|
Laiks Latvijā: |
Laikraksts Latvietis Nr. 818, 2024. g. 23. okt.
Māris Brancis -
Izstādes kopskats. FOTO Māris Brancis.
Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.
Foto izstādē. FOTO Māris Brancis.
Foto izstādē. FOTO Māris Brancis.
No 11. oktobra līdz 10. novembrim Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā skatāma Imanta Klīdzēja keramikas un foto izstāde Appassione tempo jeb, latviski pārtulkojot, Aizrautīgi laikā.
Tās anotācijā lasāma autora atziņa: „Keramiskais materiāls ar savu raksturu un īpašībām ir tas, ar ko varam veidot filozofiskus darbus“. Turpat mākslinieks turpina „Mans kā autora pienākums ir izprovocēt domāšanu, uz jaunas valodas iegūšanu. Jo būtībā tā ir mākslas valoda, ko viņš [skatītājs], šeit atnākot, ieraudzīs“. Tas nozīmē, ka Imants Klīdzējs cenšas lauzt stereotipus, kas ļaudīm asociējas ar vārdu „keramiku“.
Pats Imants Klīdzējs (dzimis 1956) sāka tieši ar to, ar ko tautā saistās vārds „keramika“ – ar podiem, bļodām un vāzēm, ko četrus gadus apguva, mācoties Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (beidzis 1975). Pēc tam topošais keramiķis studēja Latvijas Mākslas akadēmijā, kur Lietišķi dekoratīvās mākslas nodaļā viņa pedagogs bija Pēteris Martinsons. Tāpat kā izstādes autors arī viņa mentors vairījās no vispārpieņemtajiem uzskatiem par keramiku, paplašinot tās mākslas iedarbības lauku, tēlu sistēmu un materiālu izmantošanu. Kā viens, tā otrs pieslienas minimālisma estētikai keramikā, skopiem līdzekļiem izsakot maksimāli vispārinošu ideju, domu. Tā var būt pat filozofiski ietilpīga. Vienlaikus Imantam Klīdzējam ļoti būtiska ir faktūra, kas ir papildina galveno vēstījumu.
Tūlīt jāpiebilst, ka Imants Klīdzējs ir lielisks pedagogs, jau kopš studiju beigām viņš pievērsies gan skolnieku audzināšanai, gan kolēģu radošās darbības stimulēšanai, rīkojot simpozijus un radošās darbnīcas savā studijā Salacgrīvā. Jāuzsver, ka 2003. gadā Imants Klīdzējs nodibināja Salacgrīvas Mākslas skolu, uzņemdamies arīdzan direktora nepateicīgos pienākumus, kas bieži vien vairāk ir birokrātiski, mazāk radoši.
Keramiķis ir nemiera pilns, arvien meklēdams jaunus materiālus, jaunas idejas un jaunas izteiksmes formas. Tāpat viņš ir lielisks fotogrāfs, atkārtodams šajā jomā tās pašas domas, kas izteiktas mālā.
Plašā baltā zāle, kā var šķist, atstāta vai tukša, vien centrā kārtojas divas rindas darbu. Šo brīvo telpu varam uztvert kā izplatījumu domas dzimšanai, augšanai un nobriešanai. Uz sienām piekārtas fotogrāfijas, kas papildina mākslinieka vadošo domu. Tajās nav nekā mākslīgi inscenēta. Imants Klīdzējs bijis tikai ļoti redzīgs un dabā saskatījis detaļas, kas saskan ar viņa novērojumiem un secinājumiem par notiekošo pasaulē. Tas parāda, ka šajā saulē un mūsu apziņā notiekošais ir vienots veselums.
Kā nupat minēju, viņa keramikas darbi ir minimālistiski. Tie ir tēlnieciskos materiālos veidoti tornīši, stabiciņi, kubiciņi, kā nu katrs tos nodēvētu, sakārtoti grupās un sarindoti domu, ideju teikumos no pirmsākuma līdz fināla slēdzienam. Katra grupa, kurā dažkārt ietilpst līdz 28 tornīšiem ar vai bez plakanām augšējām virsmām. Tās sākumā ir ar tikko pamanāmām faktūrām, tad palēnām faktūras top izteiktākas līdz beigu galā šie taisnstūra stabiņi tiek it kā plosīti, deformēti, sabojāti, teju vai nīcināti.
Tie man kā jelgavniekam, kurš zina pilsētas likteni 20. gadsimtā, asociējas ar Otro pasaules karu, kad divas lielvaras devās iznīcinošā „uzvaras“ gājienā pāri Eiropai, pāri mūsu zemei, Latvijai, Jelgavai. Tādēļ sagrautie tornīši man atgādina Svētās Trīsvienības baznīcas likteni, kas kara laikā sagrauta, bet tagad tikai tās tornis atjaunots citā statusā un rotā pilsētas kultūras dzīvi.
Tā kā dzīvojam komunistiskās valsts pēcnācēja Putina nožņaugtās Krievijas iebrukuma laikā Ukrainā, tad fināla akordi šai domu virtenei asociatīvi sakrīt ar agresorvalsts iznīcinātajām Ukrainas pilsētām tās dienvidos, ko redzam ik dienas TV kanālos. Tādā brīdī, kad iedziļinos keramikas tēlos, ko rāda keramiķis no Salacgrīvas, man kā skatītājam rodas vēlēšanās izkliegt izplatīto saukli: „Esiet modri! Karš var ienākt arī Tavā sētā! Skatieties tālāk par savu degungalu, visu pasauli satrauc kara rēgs!“.
Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“