Latviešu sabiedrībai ziedotais darbs (2)

Ērika Stokāne 2011. g. 5. martā Melburnā. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Melburnas Latviešu nama kafejnīcā. Aiz letes Ērika Stokāne.

Palielināt / Enlarge

Melburnas Latviešu nama virtuvē.. No kreisās Ērika Stokāne.

Palielināt / Enlarge

Intervija Melburnas Latviešu nama Braunšteina istabā. No kreisās Ilze Nāgela, Ērika Stokāne, Aleksandrs Melliņš. FOTO Gunārs Nāgels.

2011. gada 5. martā Melburnas Latviešu namā notika saruna, kurā piedalījās Ērika Stokāne, Aleksandrs Melliņš, Ilze un Gunārs Nāgeli no laikraksta "Latvietis" redakcijas. Sarunas sākums laikrakstā "Latvietis" Nr. 146.

Gunārs Nāgels: Kādas maiņas ir bijušas Latviešu namā pa visu šo laiku?

Ērika Stokāne: Redziet, sākuma gados mums tā nauda trūka; mēs tikai domājām, kā nopelnīt naudu, lai mēs tiktu pie tā, kas ir kaut cik nepieciešams. Jūs jau vēl tajā laikā nebijāt te, kad tikko nopirka Latviešu namu šeit, vai ne?

GN: Nu es biju, bet tikai pavisam maziņš vēl.

ĒS: Katrā ziņā mums gribējās iekārtot visu. Mēs pat tiktāl gājām, ka par savu naudiņu, piemēram, nopirkām paciņu sviesta, lai būtu ko sviestmaizītēm uzsmērēt un tad varētu pārdot.

Tad mēs nonācām pie ļoti svarīga lēmuma, ka visa tā naudiņa, ko mēs, Nama Dāmu kopa, nopelnīsim, to mēs liksim bankā. Tai naudai nedrīkst ķerties klāt valde priekš kādiem remontu darbiem vai kādai ēkas modernizēšanai, vai kaut kam tamlīdzīgam, bet tai naudai ir jāstāv bankā, lai mums būtu iespēja samaksāt nespējīgos rēķinus Namam.

Ļoti bieži Namam nebija ar ko elektrību samaksāt, nebija ar ko pat par ūdeni vai nodokļus samaksāt. Mēs domājām tā, varbūt mēs nevaram palaisties, cik ilgi tā Dāmu kopa strādās, un kur tad tā nauda nāks, un tad mums vajadzētu kādu pabalstu. Mēs nolēmām, kā es teicu, to naudu nedrīkstam izdot citur, kā tikai tiešiem maksājumiem, kurus Nams nav spējīgs samaksāt. Varbūt optimistiski, bet mēs domājām, tad varbūt vēl vienus desmit gadus Nams pastāvēs. Tas ir Nama Dāmu vēlējums, un es ļoti ceru, ka tas tā piepildīsies.

Kaut gan es nupat esmu dzirdējusi, ka daži cilvēki jautā, kāpēc gan Nama Dāmu iekrāto naudu nevarētu izlietot, piemēram, lai jaunu jumtu uzliktu. Es tam esmu kategoriski pretī, jo to Namu varētu pārdot vai ar vecu jumtu, vai ar jaunu jumtu, tas Nama vērtību necels, bet, ja mums nebūs ar ko samaksāt elektrības rēķinus vai nodokļus, tad Namu būs jāpārdod.

Tā ir ilūzija, rēķināties ar to, ka Dāmu kopa tik un tik katrreiz nopelnīs. Nē, Dāmu skaits tomēr paliek mazāks. Vēlēšanās strādāt jau ir. Jaunākām dāmām jau var saprast, ka nav tā milzīgā dzimtenes mīlestība, kāda tā mums ir.

Piemēram, kad es aizbraucu uz Rīgu, un man ir kāda latviska rota, rīdzinieki smejas: kur tad tu tā? Viņiem tāds Latvijas karodziņš piesprausts vai kāds mūsu latvisks rotājums, tas tiem jaunajiem nav nekas. Tiem vecajiem varbūt, bet viņi nekad nav drīkstējuši saviem bērniem izteikt savas domas, un tā ir tā traģēdija. Mēs saviem bērniem stāstām, stāstām un stāstām, un man ir tāds prieks redzēt, ka mums šeit Namā ir izveidojusies tāda jauniešu grupa, kas tiešām ir izaudzināta par latviešiem. Un tas ir mūsu nopelns.

Aleksandrs Melliņš: Jā, tas ir interesanti, jo piemēram manai māsas meitai Katrīnai ir draugi pa visu Austrāliju, un 95% no draugiem ir latvieši – Adelaidē, Ņūkaslē, Sidnejā, Brisbanē. Tagad viņai ir arī draugi Latvijā, kurus viņa apciemo, un arī Anglijā.

ĒS: Un viņi arī runā latviski pietiekoši labi, lai saprastos. Es jau gandrīz visus tos bērnus te pazīstu, es pazīstu, kuru bērnu bērni jau nāk, jau trešā paaudze nāk. Cik tie mazie ir burvīgi!

AM: Viņiem, tāpat kā man, ir liels prieks ņemt no Tavas rokas tos pīrāgus. Es nezinu, ko tagad darīsim. Vajadzētu kādu sēdi par šo lietu noorganizēt, kā cept pīrāgus. Tev jau recepte kāda būs? (Smejas.)

ĒS: Jā, un Tu vari nākt mācīties, mēs visus apsveicam, kas kaut kādā veidā nāk palīdzēt. Mēs mēģinām šo apmācību ieviest. Piemēram, Ēriks Cīrulis sestdienās nāk mācīties cept pīrāgus. Skaisti, vai ne? Un kāpēc ne, jo pasaules slavenākie pavāri ir vīrieši. Es arī esmu dzirdējusi no dažiem vecākiem, mammām, ka bieži bērns ar mieru nākt uz skolu tikai tāpēc, lai dabūtu pīrāgus. Pilnīgi pievilkšanas spēks.

AM: Vai Tu būtu ar mieru savu pīrāgu recepti publicēt laikrakstā?

ĒS: Kāpēc ne, bet tāda laba pīrāgu recepte jau vairākkārt ir bijusi publicēta. Bet, ja runājam par pīrāgu cepšanu Namā, tad es te šai praktiskajā darba nepiedalījos, es organizēju, visu sagādāju un rūpējos vienmēr, lai būtu maiņa, kas cep, lai kādu sestdienu neiztrūkst pīrāgu, bet tieši to praktisko darbu es nedaru. Es cepu tikai priekš sevis.

AM: Es te kādu laiku atpakaļ biju sestdienā ienācis un nopirku pīrāgu; tie bija tik skaisti – visi vienādā lielumā un tie man tik ļoti garšoja, ka pirku vēl un vēl. Kad jautāju jau pēc sestā vai septītā pīrāga, dzirdēju, ka kāds saka, nevajag viņam vairāk pārdot, nepietiks citiem, un šķiet tā bija tava balss...

ĒS: Jā (smejas), es neatceros tieši šo gadījumu, bet mēs cepam tos pīrāgus, lai bērniem būtu. Un tagad iznāk šad un tad tā, ka jaunās mammas labāk izdod naudiņu un nopērk pīrāgus, nes tos uz mājām, bet pašas necep. Bet mēs tik daudz nevaram piecept. Mēs izcepam 200 pīrāgus, pāri par divi simtiem, bet ja nu katrs nopērk pāris dučus vai trīs, vai četrus, tad skolas bērniem uz vietas te vairs nepaliek.

GN: Cik daudz pīrāgus Latviešu namā vienā tipiskā sestdienā pārdodat?

ĒS: Caurmērā divi simti noteikti.

AM: Vai var pasūtīt privāti uz priekšu?

ĒS: Nē, mēs pasūtījumus nepieņemam, jo tad mums būtu jācep simtiem, simtiem.

Ilze Nāgela: Nu tad jums tomēr būs jāatklāj noslēpums un jāiedod tā recepte.

ĒS: Jā, to var, jo visas dāmas te cep pīrāgus pēc mūsu Nama receptes, bet interesanti tas, ka katrreiz katrai dāmai iznāk mazliet savādāk, kaut arī viena un tā pati recepte. Bet bērni ir ļoti laimīgi ar tiem pīrādziņiem.

IN: Ne tikai bērni, jo piemēram Kultūras dienās arī austrālieši, ienākuši Namā, jautāja – kur var dabūt pīrāgus?

GN: Kas notika pirms piebūvēja Lielo zāli, jo tad taču nebija kafejnīcas?

ĒS: Tad es vēl nestrādāju Namā, es sīkāk par to nevaru pastāstīt, bet es tikai zinu, ka pirms tam bija mammas, kas te veda uz skolu bērnus, un tad kādu kūciņu, kādu maizīti nopirka un sabiedriskā kārtā organizēja ēšanu, bet neko nepārdeva.

Bet kad sāka Nama jauno ēku būvēt, tad mēs visi, arī draudzes dāmas un es, gatavojām ēdienu, jo sestdienās un svētdienās bija tas lielākais darba laiks. Tad kafejnīca jau daļēji bija izbūvēta, un mēs vārījām ēdienus, lai darbiniekiem būtu ko ēst. Tā mēs kopīgi strādājām.

Kad Lielai zālei bija pamati un pirmā lielās iesvētīšana, tad es atceros Krulles kundze, kas vēl nebija priekšniece, bija nopirkusi skaistus sivēnus, lai uz iesvētībām būtu cūkas cepetis ar skābiem kāpostiem, un tas tā arī bija. Es nezinu, cik daudz tie sivēni bija nopirkti, bet, katrā ziņā, kad es tur piekļuvu klāt, tad jau viss bija apēsts. Tā es nedabūju to Nama iesvētību cepeti. Ar to brīdi, kad sākās jaunā Nama būve, sākās arī kafejnīcas darbs.

Es atceros, ka latviešu skola bija jau nodibinājusies kaut kur ārpus Latviešu Nama, tur arī es vedu savu dēlu. Skolas sākums bija kaut kur ārpusē, kādā baznīcas zālē. Tas bija laiks, kad mēs visi bijām tik aktīvi, mums visiem tik ļoti trūka tā latviskā izglītība un galvenais, tās bēdas, ka mums bērni nemācīsies latviešu valodu un tradīcijas, kas bija tik ļoti, ļoti svarīgi.

Tad bija daudz palīdzētāju un strādātāju. Es atceros, kā būvējot jauno Namu kāds, kas nebija mūrnieks, bet bija redzējis kā mūrē, un ķērās tik pie darba. Katrs kaut ko gribēja darīt.

AM: Vai Tu biji saistīta ar Daugavas Vanagiem? Viņiem taču kādreiz tepat blakus Namam bija sava māja.

ĒS: Nē, nekad.

IN: Vai kafejnīcas un Dāmu kopas vēsture būtu skaitāma kopā ar Nama vēsturi?

ĒŠ: Jā, jo Dāmu kopa un kafejnīca pieder Namam.

IN: Jūs esat tiešam garus gadus pašaizliedzīgi strādājusi, vadot Dāmu kopu un kafejnīcu; kādi būtu Jūsu padomi un ieteikumi jaunajam dāmām, kas tagad pārņem šo lielo darbu?

ĒS: Nepagurt! Strādāt uz priekšu, lai ne tikai viņu bērni, bet arī mazbērni saprastu, ka viņi ir latvieši, ka viņiem ir jāprot latviešu valoda un jāmīl Latvijas zeme.

Un tie, kas aizbrauc turp, tie tagadējie jaunieši, neesmu nevienu dzirdējusi, kam nepatiktu Latvija. Viņi ir sajūsmā. Vienīgais, ko es nekad neesmu sapratusi, vēl šodien nesaprotu un nekad neattaisnošu, kad laulībās, kur abi ir latvieši, vecāki nav runājuši ar saviem bērniem latviski.

Vidusskolā ir tādas latviešu valodas klases pieaugušajiem darbdienas vakaros. Daudzi no šiem jauniešiem man ir teikuši, kāpēc mani vecāki man nemācīja latviešu valodu?

Kāds, kas gadiem nāca mācīties un bija ļoti ieinteresēts par valodu, teica: Es savai vecmāmiņai apsolīju, ka nākamreiz, kad es pie viņas aizbraukšu, es runāšu latviski. Es viņam teicu, lai nemācās to gramatiku, lai mācās vārdus, jo ir svarīgi, ka tu zini, kā katru priekšmetu sauc latviski, nevis to gramatiku. Mēs jau vecie to gramatiku vairs īsti neprotam.

AM: Runājot par valodu, aizdomājos par latviešu tradīcijām un, protams, par ēdamgaldu. Kā ir ar tiem garšīgajiem salātiem, ko gatavo?

ĒS: Siļķei ir vislielākā piekrišana. Es sāku gatavot salāmi maizītes, nepirka, bet siļķu maizītes visi grib pirkt.

IN: Man būtu ierosinājums. Tagad, kad jums ir nedaudz brīvāks laiks, varbūt Jūs varat sagatavot recepšu grāmatu tieši no tām lietām, ko te – Melburnas Latviešu nama kafejnīcai esat gatavojusi. No tiem ēdieniem, kurus cilvēki visvairāk pirkuši. Piemēram, kā gatavot siļķu maizītes?

GN: Jārīko kursi.

AM: Jā, taisni to es arī domāju.

ĒS: Ja būtu kāda saimniece, kā piemēram Vilma Puķe, kas ļoti garšīgus ēdienus gatavo, skaisti dekorē utt., un ja viņa būtu ar mieru nākt apmācīt, tas būtu labi.

GN: Adelaidē ir tādi kursi ik pa diviem vai trim mēnešiem Latviešu namā, kad kāda no Adelaides Latviešu nama dāmām sniedz apmācības, piemēram, par pīrāgu vai buljona gatavošanu, un uz tiem var nākt visāda vecuma mācīties gribētāji, kā arī latviešiem nāk līdzi viņu austrāliešu draugi – gan jaunieši, gan pensionāri.

ĒS: Tā ir ļoti jauka ideja, un es to ļoti labprāt atbalstītu. Tas jāierosina Nama valdei.

IN: Varbūt Jūs vēlētos ar kaut ko papildināt, proti, kaut ko piebilst, par ko mēs nepajautājām?

ĒS: Grūti uzreiz kaut ko vienu iedomāties, bet pa šiem gadiem Namā šad un tad ir bijušas arī kādas neparedzētas problēmas; runājam, domājam daudz, bet visu jau dzīvē nevar izvest. Arī katram no Nama vadītājiem ir savas idejas.

Pateicoties mantojumiem, mums ir drusku iespēja uzlabot Namu, t.i., ne tik daudz modernizēt kā uzlabot. Piemēram, jumtu – lai tam jumtam netek lietus cauri. Es varbūt skatos uz lietām savādāk, bet, manuprāt, mums kafejnīcas virtuvei ir jāatjauno plīts un cepeškrāsns, jo no šiem uzlabojumiem jau kafejnīcai nāk peļņa. Mēs ļoti priecājamies, ka jaunajā virtuvē pie Lielās zāles beidzot ir jauna iekārta, bet nu absolūti nepieciešama ir arī lielās vai, kā mēs saucam, vecās virtuves uzlabošana. Par to jau tika runāts Nama pilnsapulcē.

Interesants ir jaunais projekts, ka tiks atdalīta Nama vecā daļa no jaunā Nama. Tad jauno daļu varētu izīrēt kādai organizācijai vai privātai personai gan ar jaunu virtuvi, gan jaunu iekārtojumu. Es bieži esmu dzirdējusi, ka, sevišķi, skolas meklē telpas saviem sarīkojumiem, piemēram, izlaidumiem (angl.: Speech Night), un būtu Namam ļoti izdevīgi telpas izīrēt. Varētu šīs telpas arī izīrēt kādam koncertam. Es domāju, ka šim projektam būs panākumi, es ceru.

AM: Pēc visa runātā, es jūtu, ka Tu skaties ar labām atmiņām pagātnē, pozitīvi un ar labām cerībām skaties nākotnē par Latviešu Namu un latviešu sabiedrību te. Es redzu, ka te šodien bija daudz skolas bērnu. Tātad Namam ir nepieciešamība te būt.

ĒS: Pa šiem 20 gadiem Dāmu kopā ļoti lielā draudzībā un sirsnībā esam sastrādājušas, un mums nav bijis neviens tāds nepatīkams brīdis, dāmas tiešām cenšas viena otrai palīdzēt iespēju robežās un katrā ziņā tagad, kad es esmu aizgājusi no šī darba, man ir labas atmiņas par Dāmu kopu.

IN: Liels paldies par laiku un sarunu! Liels paldies Jums par gadiem garo Jūsu nesavtīgo darbu latviešu sabiedrības labā! ■