Baltijas Mežtakas brišana #6

Palielināt / Enlarge

Veikals „Smārdes medus“. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Glodene uz ceļa. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Vētrā nogāzies koks aizsprosto taku. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Šlokenbekas muižas vārti. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Eksponāts Latvijas Ceļu muzejā. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Skaista pļava mežā pie Milzkalnes. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Mežā pie Smārdes. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Zalktis. FOTO Filips Birzulis.

Skanīgs reklāmas sauklis aicina tūristus doties „Uz Tukuma pēc smukuma“. Tāds ir tieši mans nodoms šodien – papildus acu priekam arī ieelpot svaigu meža gaisu un veselīgi pakustināt kājas.

Šajā svētdienā augusta vidū soļoju viens. Kaķa pamodināts, laicīgi iekāpu mašīnā, un ap 7.30 to novietoju pie Smārdes dzelzceļa stacijas. Šodienas distance (kopā 16 km) ir īsāka nekā iepriekšējie pārgājieni, un ar diezgan drošu precizitāti zinu, ka ap pusdienlaiku būšu Tukumā, no kurienes varēšu ar vilcienu atgriezties Smārdē.

Saule spīd, un ir patīkami – bet ne pārāk silti. Šķērsojot mazpilsētu, katrā sētā ābelēm zari gandrīz lūzt zem ābolu daudzuma. Un plūmes! Nodegustēju – tumšās plūmes ir sulīgi gatavas, bet dzeltenām vel mirklīti jāpabriest.

Eju garām veikalam „Smārdes medus“. Te dravnieks Edgars Šneiders ar ģimeni piedāvā dievīgu nektāru, ko bites atnes tepat no Ķemeru Nacionālā parka. Ģimenei saimniecībā arī ietilpst smiltsērkšķu krūmi, un arī tiem oranžās ogas ir kupli saaugušas. Smiltsērkšķiem dzimtene meklējama Ziemeļāzijas stepē, bet tie Latvijā lieliski aug un dāvina ārkārtīgi veselīgās ogas – viena maziņa satur vairāk C vitamīnus nekā vesels citrons. Tāpēc tās ir kļuvušas par iecienītu produktu, turklāt izmantojamas gan uzturā, gan kosmētikā.

Turpat netālu sastopu uz ceļa sauli baudošu bezkājaino ķirzaku – glodeni. Izskatās, ka atradusi omulīgu vietu, tikai ceru ka kāda mašīna viņu nesabrauks.

Mežtaka riktīgi sākas, pagriežoties pa kreisi pie Kārniņu kapiem. Te uzreiz esmu biezā priežu mežā, kur sagaida bars ar šodien neatlaidīgiem ceļabiedriem – knišļiem un odiem. Un, tā kā esmu aizmirsis seno austrāļu gudro padomu „remember the Aerogard!“ (aptuvenais tulkojums – paņem līdzi pretodu indi), varēšu vēlāk skaitīt kodienus savā miesā.

Pirms trim nedēļām Kurzemi un Rīgu pamatīgi sapūta vētra, un vairākās vietās nogāzušies prāvi koki aizsprosto ceļu. Nākas tiem līst pa apakšu vai rāpties gar augšu. Es to nebiju darījis kopš bērnības, bet izsprūku cauri bez bojājumiem sev.

Pēc dažiem kilometriem paveras ass kontrasts – lielas platības no meža ir izcirstas, palikuši tikai stumbri. Bet arī šeit zied smukas puķes, un vasaras norieta vēstneši virši izplešas kā violeta sedziņa.

Nonāku Milzkalnes miestiņā, kur atrodas Šlokenbekas muiža. Šī ir vienīgā muiža Latvijā, kurai ir vēl saglabājušies viduslaiku aizsargvaļņi. Mūsdienās aiz brangajiem mūriem atrodas Latvijas Ceļu muzejs, kur var apskatīt dažādas senas ceļu veidošanas ierīces, kā arī viesnīca un kafejnīca.

Pa nakti palikušie viesi laiski bauda svētdienas brokastis pagalmā. Ar nolūku iemalkot tēju, es apsēžos galā galdiņam, kur jau mielojas kāds četrdesmitgadīgs pāris. Dzirdu, ka dāma ar oficianti runā tekoši latviski, bet ar savu vīru svešvalodā. Atrodu iespēju pavaicāt kundzei, no kurienes viņa ir? Viņa atbild, ka no Lietuvas, bet viņas ome bija latviete, tāpēc brīvi pārvalda valodu. Vai nav jauki!

Atstājot muižas patīkamo teritoriju, mežtaka ved augšup un lejup pa Raudas paugurmasīvu. Nedaudz tālāk uz ziemeļiem atrodas 113 metru augstais Milzkalns, populārs galamērķis slēpotājiem. Bet šodien apkārtnes ļaudis vairāk vērš skatienus uz leju, jo – tiek meklētas sēnes! Diemžēl ne pārāk veiksmīgi, atzīst kāds divus tukšus spaiņus nesošs vīrs, kopš lielās vētras neesot lijis.

Vismaz ceļmalā var ieraudzīt pa kādai mušmirei. Kā jau visi (cerams) zina, ar šīm sarkanām smukulēm nedrīkst mieloties, ja nu vienīgi lai apstiprinātu veco tautas gudrību, ka jebkuru sēni var ēst – vienreiz.

Tomēr tauta jau sen māk paņemt labumus no mušmirēm. Vēstures pētījumos balstītā filmā Baltu ciltis rāda, kā senči guvuši halucinogēnus iespaidus no mušmirēm Jāņu svinēšanas laikā. Ir dzirdēts arī, ka mūsdienās daži laucinieki zina kā gatavot šo viru, bet pats gan neesmu to baudījis.

Bet, gandrīz sasniedzis Tukumu, satieku vēl vienu dzīvnieku, kas sauļojas uz asfalta. Pēc dzeltenajām ausīm spriežot, tas ir zalktis.

Atšķirībā no indīgās odzes un agresīvās gludenās čūskas (ko nevajag jaukt ar jau minēto glodeni – tas nav viens un tas pats), tautas ticējumos zalktis ir svētības nesējs. Piemēram, zalktis sargā papardes ziedu, ļaujot tam pieiet tikai sirdsšķīstiem ļaudīm.

Vēl par šo intriģējošo čūsku iesaku palasīt interesantu Neatkarīgās Rīta avīzes rakstu: Svētības nesējs zalktis – nra.lv.* Un no tā paša avota, nevaru atturēties padalīties ar izvilkumu par zalkšu kāzām:

„Vasaras viducī zalkši rīko kāzas, un tajās piedalās vairāki īpatņi. Parasti kādā saulainā vietiņā savācas vairāki pāri un, savijušies ciešā kamolā, nodarbojas ar dzimtas turpināšanas pasākumu. Apkārt parasti lodā tēviņi, kuriem pie dāmām tikt nav izdevies, taču viņi nebūt nedusmojas. Viņi mīlniekus sargā no briesmām. Briesmu tuvumu sajutuši, šie sargi brīdinoši iešņācas un izdala smirdšķidrumu. Tas ir kā signāls ar pārošanos aizņemtajiem tīkamo nodarbi beigt un glābties.“

Patiesībā – nav jālieto sēnes, lai ieraudzīt brīnumus, jo daba tāpat vien ir dikti interesanta!

Filips Birzulis,
latviafreetours.com
Laikrakstam „Latvietis“

* https://nra.lv/maja/119918-svetibas-nesejs-zalktis.htm