Latviešu sabiedrībai ziedotais darbs

Ērika Stokāne 1939. g. 14. sept. Rīgā FOTO I. Mangalis.

Palielināt / Enlarge

Bekeres ģimnāzijas audzēknes 1938./39. g.

Palielināt / Enlarge

Ceļā uz skolu 1940. g. maijā. Labā pusē Ērika Stokāne.

Palielināt / Enlarge

Melburnas latviešu ev. lut. draudzes pirmais bazārs baptistu baznīcas zālē 1954. gadā. Vidū prāv. Arnolds Grosbachs. Viņam blakus pa kreisi Ērika Stokāne. FOTO Artūrs Balodis.

Palielināt / Enlarge

Melburnas Latviešu nama kooperatīva Dāmu kopa. Centrā sēž MLNK priekšsēdis Jānis Braunšteins. FOTO Artūrs Balodis.

2011. gada 5. martā Melburnas Latviešu namā notika saruna, kurā piedalījās Ērika Stokāne, Aleksandrs Melliņš, Ilze un Gunārs Nāgeli no laikraksta "Latvietis" redakcijas.

Aleksandrs Melliņš: Stokānes kundze, man sen prātā ir doma, ka mēs, latvieši, pēdējā laikā nedodam pietiekoši lielu uzmanību, atzinību un slavu paši saviem tautiešiem, kuri ir daudz darījuši un strādājuši. Vienu vakaru es paņēmu telefona klausuli un zvanīju laikraksta Latvietis redakcijai. Ilgi nedomājot, Nāgela kungs teica: labi, un tagad mēs te esam.

Es Tevi, Stokānes kundze, jau ilgi pazīstu personīgi. Tev ir bijusi gara un bagāta dzīve, un Tu esi tik daudz darījusi latviešu sabiedrības labā, ka vēlos Tev pateikt paldies.

Ērika Stokāne: Paldies!

Ilze Nāgela: Izmantojot šo mūsu sarunu-interviju, es vēlētos darīt zināmu cilvēkiem, kas varbūt to nezina, ka Jūs kā tāds rūķis esat ilgus gadus bijusi arvien te Melburnas Latviešu namā. Visi gan zina, ka te ir kafejnīca, ka tā katru sestdienu darbojas, ka te var iegādāties pīrādziņus, desiņas ar kāpostiem un citus latviešu ēdienus, bet cik liels darbs tajā visā ielikts un kas ir darītāji, to daudzi nezin.

Vispirms, lūdzu, mazliet iepazīstiniet ar sevi. Kur jūs esat dzimusi? Un kādas ir jūsu spilgtākās atmiņas no bērnības?

ĒS: Es esmu rīdziniece; dzimusi un augusi Rīgā. Visa mana ģimene ir no Rīgas. Mēs esam ļoti maza ģimene, jo gan manam tēvam, gan manai mammai bija tikai viena māsa, un viss, kas mūsu dzīvēs ir noticis, ir noticis Rīgā.

IN: Kurā vietā Rīgā Jūs pavadījāt bērnību?

ĒS: Es dzīvoju Sarkandaugavā, kur maniem vecvecākiem bija mājiņa, kā jau tas agrākos laikos bija. Tas bija strādnieku rajons, bet mēs tur bijām dzimuši, auguši, pieauguši, skolā gājuši, un man tā vieta bija ļoti mīļa. Mums bija ļoti skaista mājiņa, kurā mēs dzīvojām, tieši Daugavas pietekas malā. Man bija skaista bērnība. Vasarā mēs peldējāmies, airējām, ziemā slidojām. Mēs bērni paši uztaisījām slidotavu, kur varēja paslidot. Arī Mežaparks mums arī bija kādas 10-15 minūtes iešanas attālumā, un ziemās gājām turp slēpot. Man ir ļoti skaistas atmiņas par to. Mācījos skolā – Bekeres privātģimnāzijā.

IN: Kurā vietā Rīgā tā atradās?

ĒS: Bekeres ģimnāzija bija privātģimnāzija, tāpat kā Millera ģimnāzija, Natālijas Draudziņas. Tā atradās tieši pretim korporācijas Selonija dzīvoklim, Stabu ielā, ja nemaldos Nr. 14. Kad es aizbraucu uz Rīgu, es, protams, gāju uz savu skolu, bet izrādās, ka tā bija pārvērsta par citu skolu. Krievu laikā kā Millera, tā Dzeņa, tā arī mūsu ģimnāziju izsvieda ārā no tās mājas, un mūs pārvērta par 5. Valsts ģimnāziju, un tā atradās Aspazijas bulvārī, Valtera un Rapas mājā. To vietu jau katrs latvietis zin. Skola bija augšā – 5. un 6. stāvā.

IN: Vai kāds no skolotājiem palicis atmiņā?

ĒS: Jā, protams. Man bija laime mācīties pie izciliem pedagogiem, pie personībām, kas atstāja lielu iespaidu manā dzīvē. Piemēram, matemātiku mums pasniedza skolotājs Leonīds Slaucītājs –ļoti stingrs gan bija. (Red.: Leonīda Slaucītāja bēgļu gaitas arī atveda uz Austrāliju; viņš dzīvoja Sidnejā un kādu laiku strādāja Sidnejas Universitātē.) Skolotāja Anšlava Eglīša zīmēšanas stundās klasē bija pilnīgs klusums. Interesants gadījums bija zīmēšanas stunda pie skolotāja Jāņa Kalmītes; man nepadevās zīmējums, viņš paņēma lapu, uzzīmēja manā vieta, tad ielika "5" (Red.: "5" bija augstākā atzīme, ko skolēni saņēma kā sava darba novērtējumu.) un piebilda: "es nevaru sev mazāk ielikt."

IN: Kurā gadā beidzāt skolu?

ĒS: To es beidzu 1943 gadā, bet pēc gada es apprecējos, un tad jau visā drīzumā sākas bēgļu gaitas.

IN: Kur jūs satikāt savu nākamo vīru?

ĒS: Kad es beidzu ģimnāziju, mans tēvs mani iepazīstināja ar vienu bijušo Latvijas būvuzņēmēju, un viņš mani pieņēma darbā. Es biju nozīmēta braukt uz darba dienestu Vācijā un kāpēc? Tādēļ, ka es biju pieteikusies studijām, lai turpinātu mācības Universitātē. Manus vecākus izsauca skolas direktors un paziņoja, ka lai varētu studēt, pirms tam man jāiet un jānostrādā darba dienestā. Mans tēvs, protams, bija par to ļoti nelaimīgs un neapmierināts, un viņš pazina būvuzņēmēju Edvardu Stokānu, kurš vēlāk kļuva arī mans vīrs, bet vispirms es biju viņa sekretāre.

IN: Cik romantiski!

ĒS: Jā, tā tiešām bija. Bet tad sākās bēgļu gaitas. Iebraucām Gotenhāfenā 1944. gada 3. novembrī. Un pats Dievs mums klāt stāvēja. Klausījāmies visu laiku radio, kur ir fronte, un līdz ar to, braucām aizvien tālāk Vācijā. Beigās nokļuvām Eitīnē (Eutin) – tā saucās pilsētiņa 20 kilometrus no Lībekas. Tur mums laimējās dabūt vienu pansiju, kurā mūs pieņēma. Tas bija kūrorts Šarboits (Scharbeutz), bet toreiz tur vēl bija viesi, un mums laimējās tajā tikt. Bet tad, kad karš beidzās, un vācu valdībai vēl arvien bija teikšana, viņi sāka visas tās viesu mājas pārvērst par bēgļiem patvērumiem. Un tā mēs no viesiem palikām par bēgļiem. Tur arī piedzima mans dēls Egīls, un mēs tur nodzīvojām līdz 1949. gada beigām. 1950. gada janvārī mēs iebraucām Melburnā.

AM: Kāds iemesls bija, ka izvēlējāties braukt uz Austrāliju, bet ne Kanādu vai Ameriku, vai citām vietām?

ĒS: Manam vīram bija uzskats, ka Austrālija ir jauna zeme, un tur daudz vairāk visādu iespēju nekā Amerikā. Viņš vēlējās braukt uz Austrāliju, man nekas nebija pretim, un tā mēs iebraucām Austrālijā.

IN: Kādi bija sākuma gadi Austrālijā?

ĒS: Egīls bija nepilnus četrus gadiņus vecs. Manam vīram Austrālija bija kontrakts, bet man nebija. Ar šo kontraktu vīrs dabūja darbu Melburnā, mēs dabūjām dzīvokli, kur tad arī kādus piecus gadus nodzīvojām. Sākumā man Austrālija nepatika. Piemēram, braucot pa laukiem, es redzēju tos beigtos kokus un man ļoti nepatika, jo likās kaut kas beidzies, kaut kas noticis. Bet ar gadiem man tie koki sāka patikt, man viņi izlikās tā kā skulptūras. Es vēroju tādu koku, un tas man atgādina vai nu kādu putnu, vai kādu cilvēku. Man patīk Austrālija. Vienīgais, kas mums trūka – latviskais. Tā kā mēs dzīvojām pilsētā, Drummond ielā, tad man bija labi, jo drīz dabūju zināt, ka tuvu jau ir nodibinājusies latviešu draudze – tagadējā Svēta Krusta baznīcas draudze. Pēc kāda laika es, protams, tur aizgāju, lai satiktu tautiešus un kādu pazīstamu. Prāvesta kundze mani uzaicināja iestāties Dāmu komitejā. Es vairākus gadus biju baznīcas sekretāre.

AM: Kurā gadā tas būtu bijis?

ĒS: Tas būtu bijis sākuma gados. Es tikai zinu, ka mums kā baznīcas Dāmu komitejai, kad bija Kultūras dienas Melburnā, bija jāiet koristiem dot launagu. Tā es nokļuvu Latviešu namā, un tas bija tik jauki! Es iepazinos ar tik daudziem, jaukiem cilvēkiem, un man patīk cilvēki, es labprāt uzturos cilvēkos. Toreiz priekšniece bija Krulles kundze. Pēc kāda laiciņa viņa mani uzaicināja kļūt par viņas palīdzi. Tas šķiet bija tanī laikā, kad Melburnā bija Austrālijas Latviešu 2. Kultūras dienas. Un tā es tur paliku strādāt. Pagāja vairāki gadi, Krulles kundze aizgāja pensijā, un 1990. gadā es pārņēmu Melburnas Latviešu nama Dāmu kopas un Nama kafejnīcas vadību. Nupat ir jau pāri par 20 gadi, garš laiks.

AM: Tad Tev katru sestdienu bija agri no rītiem jāceļas?

ĒS: Jā, es katru sestdienu biju Melburnā jau pusastoņos no rīta, sagaidīju maizes cepēju, sakārtoju kafejnīcu.

AM: Un tad mājās tikai ar tumsu?

ĒS: Mājās tikai tad, kad beidzās skola. Tas ir ap trijiem pēcpusdienā, un vēl paiet kāda stundiņa, kamēr visu sakārto. Bet man, ja es kādreiz jutos nogurusi, vienmēr deva spēku tas, ka es redzēju tos mazos bērniņus. Cik tas bija skaisti, kad kādreiz skolotāji viņus radināja tā, kā mums tas bija Latvijā. Bērni smuki gāja, rociņās sadevušies, savā klasē iekšā; bija lūgšana no sākuma. Lai arī šad un tad man uznāca doma – pietiek, pietiek, – gadi iet uz priekšu, un tik daudz ir darbu, bet man deva spēku tas, ka es zināju, ka Latviešu namam ir jāpastāv, lai pastāvētu skola. Kas mums ir tas galvenais? Mums būs brīva Latvija, bet mums nebūs inteliģentu, jaunu un godīgu cilvēku, kas strādā Latvijas labā. Un tas man ir visus šos gadus devis spēku, un es ar prieku šeit nāku.

AM: Tu jau biji saistīta arī ar citām organizācijām? Piemēram, Selonijas korporācijas Dāmu komitejā. Kad es iestājos 1973. gadā, tur Stokānes kundze jau bija un ir visu laiku, jau gadiem ir.

ĒS: Jā, es tur esmu kopš mana dēla iestāšanās Selonijā. Un par to arī ir zināms stāsts. Kad es mācījos Bekeres ģimnāzijā, mums pretī skolai Stabu ielā bija Selonijas māja. Tie studenti, tie jaunie fukši taisīja visādus jokus. Mēs bijām meiteņu ģimnāzija, bet viņi nāca iekšā un visādi amizierējās. Meitenēm arī viņi patika, tā jau nevar teikt. Un tad mūs šad tad sodīja, jo mēs, meitenes, sviedām pa logu ar spilveniem viņiem (mēs sēdējām uz spilveniem). Kad es jau biju lielāka, gandrīz jau beidzu ģimnāziju, es teicu savai mammai: Ja es kādreiz apprecēšos un man būs dēls, tad viņš būs selonis.

AM: Nu, redzi! Tas ir piepildījies.

ĒS: Jā, un tad, kad es iepazinos ar Arnoldu Šmitu, un mans dēls Egīls jau bija viesojies Selonijā (Bija jau citas organizācijas arī, kas viņu uzlūdza uz vakariem.). Es Šmita kungam pastāstīju, ka tā tiešām ir mana vēlēšanās, un tā tas notika.

AM: Egīls vienmēr bijis Tev liels prieks.

ĒŠ: Jā, Egīls man ir bijis prieks, vienmēr labi mācījās, man nekad nebija jāuztraucas. Es priecājos, ka nav neviens cilvēks, kas par viņu sūdzētos, ka viņš kaut ko nesmuku ir izdarījis. Egīls man ir labs dēls.

AM: Un pēc tam, kad viņš bija izstudējis, atstājis māju un apprecējies, viņš vēl studēja. Kādi grādi viņam ir?

ĒS: O, jā, vai nu četri vai pieci. Tagad viņam ir skaista jahta, un viņš tagad taisās kādu pusgadu ceļot apkārt ar savu jahtu uz skaistām salām.

IN: Kā ir gājis pa šiem garajiem gadiem, strādājot dažādos amatos ne tikai Namā, bet arī baznīcā Dāmu komitejā un Selonijas Dāmu kopā?

ĒS: Man vienmēr ir bijis tāds uzskats: lai tu varētu ielikt visu savu darba spēku un domas, un domāt par kādu organizāciju, tu nevari sastāvēt desmit organizācijās, tas traucē. Un tāpēc, kad es sāku pilnu laiku strādāt šeit Namā, es biju pasīva baznīcas Dāmu komitejā, jo man vienkārši neatlika laika. Sevišķi, ja bija kādi sarīkojumi svētdienās, tad es nevarēju uz baznīcu aiziet, jo man bija jābūt šeit.

IN: Pa šiem gadiem ir iznācis tikties ar interesantiem cilvēkiem?

ĒS: Jā, ļoti daudz. Manā laikā, piemēram, ir bijuši pieci Latviešu Nama vadītāji; es esmu strādājusi kopā ar pieciem Latviešu Nama vadītājiem. Pirmais bija Jānis Braunšteins, otrais bija Ziedonis Apsītis, trešais bija Jūlijs Kūlnieks, ceturtais – Varis Pūce un tagadējais – Kārlis Kasparsons. Jā, protams, katrs mēs esam savādāki, un arī tie priekšnieki katrs bija savādāki, bet mums tomēr visiem bija kaut kas kopējs, un tā bija mīlestība pret Latviešu namu.

IN: Vai jūs esat bijusi tagad atpakaļ Latvijā? Kādas bija sajūtas?

ĒS: Jā, es esmu jau četras reizes bijusi Latvijā. Tajā pirmajā reizē vēl komunisti bija iekšā, tas bija 1976. gadā. Tas man bija milzīgs pārdzīvojums. Toreiz bija ļoti stingri noteikumi, man bija tikai piešķirtas septiņas dienas Rīgā... un es tikai raudāju. Es tik staigāju pa visām pazīstamajām vietām un es tikai raudāju... Mani tik ļoti nospieda viss tas krieviskais, un man tik ārkārtīgi žēl bija to cilvēku. Es salīdzināju viņus ar mums šajā laikā kopš 1950. gada, kad mēs bijām Austrālijā, un viņi tur – cik viņiem ir grūti gājis dzīvē. Cik mēs nesamērojami labākos apstākļos bijām dzīvojuši, kaut arī mēs bijām bēgļi. Tas mani ārkārtīgi nospieda.

AM: Un kā būtu bijis, ja teiksim nebūtu bijuši tur komunisti... kā tur tagad varētu būt...

ĒS: Mēs visi būtu citādāki; es būtu citādākam, tu būtu citādāks. Mēs bijām citi cilvēki, to nemaz nevar salīdzināt. Un vēl šodien, diemžēl, es jūtu lielu starpību starp Latvijas latviešiem un latviešiem te. Mani tuvākie draugi, mani bērnības draugi, viņi kaut kā zināmā mērā aizstāv tos; ne jau to komunismu kā tādu, bet, piemēram, viens no maniem draugiem, arī beidzis universitāti, bijis izsūtīts uz Sibīriju, sēdējis tur cietumā, ar vārdu sakot, ļoti daudz ko pārdzīvojis, bet tomēr viņš saka, bet bija apstākļi, kuros mums bija labāk nekā tagad. Kāpēc? Viņš teica: Nu tad redz' mums bija nauda, bet mēs nevarējām nopirkt, ko mēs gribam. Tagad mums nav naudas, bet tagad mēs varētu dabūt, ko mēs gribam. Man ienāca prātā doma, pirmajos gados, cik mēs smagi strādājām, un naudiņas, protams, nebija, nekas nebija, bija viss jāsāk no sākuma. Tagad es domāju, cik tas ir jocīgi, – tagad es varētu to kūku nopirkt, bet nedrīkst; agrāk – varēju ēst, bet nebija naudiņas, par ko nopirkt. Un tā pie tā kūkas atkal netieku klāt.

Jā, un Latvijā vienmēr visi stāstīja, kā viņiem gājis Sibīrijā. Lielāko tiesu visi mana vīra radi bija izsūtīti uz Sibīriju. Visi bijuši Sibīrijā, ļoti slimi palikuši no tiem grūtajiem apstākļiem, un viņi par to stāstīja nepārtraukti un daudz. Viņi arī bija skeptiski, kad atgriezās atpakaļ Latvijā, jo viņi ļoti vīlās. Kad viņi atbrauca Latvijā, viņiem nekā nebija. Viens no mana vīra radiem dzīvoja pagrabā, vienā Rīgas Iekšrīgas pagrabā vairākus gadus ar trijiem bērniem. Ļoti vēlu, kad es tur pirmo reizi 1976. gadā viņus apciemoju, viņi bija dabūjuši istabu komunālajā dzīvoklī. Un cik interesanti, tā kundze man teica: Tagad jau man ir labi. Mums ir trīs ģimenes vienā dzīvoklī, un tagad mums ir katram sava plītiņa. Man bija skumji... par ko tie cilvēki priecājās.

AM: Tev ir bijis daudz par ko raudāt, bet ir bijis arī daudz par ko priecāties savā dzīvē?

ĒS: Jā, dzīve tomēr ir samērā interesanta bijusi. Dabīgi, visas tās pārmaiņas un tā eksistence kā tāda. Mēs bijām pieraduši dzīvot daudz labākos apstākļos, pirms mēs te ieradāmies. Es domāju laiku, kad Latvija bija brīva, es nedomāju komunistu laikus. Un dabīgi, mums bija pie daudz kā jāpierod. Kaut vai starp austrāļiem grūti bija atrast draugus, kaut gan man ir labas attiecības ar saviem darba kolēģiem. Es strādāju Lielceļu pārvaldē (Country Roads Board) vairāk kā 32 gadus grāmatvedības daļā. Viņi bija ļoti jauki kā darba kolēģi, bet man nekad neattīstījās kādas draudzības. Tagad, kad es aizgāju pensijā, mani vienmēr uzaicina uz pensionāru sanāksmēm, un tajās es neatrodu nekā kopīga ar viņiem. Visi jauki un labi, bet nekāda tuvība. Bet tad es atnāku uz Latviešu Namu, un te visi ir savējie.

Turpmāk vēl