Oriģinālais piemineklis Barklajam de Tolli

Palielināt / Enlarge

Oriģinālā Barklaja de Tolli pieminekļa atklāšana 1913. gadā.

Palielināt / Enlarge

Vilhelma Vandšneidera trīs projekti piemineklim Barklajam de Tolli. No kreisās: konkursā 1., 2., 3. godalgas ieguvēji. Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas eksperti uzskatīja par nepieciešamu novākt zobenu, kuram bija jāatrodas Barklaja de Tolli rokās kā karadarbības, kaujas, konfrontācijas simbolam, un likt uzsvaru uz feldmaršala zizli kā miera, uzplaukuma un pilsoniskās varas emblēmu.

Palielināt / Enlarge

Piemineklis Barklajam de Tolli pirms demontāžas. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Piemineklis Barklajam de Tolli tiek demontēts nakti uz 2024. gada 31. oktobri. FOTO Vilnis Ķirsis/X.

Krievijas Impērijas karavadonim Mihaelam Andreasam Barklajam de Tolli veltīts piemineklis tika atklāts Esplanādē, Rīgā 1913. gada 13. oktobrī par godu 100 gadu jubilejai Krievijas Impērijas uzvarai pāri Napoleonam. Iepriekšējā gada februārī bija izsludināts konkurss, kurā tika iesniegti 44 projekti. Sekojošais raksts ir publicēts laikrakstā „Dzimtenes Vēstnesis“, Nr.143 (23.06.1912). Raksts pārcelts no vecās rakstības uz moderno pareizrakstību, vietās paturot oriģinālā īpatnības.

Barklaja de Tolli pieminekļa projektu izstāde

Rīga cenšas arvienu vairāk iekarot pilntiesīgas lielpilsētas izskatu. Par to liecina jo gaiši milzīgie jaunbūvju plūdi, kuri ar katru gadu pieņemas un padara pilsētas ielu panorāmu arvienu bagātāku un cēlāku. Gādā netikvien par pilsētas praktiskiem lietderības un labierīcības nolūkiem: dzirdīgas ausis atrod arī krāšņuma piekopšana. Rīdzinieki vairs neapmierinājas ar zaļumiem, krūmiem, puķēm, fontaniem, strūklām vien, tiem vajaga arī pieminekļu. Un tādi pēdējā laikā stipri nākuši uz dienas kārtības. Še laipni pakalpo izdevīgi gadījumi – vēsturiski fakti, kuri stingri prasa pēc ievērības.

Tāds izdevīgs gadījums bij 1910. gadā, kur par godu Rīgas pievienošanai pie Krievijas uzcēla varenajam caram Pēterim Lielajam pieminekli. Tāds izdevīgs gadījums pienācis ari tagad ar 1912. gadu. Zināms, cita lieta ir, kādas vērtības šie pieminekļi sniedz, skatoties no mākslas stāvokļa. Un šeit – mākslas jautājumos, tad ari koncentrējas Rīgas neveiksme, kas jau gadiem novērota un liekas izvērtusies par tipisku īpašību, no kuras grūti nāksies atkratīties.

Tikpat bēdīgi stāv ar daudzajiem konkursu izsolījumiem. Tie mākslas garšas attīstībai nav nesuši nekādu labumu. Kur še vaina meklējama, pie ekspertiem vai konkurentiem, tas uz pirmo acumirkli izliekas neuzminami, bet lietu pamatīgāki pārbaudot – te vaina vairāk vienā nekā otrā pusē. Ka konkursa rezultāti stipri atkarīgi no ekspertiem, to katrs sapratīs. Lai tikai atgādinājāmies Pētera Lielā pieminekļa konkursu, kur prof. Lederena ievērības cienīgā projekta vietā godalgoja citus un izvešanai nolēma mākslas ziņā nenozīmīgo Šmidta projektu. Ne labāki gāja ar IIII. pilsētas (latviešu) teātra konkursa lietu. Un ja atminamies daudzos vācu arhitektu biedrības konkursu izsolījumus un ievērojam šīs biedrības ļoti centīgo darbību, tad no visa tā tomēr maz prieka mākslai.

Mūsu konkursi tikai tad rādīs iepriecinošu ainu, ja ekspertu jautājums būs izšķirts plašiem mākslas pamatiem par labu. No ekspertu kompetences atkarājas arī iesūtamo darbu labums, kas pa daļai saprotami, bet reizē arī neattaisnojami. Daudzi, kuri citādi būtu konkurējuši līdz, bet apzinādamies ekspertu uzskatus par mākslu un negribēdami apmānīt savu īpatnēji personisko sajūtu ar izpatikšanu, atsakās. Un ari tie, kuri piedalās, atrodas zināmā mērā starp divām ugunīm un bieži padodas izpatikšanai, lai tikai iegūtu ekspertu atzinību.

Ne labāki mākslas panākumi atzīmējami pie Barklaja de Tolli pieminekļa sacensības projektiem, kuri izstādīti pilsētas mākslas muzeja telpās. Projektu lielākā daļa ir diletantiska rakstura. Tas sakāms tikpat par darbu saturu – ideju, kā arī par izpildījumu. Pie daudzām figūrām nomanāms pat elementārāko zināšanu – anatomijas trūkums. Neproporcionālie locekļi stāv ar figūru visumu acīs krītošā disharmonijā, kas modina skatītājā komiski bēdīgu sajūtu. Pie tādām sakropļotām figūrām var pieskaitīt projektus Nr. 45, Nr. 44, Nr. 43, Nr. 6, Nr. 4, Nr. 26, Nr. 28 un vēl citus.

Pirmā godalga piespriesta projektam Nr. 40. Slaika, proporcionāli ieturēta figūra ir viss, ko par darbu var sacīt pozitīvā nozīmē. Trūkst kaut cik ekspresīvi domātas, mākslinieciskas izteiksmes, kā arī kompozīcijas, vārda pilnā nozīmē. Īsts Berlīnes Uzvaras alejas (Siegesallee) nenozīmīgais stils! Kā mākslai spītējošas bezgaršības simbols uzskatāma pjedestāla neestētiski izlocītā vītne, kura liecina par nabadzīgi banālu fantāziju.

II. godalgu izpelnījies līdzīgs projekts Nr. 36. Tipiskais un „ievērojamais“ pie šī darba ir tas, ka viņš it neko neizteic. Stāvoša figūra un tas viss.

Cienīgi piemērojas šim neko neizteicošam vācu stilam darbs ar trešo godalgu Nr. 39. Zīmīgi priekš ekspertu kungiem ir fakts, ka visas trīs godalgas ņēmis viens un tas pats skulptors – prof. Vandšneiders Šarlotenburgā. Un citādu iznākumu ari neviens nesagaidīja, kam daudzmaz pazīstami vietējie mākslas apstākļi. Nelaime tikai tā, ka pie mums tiek pārdēstīts šis no vācu pašu inteliģentās mākslas nosodītais Berlīnes ielu stils.

Simpātiskākais no visiem sacensības projektiem ir Nr. 27 „Ein Held“. Šis klasiskās formās un kustībās ieturētais darbs, ar savām trijām gladiatoru figūrām, dod interesantu siluetu no visām pusēm. Ievērojamais šeit vēl ir tas, ka autors bēdzis no realistīgi nenozīmigās un līdz apnikumam novazātās stāvu figūras un caur to izcēlis vēl zīmīgāki un spēcīgāki pieminekļa ideju, pie kam Barklaja de Tolli portreja ievietota medaljonaveidīgi pieminekļa sokelī. Tikai žēl, ka klātpieliktais diletantiski vājais zīmējums stipri traucē projekta labo iespaidu un mazina respektu pret autoru.

Kā vienu no kaut cik labākiem darbiem vēl varētu atzīmēt Nr. 12 „Uzvarētājs“. Lai gan darbs pavirši izpildīts, tomēr tas atstāj uzvaras sajūtu un pēc kompozīcijas pieslienas Rodēna „Balzaka“ figūrai.

Ir laba un teicama lieta celt pieminekļus, bet ja pieminekļi stāv ar mākslu naidā, tad labāk lai viņu nav.

Jūlijs Madernieks

(Vikipēdija informē: Jūlijs Madernieks (1870—1955) bija latviešu gleznotājs, interjerists, pedagogs un mākslas kritiķis. Madernieks bija pirmais latviešu mākslinieks, kurš ieviesa metodisku un organizētu zīmēšanas pasniegšanu. Mācību pamatā bija kompozīcijas apgūšana. Viņš darbojās arī stājgrafikā un grāmatu grafikā.)

* * *

Oriģinālo bronza pieminekli demontēja Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gada jūlijā, kad Rīgai tuvojās Vācijas karaspēks. Nav drošu ziņu par pieminekļa tālāko likteni. Iespējams, ka tam bija tāds pats liktenis kā Rīgas Pētera I piemineklim – nogrimt ar kuģi, kurš to pārveda uz Pēterpili. Cita versija saka, ka de Tolli piemineklis tomēr sasniedza Pēterpili, kur to pārkausēja.

Pieminekļa granīta postaments palika tukšs līdz 2002. gadam, kad uz tā atklāja Rīgas uzņēmēja Jevgeņija Gomberga dāvinājumu Rīgai – izmēros mazāku oriģinālā pieminekļa pakaļdarinājumu. De Tolli pieminekli, šoreiz ar visu postamentu, demontēja šogad, naktī uz 31. oktobri. ■