augustā. Jāatzīst, ka neesam vairs arī tās mazās meitenes, kuras Daugavas skolā klausījās (kādreiz uzmanīgi, kādreiz mazāk uzmanīgi) savos skolotājos. Un diezin, vai kāds no mūsu skolotājiem varēja iedomāties, ka pēc gadu desmitiem Anita būs LAAJ prezidija priekšsēde un Valda – Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēde (tiesa, tāda muzeja toreiz pat nebija)?

Šogad apritēja 35 gadi kopš vēsturiskā Baltijas ceļa 1989. gada 23. augustā. Tātad 85 gadi kopš tika parakstīts noziedzīgais pakts, kas Eiropu sadalīja uz vairāk nekā 50 gadiem. Ar piemiņas un svētku dienām Latvijā ir sarežģīti. Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas diena 4. maijs tagad paslēpusies zem baltiem galdautiem... Bet augusta mēnesis ir vēl sarežģītāks.

Augusta sākumā skaļi un plaši un pāri visam skan Rīgas svētki un tie daudzējādi aizēno mūsu valstij nozīmīgos notikumus, kas sekos. Latvijas Republikas valstiskā statusa deklarēšanas dienu puča un padomju armijas draudu apstākļos, 21. augustu, valsts līmenī vispār ignorē. 23. augustu visvairāk cilvēku atpazīst kā Baltijas ceļa gadskārtu, bieži vien nemaz nezinot par paktu. Baltijas ceļš tiešām bija fenomenāls notikums gan Baltijas, gan pasaules mērogā un mums tas ir jāatceras ar apbrīnu un sapratni – tas bija apziņas un emocionāls lūzumpunkts Baltijas valstu ceļā uz neatkarību. Divas dienas pēc LR valstiskā statusa deklarēšanas, 1991. gada 23. augustā dibināja Latvijas Zemessardzi – pieņēma likumu „Par Latvijas Zemessardzi“, kas noteica, ka Zemessardze ir brīvprātīgs militārs sabiedrības pašaizsardzības formējums. Jau nākamajā dienā, 24. augustā, pēc likuma pieņemšanas tika izdota Zemessardzes priekšnieka pirmā pavēle – sākt zemessargu kandidātu reģistrāciju pašvaldību teritorijās.

Šogad Brīvības laukumā bija izvietota Nacionālā arhīva veidotā starptautiskā izstāde „Akcija Baltijas ceļš – vienoti brīvībai“, godinot Baltijas ceļu. Atklāšanas uzrunu teica Sandra Kalniete, viena no Baltijas ceļa galvenajām organizatorēm. Es ļoti labi atceros 1989. gada 23. augustu, kad arī Austrālijas medijos stāstīja par lielo notikumu – taču, atšķirībā no šodienas momentānām ziņām TV, toreiz vēl bija jāpagaida kāds laiks, iekams saņēma filmu ierakstus. Jā, cik ātri mēs pierodam pie tā, ka uzreiz redzam un dzirdam to, kas notiek pasaules otrā pusē. Es atceros, ka mani SBS Radio un TV kolēģi nāca klāt un izteica apbrīnu par baltiešu drosmi – es patiesi jutos kā daļa no Baltijas ceļa. Nedrīkst arī aizmirst, ka toreiz pirms 35 gadiem trimdas baltieši visā pasaulē pulcējās ikgadējam protestam pret padomju okupāciju. Atcerēsimies, ka bez tā garā un neatlaidīgā darba, Baltijas valstīm neatkarība būtu daudz grūtāk sasniedzama. 1989. gadā Melburnas baltieši savu demonstrācijas gājienu beidza pie Parlamenta ēkas, kur uzklausījām vairākas uzrunas un, rokās sadevušies, kopā dziedājām.

Burtiski tajā pašā laikā mūsu tautieši Baltijā BEZ MOBILIEM TELEFONIEM un INTERNETA, veidoja ne tikai apbrīnojamu cilvēku ķēdi pāri Baltijai, bet sazinājās viens ar otru, izmantojot radio, stacionārus telefonus un vienkārši runāja viens ar otru. Milzīgs organizatorisks darbs. Tas ir dabiski, ka baltieši šo gaišo notikumu atceras, jo tas bija liels sasniegums, bet es ļoti ceru, ka vienlaikus atcerēsimies, kādēļ Baltijas ceļš bija tik nepieciešams un nozīmīgs sasniegums. Anitai un man bija iespēja pārmīt pāris vārdu un simboliski nofotografēties īpaši izveidotajā cilvēku ķēdē ar Sandru Kalnieti, kura šogad būs 18. novembra goda viesis Austrālijā.

Neskatoties uz visai drēgnajiem laika apstākļiem, 23. augusta atzīmēšana – vairāk zem svētku nekā piemiņas vairoga – turpinājās visu dienu. Pēcpusdienā pie Brīvības pieminekļa spēlēja Zemessardzes orķestris. Viņos klausoties bija īsta patriotiska noskaņa – kura ir piedienīga gan svētkos, gan piemiņas dienās. Zemessardzes štāba koris katru gadu arī dzied 18. novembra ekumeniskā dievkalpojumā. Vakarā turpat pie Brīvības pieminekļa skanēja svētku koncerts „Vienoti Brīvībai“. Pirms svinīgā koncerta klātesošos uzrunāja pirmais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns, Ministru prezidente Evika Siliņa (JV), kultūras ministre Agnese Lāce (P) un Rīgas domes priekšsēdētājs Vilnis Ķirsis (JV). Koncerta atklāšanā dziedāja vīru kopa Vilki.

Atšķirībā no citiem gadiem, šogad svētku koncertā skanēja pavisam jauna mūzika – komponista Mārtiņa Miļevska radītās koncertprogrammas pirmatskaņojums, satikās bungu un dūdu grupa Auļi un orķestris Rīga. Koncertā būtu gribējies dzirdēt kādu no Atmodas laika dziesmām, kas klātesošajos radītu mazliet lielāku svētku sajūtu. Pirmatskaņojumi ir vērtīgi un noteikti piesaista citu publiku, bet uz svētku koncertiem varbūt vairāk mēdz ierasties tie, kuri grib atkal pabūt sajūtās, kas viļņoja, kad cerība un ticība bija uz augsta viļņa. Esmu arī novērojusi, ka šīs „labās vecās Atmodas dziesmas“ mēdz iekustināt un aizkustināt arī jauno paaudzi.

Valda Liepiņa
Laikrakstam „Latvietis“