|
|
Laiks Latvijā: |
Bibliokuģis piestāj Kuivižu ostā, fotoreportāža
8. augustā Kuivižos notika „Ģimenes diena Vidzemītes piejūrā“
Laikraksts Latvietis Nr. 900, 2026. g. 20. aug.
Anita Mellupe -
Ieteikt draugiem.lv
8. augusta plašā programma. Izlasiet, lūdzu, uzmanīgi! Jāpiebilst – šajā dienā Kuivižu „priekšpilsētās“ Salacgrīvā un Ainažos notikās arī dažādi citi kultūras un kulturāla sporta pasākumi. Ko padarīsi, Dievam dienu diezgan, bet ne ziemeļzemes vasarai… FOTO Anita Mellupe.
No kreisās: Sanita Siņica un Inese Podziņa. Rakstīt projektus un pieteikumus biedrības darbības atbalstīšanai meitai un mātei noteikti iznāk daudz biežāk nekā sūtīt vēstules draugiem, tāds laikmets… FOTO Anita Mellupe.
Gints Šīmanis ar lepnumu sevi dēvē par Bibliokuģa bocmani un runas vīru. Jā, viņš ar savu žurnālistikā, uz papīra un TV ekrānā, kaldināto mēli prot izvilināt no jūras dzelmes pat… zelta zivtiņu! FOTO Anita Mellupe.
Var neticēt, bet tieši sirmā ledlauža „Varma“ kajītē Andrim Skujam gleznošana veicoties vislabāk. Viņš strādā akril krāsu tehnikā. Vai smalki izstrādātajiem darbiem lieto vienīgi vāveru spalvu otiņas, to gan aizmirsu pajautāt. FOTO Anita Mellupe.
Andra zupas galvenā sastāvdaļa ir laši. Tā netiek papildināta ar saknēm vai citām piedevām – vienīgi buljona garšas uzlabošanai, pēc tam – liekais „balasts“ tiek izzvejojot ārā, buljonā peldinās vien jaukās dillītes. FOTO Anita Mellupe.
Te redzams Valdis, viņā klausoties, man dzima neatvairāma ideja jūrnieku uzklausīt garākā intervijā. Ja tas izdosies, rezultāts būs meklējams Vidzemes laikrakstā „Auseklis“, kurš papīra formātā – par izbrīnu visai Latvijai – joprojām iznāk trīs reizes nedēļā. FOTO Anita Mellupe.
Te redzams, kā lielākā daļa no ģimenes dienas dalībniekiem kārtojas kopējam fotouzņēmumam. Kas zina – varbūt pēc gadiem šis foto parādīsies kādā dokumentālajā grāmatā? FOTO Anita Mellupe.
Kuivižu osta ir dzīvības pilna joprojām, tā ir labākā no ziņām! FOTO Anita Mellupe.
Nez vai kādam latvietim svešs Salacgrīvas vārds, bet par netālo zvejniekciemu Kuiviži noteikti dzirdēts mazāk. Pagājušā gadsimta beigās Kuiviži bija ievērojama osta, kurā sijājās un pārsijājās mūsu pašu jūriņas un tāljūru zivju raža. Pašķirot Laika grāmatas vēl senākas lapaspuses, atrodami kuivižnieku ierakstīti lepni fakti par burinieku būvi, mācībām Ainažu jūrskolā un kapteiņu slavu – uz kuģiem zem dažādu valstu karogiem. Šolaikos Kuivižu ostas rūpnieciskā darbība mainījies līdz nepazīšanai, bet ne par to būs šis stāsts. Līdz šim man Kuivižos nebija lemts iegriezties, nu tas notikās – turklāt ļoti skaistā, jūras vēja pilnā dienā!
Atļaušos apgalvot, ka jūrmalniekiem liktenis lēmis būt daudz apsviedīgākiem un izdomas bagātākiem par zemniekiem. Piekraste smilšainā zeme ir stipri paskopa un Māmuļa jūra – ne vienmēr vēlīga. Bet ir taču ne tikai jānopelna maize un jāizvada skolās bērni. Cilvēka gars dzīves jūrā kopjams diendienā, tam nepieciešami savi uzņēmīgi kapteiņi, bocmaņi un kuģa zēni. Kā jau mūslaikos iegājies – kuģa stūre un apkope nereti tiek uzticēta sievietēm.
2014. gadā, grāmatu druvā muguru nolocījusi 40 gadus, Hedviga Inese Podziņa nespēja savu tālāko dzīvi iedomāties bez cilvēkiem un grāmatām. Grāmatniece sevi un savējos lepni pieskaita lībiešiem, jo dzimta neatšķetināmi saradojusies ar Kariņu, Pāžu un Ādmiņu dzimtām, kuru ciltskokus lieliski izpētījusi un grafiskos kokos sazīmējusi Rasma Noriņa. Dzīvesgudrajai Inesei sapņu un ieceru netrūkst, viens no tiem – iedziļināties lībiešu valodā.
Tātad – tapa sabiedriskā organizācija ar intriģējošo nosaukumu „Bibliokuģis „Krišjānis Valdemārs““. Prasmīgi piesaistot atbalstītājus, šis kuģis ar kapteini Inesi apceļojis daudzas vietas Latvijas iekšzemē, aģitējot par jaunās paaudzes iespējām kļūt jūras arājiem un citiem ar jūru saistītiem speciālistiem. Sapazīšanās reizēs kā pirmais jautājums izskanot mājinieku, sauszemnieku, pārsteiguma pilnais: Bet kā tad jūs atkuģojāt, mums pat lielākas upes nav tuvumā?! Bibliokuģa darbībā nopietni iesaistījusies arī Podziņu meita Sanita. Viņa, kā reti kurš Latvijā, rūpējas par bērniņiem ar īpašām vajadzībām un/vai sirgstošiem ar retām slimībām. Sadarbībā ar Zviedrijas domubiedriem, Inese Latvijas sabiedrisko aktivitāšu straumē ievadījusi jaunu laiviņu – darbu ar tām ģimenēm, kurās bērniņam ar īpašām vajadzībām blakām par maz uzmanības tiek veltīts veselajiem…
Inese un Sanita ir īstenas salacgrīvietes, Gints – kuivižnieks. Viņš spiedis roku ne tikai Bibliokuģa izcilajiem labvēļiem Gaidim Andrejam Zeibotam, Jānim Streičam un Ventai Kocerei. Gints uzskatāms par jūras un piejūras trubadūru, kura stāstiem nav ne gala, ne sākuma. Pareizāk – turpinājums ir katra stāsta abos galos – spēj tikai uzklausīt.
Īpašas, turklāt dažādveidīgas, lomas šajā ģimeņu dienā ir Andrim Skujam, kuivižniekam un zvejniekam trešajā paaudzē. Tikai pirms nedēļas tika oficiāli atklāts Kuivižu Kultūršķūnis, par kādu pārtapis bijušais zvejnieku kolhoza tīklu šķūnis. Andris ir viens no ēkas īpašniekiem un tajā izvietoto gleznu radītājiem. (Dažu atdāvināto gleznu šim notikumam par godu nācies deponēt no draugiem, lai kultūrtelpas gala siena nestāv pustukša. Pašlaik ievērojama Andra soloizstāde skatāma Salacgrīvas bibliotēkā. Andris ir arī muzikants ar neparastu takts sitamo instrumentu, pašam piedziedot – līdz tam gan šoreiz netikām. Varbūt to dabūja baudīt sarīkojuma trauku mazgāšanas bocmaņi.) Vēl ar ko viņš var lepoties – dēls Mārcis pašlaik strādā uz ļoti nopietnu uzdevumu kuģa pie Āfrikas krastiem, apkalpojot naftas torņus.
Arī izdarīgam cilvēkam ir tikai divas rokas. Tālab Inese un viņas tuvinieki prot iesaistīt darbos arī savus draugus, viņu tuviniekus un kaimiņus, darba kolēģus. Bērnu teltī visu garo dienu rosās bibliotekāre Līga Zviedre, Kuivižos viņa ieradās ar jaunām palīdzēm.
Sarunas par zivju resursiem Salacā un jūrā papildina Andra Skujas jautrais stāsts par to, kā ar zivju zupu – jūras braucienā uz lielās zvejnieku koka laivas – cienāts arī prezidents Guntis Ulmanis. Atklāta tiek bez ūdens un uguns palīdzības tapušās zupas recepte: pīļpanna ar tajā saguldītajām zivīm, kuras izsutinās savā sulā, vienkārši tiek karsēta uz motora izpūtēja! Vira Andra gaumē, šodien krastā gatavota, tiek visiem ģimenes dienas dalībniekiem. Tālab atrādāma arī fotogrāfijā.
Ar patiesi-neticamiem tāljūras piedzīvojumu stāstiem nopietnās sarunās par zivīm un biosfēras problēmām papildina Valdis Ozoliņš. Sarunā ar Gintu Šīmani silti pieminam mūsu atjaunotās brīvās Latvijas pirmo un vienīgo jūrlietu ministru Andreju Dandzbergu. Drīz vien atdzimušajai Latvijai tāda ministrija vairs nebija vajadzīga, jo zušiem veiklībā līdzīgie un allaž naudas izsalkušie jaunlatvieši prata iztirgot gan kuģus, gan jūras veltes. Bet krietnu zvejnieku dēlu ar nelokāmu mugurkaulu, tādu kā Andrejs, Latvijā nepiedzimst un nepieaug pietiekamā daudzumā… Bibliokuģis par to visu rosina atmiņas gan savā piekrastē, gan dziļā iekšzemē, tas ir tā vērts – jo, kā dziesmā dzied, jūru patiešām mums neatņemt!
Protams, katram klātesošajam no lieliskās tikšanās-mācību dienas atmiņā un rokās paliks kaut kas cits: lekcijā pasmeltās domas, pašgatavotas priežu mizas buru laiviņas, smilšu mandalas… Lasītkārie jau liek aiz auss: oktobra sākumā tiks atvērta Ginta Šīmaņa apkopotā grāmata „Vecsalacas laša stāsti“, veltīta Augusta Pūsilda (pirmā latviešu izcelsmes) – taimiņu un sīgu zivsaimniecības izveidotāja piemiņai. Mani saistīja itin viss, jo žurnālistam jau nav nekā interesantāka par CITIEM CILVĒKIEM. It sevišķi – ja tie ir sīkstie latvieši, kuru saknes no zemes nespēj izraut nedz jūras, nedz piekrastes paskarbais vējš.
Šis lībiskais krasts man personiski tuvs ar to, ka Mazsalacas pusē, netālu no Salacas upes (poētiski to var apzīmēt arī par Salacas krastu Dauģēnu alu tuvumā) kārts šūpulis manam Sīmaņu dzimtas sencim Ansim, kuram vēl nebija uzvārda.
Anita Mellupe
speciāli laikrakstam „Latvietis“
SLUDINĀJUMI
