Pertas Daugavas vanagi svin 75 gadu jubileju

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Mēs visi „zem mūsu Ozola“ Daugavas Vanagu Pertas nodaļas 75 gadu jubilejas svinībās. FOTO Jānis Vucēns.

Svētdien 18. augustā, Daugavas vanagu (DV) Pertas nodaļas priekšnieks Ilmārs Rudaks, atverot šīs svinības, vispirms mūs aizveda cauri pagājušiem 75 gadiem, kopš 12 bijušie leģionāri, drīz pēc ierašanās no Vācijas, 1949. gada 21. augustā, Pertā nodibināja Daugavas vanagu nodaļu. No tiem, diemžēl, visi jau atdusas smilšu kalniņā Karakatas kapsētā, kur varam lasīt visus viņu vārdus uz mūsu nodaļas pieminekļa.

Jā, jau pagājuši 75 gadi kopš Pertā nodibināja Daugavas vanagu nodaļu un vēl mums ir saujiņa cilvēku, kuri atbalsta un tic tam darbam, ko Pertas vanagi veic. Sniedzās pēc un vēl veic tos pašus mērķus, uz kuriem tie tika dibināti: gādāt par latviešu un Latvijas pastāvību un gādāt par mūsu leģionāriem, grūtībās nonākušiem tautiešiem, uzglabāt latviešu valodu un tautas gara mantas.

Ja gadu gājumā mūsu mērķu smaguma punkts ir svārstījies vairāk no viena mērķa uz citu, tomēr esam veikuši visus. Kaut gan Latvija ir bijusi neatkarīga valsts nu jau trīsdesmit trīs gadus, šodien mums vēl jo cītīgāk jāraugās, lai šo brīvību atkal kāds mums nenolaupa. To mums šodien jo sevišķi atgādina krievu uzbrukums Ukrainas brīvībai. Un redziet, ka visa Eiropa un Pasaule ir par to sacēlusies un gādā lai sevi aizsargātu. Un tomēr vēl vairākiem vecajiem leģionāriem, ir nepieciešama mūsu palīdzība, sagādājot ārstniecības zāles, un ir daudzbērnu ģimenes, kuras nevar izdzīvot bez mūsu palīdzības. Tātad mūsu mērķi vēl ir tie paši un mēs vēl tos veicam. Atklājot mūsu gada dienas svinības, mūsu nodaļas valdes priekšsēdis, Ilmārs Rudaks sveica mūs un mūsu viesus piebilstot, ka kaut gan mēs Pertā esam skaitliski tikai maza nodaļa, tomēr mēs esam veikuši lielus darbus, kad vēl pirms nedaudz gadiem teicām: „Mazs cinītis gāž lielu vezumu“.

Tālāk savā uzrunā Ilmārs mums teica, ka Daugavas vanagu dibināšanas laikā tika pausts, ka tā jau nu būs tikai tāda pagaidu organizācija, un ka drīz jau arī izputēs. Tomēr, šī organizācija ne tikai izturēja, bet laika gājumā uzplauka par vislielāko latviešu organizāciju pasaulē. Pie Pertas nodaļas dibināšanas neviens neticēja, ka nodaļa vēl pastāvēs pēc 25 gadiem, un tad pēc tiem 25 gadiem arī neticēja, ka vēl būsim pēc 50 gadiem, bet šodien svinam jau 75 gadu darbību. Ilmārs sevišķi izcēla milzīgi lielo Pertas Daugavas vanadžu darbu mūsu nodaļā, bez kura nodaļa nebūtu spējīga pastāvēt.

Tad Ilmārs mūs aicināja celties kājās un atcerēties visus tos vanagus, mūsu priekštečus, kuri tagad guļ jau smilšu kalniņā, un kuru vārdu plāksnītes ir piestiprinātas pie mūsu pieminekļa Karakatas kapsētā. Tad tāpat vēl stāvot kājās mēs nodziedājām mūsu vanagu himnu: Še kopā mēs biedri. Pirmais un pēdējais pants izskanēja jo braši; „Ak retākas rindas ik gadus mums tiek“ un mēs jo sevišķi ievērojām šos dziesmas vārdus, jo tiešām: „retākas mūsu rindas, ik gadus mums tiek.“

Kā jau tādās jubilejās nākas, mēs atkal cēlāmies kājās un novēlējām mūsu Daugavas vanagu Pertas nodaļai vēl ilgu mūžu, un uz to nodaļai arī uzdzērām glāzi šampānieša. Mūsu nodaļai ir jau gadu gadiem bijuši jo sevišķi tuvi sakari ar Adelaides latviešu kopienu un jo sevišķi ar Daugavas vanagu Adelaides nodaļu. Viens iemesls tam varētu būt, ka Adelaide ir Pertai tuvākā lielpilsēta, kā arī Ilmārs ir uzaudzis un savu jaunību pavadījis Adelaidē.

Es atceros, ka savā jaunībā 1957. gadā es biju aizbraucis uz Adelaides septītajām Kultūras dienām. Cik es atceros, jo nu jau taču ir labs laiciņš pagājis, es biju vienīgais ciemiņš no Pertas. Vispār, tās pilsētas latvieši ir mūs vienmēr atbalstījuši un atbalsta. Jāsaka – viņi ir mūsu tuvākie kaimiņi. Mūs arī šodien apmeklēja ciemiņi no Adelaides, un mums nolasīja mūsu 75. jubilejas apsveikumus no Adelaides nodaļas un no DV Austrālijas valdes, Melburnā. Paldies jums visiem par to!

Pēc apsveikumiem un uzrunām bijām gatavi mielastam, par ko šoreiz atkal bija gādājušas mūsu vanadzes. Lielais ēdamgalds bija pārpildīts ar traukiem, pildītiem ar tā saucamo auksto galdu un pēc īstas latviešu ēdienu garšas. Visu jau gan nevarēšu aprakstīt, bet bija skābie gurķīši, cūkas cepeša šķēles, gan cāļi, gan dažnedažādi salāti un pildītas olas un zemenes, nu kaut kas katrai garšai. Saprotams bija arī kafijas galds ar tēju vai kafiju un dažādam smalkmaizītēm, ābolmaizīti, ķimeņmaizīti un, galvenais, arī ar slaveno Anitas Rudakas dzimšanas dienas kliņģeri. Un visam pa virsu – Ilmārs bija pagādājis, lai mēs arī varētu pamieloties ar gan sarkanvīnu, gan baltvīnu. Nu ko tad var vairāk gribēt?

Bijām ēduši un dzēruši un tad pateicām paldies Pertas Daugavas vanagiem un vanadzēm, Antai un Ilmāram un mūsu ciemiņiem no Adelaides, un arī pašu viesiem, kuri bija uzskatījuši par svarīgu ierasties uz tik svarīgu jubileju. Paldies Jums visiem arī par jauki pavadītu pēcpusdienu Pertas latviešu dzīvē! DV Pertas nodaļai novēlam vēl daudz, daudz baltu dieniņu.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“