Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Palielināt / Enlarge

Vita Makra. „Pirms negaisa“; (Jaunsudrabiņa Ganiņš Neretā). FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Agnese Krastenberga. „Sēlijas tāles“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Jānis Kalniņš. „Neretas dzirnavas“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Elmārs Orniņš. „Pagalms“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ligita Caune. „Pirms negaisa“. FOTO Māris Brancis.

Silti un mīļi izstāstījis, kādas izskatās Mūsmājas, kur aizritējis bērnu dienu rīts, Jānis Jaunsudrabiņš Baltās grāmatas ievadnodaļu beidz pavisam vienkārši: „Ap mūsmājām visapkārt bija lauki, birzis, meži, kalni… Tie visi man māja un aicināja mani.“

Neretas apkārtni šovasar vedināja tuvāk iepazīt arīdzan Jelgavas māksliniekus, no 1. līdz 6. jūlijam turp dodoties plenērā. Zīmējot un gleznojot ar apkaimi satuvinās visciešāk un dziļāk. To apliecina Jelgavas Mākslinieku biedrības šīs vasaras plenēra izstāde Nedēļa Neretā Ā. Alunāna memoriālajā muzejā, kur tā aplūkojama turpat divus mēnešus līdz pat 1. oktobrim.

Plenēra laiks ir īss, tādēļ māksliniekiem ir jāsakoncentrējas, lai iepazītu vidi, kurā ieradušies, un aptvertu, kādi motīvi ir vistuvāk sirdij. Tas gribot negribot atklāj tēmu loku, kurp tiecas autora intereses.

Izstādē jaušams, piemēram, ka Ligita Caune, kura kopš studiju laikiem daudz glezno brīvā dabā jeb plenērā, prasmīgi veido kompozīciju, kas atklāj katras vietas īpašo aromātu. Būtisks ir ainavas dziļums, ko ierobežo koku puduri, meži vai krūmāji tālākā plānā. Māksliniece meklē lauku ēku grupas, kas vēsta par ļaužu saturīgo dzīvi.

Savukārt Agnese Krastenberga bieži tiecas uzgleznot vērienīgas ainavas, kas rāda apkārtnes reljefa un krāsu tonālo bagātību. Vēl blakus dabas skatiem gleznotāja apliecina arī baznīcu un citu ēku skaistumu.

Ļoti tuvi Initai Vilks ir ziedi, tādēļ viņa bieži glezno ziedošas pļavas, dārzus vai puķu dobes. Dita Veģe tiecas apvienot ūdeņu motīvu ar dabas krāšņumu un vietējās apbūves pievilcīgumu. Vita Makra meklē un atrod intīmus nostūrus, kas stāsta par aizejošo laiku un cilvēku vēlēšanos ik solī atklāt skaisto. Šoreiz viņu piesaistīja arī mazais ganiņš, kas atgādina par Jaunsudrabiņa klātbūtni Neretā. Aļona Prokofjeva, kā šķiet, ceļa gaismā gleznošanas cienīgu objektu ikvienā solī – te bērnudārza egļu spēku, te ielas pagrieziena neatkārtojamību vai dzirnavu ezera plašumu.

Savukārt Jānis Kalniņš tiecas, lai katrā jaunā darbā iemirdzas maigas, sīkākās krāsu nianses, kā tas parādās, ja glezno Neretas dzirnavas. Kati Seržāni pievelk šķietami nenozīmīgi motīvi, piemēram, pāraugušu zālāju varenais spēks un veldrē sakritušo smilgu vāli, ko pastiprina apkārtējās ainavas dramatiskie brīži. Studēdams Mākslas akadēmijā grafiku, Alberts Miķelsons labprāt iemūžina Neretas ielu un ēku savdabību melnbaltos tušas zīmējumos. Tā kā Arnis Ozols ir profesionāls arhitekts, tad viņš visbiežāk attēlo vietējo celtņu īpatnības.

Savukārt Elmārs Orniņš plenērā tver impulsus košām krāsu simfonijām. Viņu mazāk interesē precīzs īstenības attēlojums, cik neatkārtojamais krāsu ritmiskais izklājums.

Nereta ir viena no tām vietām Sēlijas plašumos, no kurienes cēlušies daudzi latviešu rakstnieki, dzejnieki un kultūras darbinieki. Atcerēsimies simtgadnieku populāro aktieri Jāni Kubili vai pazīstamos rakstniekus un dzejniekus Veltu Tomu, Jāni Veseli, Zentu Liepu, Lūciju Ķuzāni un citus.

Jāakcentē, ka jelgavniekus aprūpēja un uzņēma Sildegu ģimene – Paula un mācītājs Uģis Sildegs. Pateicība arīdzan Neretas apvienības administrācijas vadītājam Jurim Gorbačovam.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“