Sidnejas latvieši ciemojas Kanberā

Palielināt / Enlarge

Sidnejas latvieši ciemojas Kanberā. Latvijas karogs pacelts mastā Poļu kluba priekšā.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Sidnejas skolas pārzinis Normunds Ronis, Kanberas latviešu skolas vadītāja Iveta Leitase, „Saknes un Zari“ vadītāja Marika Makkjū (McCue).

Palielināt / Enlarge

Rotaļas.

Palielināt / Enlarge

Latvijas vēstniecībā Kanberā. Centrā Latvijas vēstnieks Marģers Krams.

Palielināt / Enlarge

Bērni saņem „pases“ no Latvijas vēstniecības Otrā sekretāra Edvarda Rubīna. No kreisās Latvijas vēstnieks Marģers Krams.

Nezinu, vai šī gada 7. septembrī Rīga dimdēja, bet Kanberas Poļu klubā gan atskanēja latviešu balsis kā sarunās, tā dziesmās, kad tur pulcējās divu pilsētu latvieši, galvenokārt abu pilsētu latviešu skolu un spēļu grupas audzēkņi, skolotāji, vecāki un vecvecāki. Laistījās priecīgi smaidi; kājas kustējās dejas solī gan jauniem un arī vecākiem. Un uz galda, protams, bija visvisādi gardumi!

Ideja par tādu pulcēšanos kopīgās nodarbībās dzima šī gada janvārī 3x3 saietā, kad tur satikās Kanberas latviešu skolas vadītāja Iveta Leitase un Sidnejiešu Saknes un Zari vadītāja Marika Makkjū (McCue). Laikam jau 3x3 iedvesmojošā atmosfēra bija tā, kas mudināja veidot ciešākas saites starp divu pilsētu saimēm. Ar laiku, kad abu skolu vecāki un skolotāji bija pārrunājuši ideju un interesi apstiprinājuši, datumu ielika skolas kalendāros un tikšanos izsludināja: septembrī Sidnejas latvieši ciemosies pie Kanberas latviešiem.

Četrdesmit cilvēku ar privātām mašīnām un īrētu mikroautobusu no Sidnejas agrā rītā devās Kanberas virzienā. Neviens īsti nezināja, kas un kā būs, bet drosme sidnejiešus nepameta. Braucēju vidū bija ģimenes ar dažādu vecumu bērniem, vecvecākiem, arī skolotāji, muzikanti bija paņēmuši līdzi instrumentus un visiem somās bija līdzi arī pusdienas. Iebraucot likās, ka laiks būs vēss un mākoņains, bet drīz izveidojās Kanberai tipiska pavasara diena: vēsāka nekā Sidnejā, bet ar siltu saulīti un zilām debesīm. Kanberas latviešu skola, kaut gan daudz mazāka nekā Sidnejas, ar prieku uzņēma viesus; drīz visi iesaistījās rotaļās un dziesmās.

Iesākām gan ar svinīgu brīdi: visi sapulcējāmies Poļu kluba priekšā un kopā nodziedājām Dievs, svētī Latviju! kamēr sarkanibaltisarkanais karogs pacēlās līdz karoga masta galam. Jāteic, tas notika pirmo reizi divu gadu laikā, kopš esam Poļu klubā un jācer, ka kanberiešiem karoga pacelšana kļūs par tradīciju.

Tad visi kopā ar lielu prieku piedalījās rotaļās. Kad dziedājām Kas dārzā?, drīz bija ne tikai viena bitīte, bet divas vai trīs, reiz pat sešas. Visi gribēja iesaistīties. Kustības, ko rādīja rotaļā Ādamam bij' 7 dēli sākumā bija diezgan vienkāršas, bet parādījās arī dažādas locīšanās, staipīšanās un lēkāšana, ko varēja paveikt tikai tie, kam bija īstas vingrošanas spējas. Un skatītāji novēroja, ka rotaļa Rīgas tilts sākās ar vienu tiltu, bet drīz bija četri vai pieci. Rotaļniekiem par to visu bija liels prieks, balsis un mūzika visu laiku atskanēja jautri un lustīgi! Lai veicinātu sapazīšanos starp viesiem un mājiniekiem, sekoja sacensības jauktās komandās. Sešas grupas (katrā kā kanberieši, tā sidnejieši) ar vienu uzdevumu: jāatrod kluba telpās vai pagalmā četras lietas. Kaut kas balts, brūns, vai zaļš; kaut kas skaists; kaut kas mīksts; kaut kas liels. Atrisinājumi dažādi. Balti ziedi un salvetes, brūna koka miza, zaļas lapas un zāle; vairāki skaisti ziedi; mīksti mati, mīksts spilventiņš; liels koks un mikroautobuss. Vispopulārākais atrisinājums bija par kaut ko lielu – liels prieks te kopā tikties!

Kā jau katrā latviskā saietā, pusdienu galds bija pilns ar gardumiem, ko gādāja visi sanākušie. Zupa, rupjmaize, dažādi salāti, gaļas, sieri... cepumi un ogas... un protams, pīrāgi. Pusdienu laiks radīja iespēju tuvāk iepazīstināties un dažiem atjaunot senas draudzības.

Nākamo stundu pēc pusdienām pavadījām dziedot. Sidnejas kordiriģente Sandra Dragūna vadīja tautas dziesmu dziedāšanu. Muzikanti piespēlēja mūziku un mīļākas latviešu dziesmas pieskandināja lielo zāli. Tik ilgi latviešu dziedāšana pēdējo reizi te skanēja pirms diviem gadiem, kad pie mums viesojās koris Balta.

Sandra mazākos bērnus iesaistīja, viņiem piedāvājot vienkāršus sitamus un kratāmus instrumentus. Skanēja braši, kaut gan ne visi jaunie mūziķi īsti saprata, ka ritmu vajadzētu ieturēt kopīgu. Visdrošāk un skaļāk atskanēja dziedātāju balsis tad, kad jādzied trādi-rīdi, trallallā un tamlīdzīgi piedziedājumi.

Tie, kuriem balsis jau bija aizkritušas, varēja atrast klusu vietiņu Poļu kluba plašajās telpās un papļāpāt ar jauniem un veciem draugiem. Mazās meitenes kluba priekšā apzīmēja asfaltu ar skaistiem zīmējumiem. Bet tā kā Kanberas pilsētas valde šādu mākslas veidu neatzīst, dabūjām pa mizu no Poļu kluba saimnieka. Bet ne jau pirmo reizi. Atkal jau apsolījāmies nākamreiz zīmējumus paši kārtīgi nomazgāt.

Kanberas Sprigulītis Tomass Volšs (Tomas Walsh) vadībā vadīja dejošanu. Dejošanu uzsāka promenādē ar trīs Sprigulīša dejotājiem un vienu Sidnejas draugu, bet pēc īsa brīža pievienojās vairāk un vairāk, kamēr dejotāju skaits sniedzās desmitos, tur ieskaitot ne tikai bērnus un vecākus, bet arī vecmāmiņas. Visi ļoti ātri iemācījās un ar lielu sajūsmu izpildīja plaukstiņpolku, pankūkdanci un pārējos tradicionālos latviešu dančus. Visas nodarbības bezgalīgi bagātināja Sidnejas mūziķi: rotaļas, dziedāšanu un dejošanu. Vēsma Putniņa spēlēja vijoli un Viktorija Mačēna akordeonu. Andrejs Mačēns un Sandra Dragūna papildināja skaņu un uzsvēra ritmu ar tamburīnu un sitamiem kociņiem. Brīnišķīgi!

Deju beigās izdejojām arī straujo īru deju un neviens neieskrēja skatītājos un neguva arī traumas. Nevar saprast, vai tas ir labs vai slikts rezultāts īru dejai 

Pēc dejām visi devās uz Latvijas vēstniecību, un tikmēr Poļu klubā atgriezās tie paši neredzamie rūķīši, kas no rīta bija uzvārījuši kafiju, sakārtojuši zāli un izcepuši maizītes. Tagad viņi sakārtoja visas telpas, pierunāja salūzušo putekļsūcēju kaut ko tomēr sasūkt, sakārtoja bāru un nomazgāja traukus. Viņi ir visās pilsētās, kur dzīvo latvieši, viņu vārdus neviens nezin, bet, lūdzu, pasakiet viņiem paldies, kad nākamreiz satiksiet.

Vēstniecībā mūs sagaidīja Ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Marģers Krams ar sievu Sandru un diasporas ugunskristības dabūja arī jaunais vēstniecības darbinieks – otrais sekretārs un atbildīgais par konsulārajiem jautājumiem Edvards Rubīns. Vēstnieks īsi pastāstīja, ko vēstniecība dara un pēc tam visi gribētāji varēja doties uz Konsulāro nodaļu, kur pa īpašu lodziņu Edvards Rubīns izsniedza „pasi“, ko paši bērni tad varēja arī kārtīgi apzīmogot ar speciālu vēstniecības zīmodziņu. Beigās visi nofotografējāmies pie Latvijas robežstaba, ko vēstniecības darbinieki bija „ierakuši“ (jeb patiesībā – nokrāsojuši) vēstniecības telpās. Jācer, ka bērni, aizbraucot mājās, turpinās jautāt, kur viņi īsti bija un cerams, interese neapstāsies pie šokolādes konfektēm, ar kurām cienājās vēstniecībā.

Tuvojoties beigām, visi runāja, cik jauka bija šī diena un ierosināja, ka šādu notikumu vajadzētu rīkot katru gadu. Vēlāk Feisbukā redzējām komentārus, ka arī melburnieši gribētu atbraukt ciemos. Nu tik uz priekšu, kanberieši būs priecīgi! Pīrāgus mēs paši varam sacept, bet mums ļoti pietrūkst kārtīgas latviešu saiešanas ar dziesmām un dančiem.

Un beigās īpaša pateicība organizatoriem – Kanberas skolas vadītājai Ivetai Leitasei, Sidnejas skolas pārzinim Normundam Ronim, Sidnejas Latviešu biedrības paspārnes organizācijas Saknes un Zari vadītājai Marikai Makkjū (McCue) un Latvijas vēstniecībai.

Autores – Ilze Groves, vada pieaugušo latviešu valodas grupu un Iveta Leitase, vada Kanberas latviešu skolu.

Fotogrāfijas no Ivetas Leitases, Ilzes Groves un Sanitas Lūkas arhīviem. ■