Latviešu apvienību Austrālijā un Jaunzēlandē (1)

Palielināt / Enlarge

Palielināt / Enlarge

No kreisās sēž: J. Ritenis, A. Gārša, G. Šteinbergs. Stāv A. Buģis un J. Dzenis. FOTO J. Zandmanis.

Kā pirmskara latvieši sagaidīja pēckara trimdiniekus Austrālijā?

Pērn apritēja 80 gadi kopš daudzi latvieši bija spiesti pamest Latviju. Šogad atzīmējam 75 gadus kopš dibināta Latviešu apvienība Austrālijā – kas vēlāk kļuva par Latviešu apvienību Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ), kādu to šodien pazīstam.

Austrālijas latviešu vēsturi parasti sākam ar pēckara bēgļu ierašanos šajā kontinentā. Taču stāsts nav tik vienkāršs. Pirms viņiem Austrālijā jau dzīvoja latvieši – cilvēki, kuri bija ieradušies agrāk, citos apstākļos un ar pavisam citu dzīves pieredzi.

Un tad es iedomājos: kāda varēja būt viņu pirmā satikšanās? Mūsdienās mēs esam pieraduši, ka ziņas un sarunas šķērso pasauli dažu sekunžu laikā. Četrdesmitajos gados Austrālija patiešām atradās pasaules otrā malā, gan fiziski, gan komunikāciju ziņā.

Mēs droši vien nekad neuzzināsim, par ko viņi runāja pirmajā satikšanās reizē. Taču varam iedomāties, cik neparasta tā bija. Latvietis, kurš Austrālijā bija dzīvojis jau piecpadsmit gadus, satika tautiešus, kuri tikko bija iznākuši cauri karam, bēgļu gaitām un pārvietoto personu nometnēm Eiropā.

Viens no pirmajiem, kas devās sagaidīt pēc Otrā pasaules kara Austrālijā ieradušos latviešus, bija Sidnejā dzīvojošais Kārlis Nīcis. Viņš pats Austrālijā bija nonācis jau 1932. gadā. Uzzinājis par latviešu transportu ierašanos, Nīcis devās uz Bonegillas iebraucēju nometni, nepilnus 600 km no Sidnejas. Vēlāk viņš sagaidīja arvien jaunus iebraucējus, palīdzēja viņiem iejusties Austrālijā un bija viens no Austrālijas Latviešu labdarības biedrības dibinātājiem. Ap šo biedrību pamazām veidojās koris, teātris, sports un citas sabiedriskās aktivitātes. Dažus gadus vēlāk Nīcis bija arī viens no pirmajām Austrālijas Kultūras dienām veltītās rīcības komitejas locekļiem.

Tā vēl nebija Latviešu apvienība Austrālijā. Taču tieši šādi tika likti pamati kopienai, no kuras dažus gadus vēlāk izauga gan Sidnejas Latviešu biedrība, gan Latviešu apvienība Austrālijā.

Un tad 1951. gada 22. jūlijā…

Melburnā sanāca Austrālijas latviešu organizāciju delegāti. Tobrīd neviens nevarēja zināt, ka viņu dibinātā organizācija kļūs par Austrālijas un Jaunzēlandes latviešu kopienas jumta organizāciju un pēc trim ceturtdaļām gadsimta tā būs pārdzīvojusi vairākas metamorfozes, atspoguļojot Raiņa slavenos vārdus – Pastāvēs, kas pārvērtīsies.

Kopš Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībā (ES) man ir bijusi privilēģija būt klāt vairāku jaunu kopienu un organizāciju izveidošanā. Tādēļ apzinos, ka dibināt organizāciju nenozīmē tikai sanākt kopā un „hops“ – organizācija, tās pamati, vērtības un statūti gatavi! Lasot 1951. un 1952. gadu laikraksta „Austrālijas latvietis“ rakstus, rodas iespaids, ka jauno kopienu pašorganizēšanās bija nepieciešamība jaunajai latviešu kopienai Austrālijā. Mēdzam iedalīt mūsu priekšteču kara un bēgļu gaitas izteiktos, nodalītos posmos, bet rodas iespaids, ka dzīve pārvietoto personu (displaced persons) nometnēs nebija tikai starpposms, varbūt varētu nosaukt par krēslas zonu, bet jau nopietna gatavošanās ilgākam trimdas periodam, kad pašorganizēšanās un kopēju mērķu izvirzīšana būs pamats izdzīvošanai. Protams, nevienam neienāca prātā, ka šis periods ieilgs līdz 50 gadiem!

Austrālijas latviešu 14 organizāciju 19 delegāti (šādi skaitļi minēti 1951. gada 30. jūlija laikrakstā „Austrālijas latvietis“, autors K. Dzelzītis), 22. jūlijā pulcējoties kopsanāksmē Melburnas luterāņu zālē, Dorkasa ielā, Dienvidmelburnā, vienbalsīgi nolēma nodibināt Latviešu Apvienību Austrālijā, uzdodot tai uzņemties Austrālijas latviešu centrālās organizācijas funkcijas. Apvienības prezidijā ievēlēja Melburnas latviešus: priekšsēdi mag. iur. Aleksandru Gāršu, vicepriekšsēdi Jāni Riteni, sekretārus mag. Arvīdu Buģi un Gunāru Šteinbergu un kasieri atv. kapt. L.k.o.k. Jēkabu Dzeni. Tālāk kopsanāksme jaunajai Apvienībai uzdeva noskaidrot vispārēju demokrātisku latviešu pārstāvības vēlēšanu sarīkošanas iespējas, priekšdarbu veikšanai ievēlot īpašu komisiju ar priekšsēdi Elmāru Liepiņu un locekļiem Bruno Strazdiņu un Osvaldu Dombrovski (visi no Sidnejas).

Apvienības statūti, kurus delegātu sapulce pieņēma vienbalsīgi, debatēs izmantojot Melburnas latviešu biedrības izstrādāto statūtu projektu, noteica, ka, darbojoties demokrātiskā garā, apvienība veicinās latviešu sadarbību sabiedriskā, kultūras un palīdzības laukā, rūpēsies par latviskās kultūras vērtību saglabāšanu, izveidošanu un tautas ideju īstenošanu. Jau dibināšanas sapulcē pārstāvji nolēma, ka prezidija sēdeklis rotēs pēc kārtas pa latviešu biedrības valdes sēdekļa vietām. Par augstāko pārvaldes orgānu noteica delegātu kopsanāksmi, ko prezidijs sasauc reizi gadā.

Apvienības līdzekļus sastāda organizāciju dalības maksas, ko kopsanāksme noteica 1 šiliņu gadā no katra organizācijas biedra, kā arī ziedojumi u.c. Delegāti, prezidija un revīzijas komisijas locekļi par savu darbību atlīdzību nesaņem, bet tiešos ceļa izdevumus tiem sedz deleģētāja organizācija.

Pamati noteikti. Un pēc 75 gadiem šie pamati joprojām stāv stingri. Tālākos notikumus šķetināsim pamazām…

* * *

Visus valdes locekļus katrā rakstā neminēšu, bet pirmā prezidija sastāvs ir nozīmīgs, jo redzam ar kādu dzīves pieredzi ienāk jaunie Austrālijas latviešu sabiedrības vadītāji. Šajā valdē sadarbojas jauni cilvēki, kuri Latviju bija spiesti pamest kā bērni, un arī tie, kas bija pieredzējuši Latvijas brīvvalsts izveidi un izaugsmi.

Priekšsēdis Aleksandrs Gārša, dz. 1900. g., brīvprātīgi piedalījies Latvijas atbrīvošanas cīņās. Beidzis L.U. Juridisko fakultāti un darbojies advokatūrā Rīgā. Ilggadīgs Latvijas Sarkanā Krusta galvenās valdes loceklis, pēdējā laikā LSK (Latvijas Sarkanā Krusta) direkcijas vadītājs. Trimdas laikā Vācijā, nevarēdams piekrist dažām tur vērotām sabiedriskā darba metodēm, darbojies vienīgi ar tīru palīdzības raksturu: karavīru aprūpē, medikamentu sagādē un sadalē, būdams LSK vadītājs Heidelbergā. Austrālijā ieradies 1949. gadā. Būdams MLB (Melburnas latviešu biedrība) valdes loceklis, izveidojis biedrības piektdienas vakaru sarīkojumu ciklu.

Vicepriekšsēdis Jānis Ritenis, dz. 1925. g. Bijis Latviešu Studentu centrālās savienības 1. vicepriekšsēdis, Erlangenas stud. apvienības priekšsēdis, MLB sekretārs un MLSK (Melburnas latviešu studentu klubs) valdes priekšsēdis.

Sekretārs Arvīds Buģis, dz. 1906. g. Beidzis L.U. Teoloģijas fakultāti un bijis Kabiles un Vāņķu ev. lut. draudžu mācītājs. Vācijas trimdā darbojies draudzēs un karavīru aprūpē. Austrālijā kopš 1948. g., vispirms Melburnas, vēlāk Balaratas latv. ev. lut. draudzes mācītājs.

Sekretārs Gunārs Šteinbergs, dz. 1927. g. MLSK valdes loceklis.

Kasieris Jēkabs Dzenis, dz. 1893. g. Strēlnieku pulku dalībnieks no to dibināšanas līdz 1917. g. Par varonību strēlnieku cīņās apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni. Vēlāk Latvijas armijā, no kuras atvaļināts 1935. g. kapteina dienesta pakāpē. Pēc tam privātā dzīvē un saimniecībā. MLB valdes loceklis.

Valda Liepiņa
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl