Atmiņa, kas sargā nākotni

Palielināt / Enlarge

Grāmata „Mātes Sibīrijā“.

Uzruna grāmatu „Mātes Sibīrijā“ un „Dzimuši Sibīrijā“ atklāšanā, Likteņdārzs, 22.08.2026.

Moto: „Mēs neslēpsim to saviem bērniem, stāstīsim nākamajai paaudzei.“ (Ps 78:4)

Šodien atveram divas grāmatas. Aiz to vākiem nav tikai Sibīrija. Tur ir cilvēki – mātes, bērni, tēvi, ģimenes, dzīves, kuras vardarbīgi tika izrautas no savas vietas. Un aizvesti verdzībā. Verdzībā!

Skaitļi ir nepieciešami, jo bez faktiem vēsture kļūst par leģendu. Taču tie vieni paši vēl nevēsta cilvēka stāstu. Aiz 15 424 1941. gadā deportētajiem bija 15 424 cilvēki – ar sejām, vārdiem, ģimenēm, sapņiem un nākotni. Kādam no mums viņi bija vectēvi, vecmātes, tēvi, mātes, brāļi, māsas, bērni, draugi un kaimiņi. Aiz skaitļa 42 125 1949. gadā izsūtīto – tas pats, tikai attiecīgi vairāk.

Okupantu vara centās viņus pārvērst par skaitļiem –par „sociāli bīstamiem elementiem“, par ciparos izteiktu demogrāfisko materiālu. Tā bija viņu atcilvēciskošana. Ja cilvēks vairs nav cilvēks, bet tikai vienība sarakstā, tad ar viņu taču var izdarīt gandrīz jebko.

Šīs grāmatas dara pretējo. Tās atdod izsūtītajiem, verdzībā aizvestajiem viņu vārdus, sejas un dzīvesstāstus. Tās neļauj viņus otrreiz nogalināt – šoreiz ar aizmirstību.

Grāmatas nosaukuma vārdos „Mātes Sibīrijā“ jau ir ietverts šīs traģēdijas cilvēciskais dziļums.

Sibīrija nozīmē aukstumu, badu, izsūtījumu, vardarbību un nāvi. Māte nozīmē dzīvību. Māte nozīmē mājas. Māte nozīmē cilvēku, kurš bērnam saka: tu esi mans!

Okupantu vara gribēja pārņemt cilvēku pilnībā. Tā noteica, kur viņam dzīvot, ko domāt, ko teikt un kas jāaizmirst. Bet ir saikne, kuru neviena pavēle nespēj iznīcināt – mātes un bērna saikne.

Var aizvest māti uz Sibīriju. Var atņemt viņai māju, zemi, mantu un brīvību. Bet nevar ar pavēli izdzēst no viņas sirds bērnu. Un nevar bērnam pavēlēt pārstāt būt savas mātes bērnam.

Tādēļ māte pat Sibīrijā ir ne tikai represiju upuris. Viņa ir arī cilvēcības nesēja.

Mēs bieži domājam, ka lielā vēsture notiek kara laukos, valdību kabinetos un armiju štābos. Taču tautas vēsture notiek arī mājās, pie bērna gultas, mātes rokās.

Pat tad, kad cilvēkam bija atņemts papīrs un rakstāmpiederumi, viņš meklēja iespēju rakstīt; kaut uz bērza tāss, lai vēstītu savējiem: es esmu, tu esi, mēs vēl esam cilvēki!

Vara atņēma mājas, bet ne vajadzību piederēt. Atņēma brīvību, bet ne atmiņu. Atņēma Dzimteni, bet nespēja izdzēst Latviju no cilvēka sirds.

Un te ir arī otra grāmata – „Dzimuši Sibīrijā“. Šie divi vārdi paši par sevi jau ir traģiska pretruna.

Bērnam nebija jāpiedzimst Sibīrijā. Viņam bija jādzimst Latvijā – savās mājās, savā zemē, savā tautā, savā valodā. Viņam bija jāiepazīst savs pagalms, skola, baznīca, vecmāmiņa un vectēvs. Bet viņš piedzima tur, kur viņa vecāki bija aizvesti ar varu.

Un tomēr – viņš piedzima.

Tas ir būtiski. Totalitārā sistēma varēja izpostīt ģimeni, bet tā nevarēja pavēlēt dzīvībai apstāties. Māte palika māte. Tēvs palika tēvs. Bērns palika bērns.

Tur, kur vara bija iecerējusi cilvēka iznīcināšanu, dzīve turpinājās. Un šie bērni nebija Sibīrijas bērni. Viņi bija mūsu bērni. Arī dzimuši Sibīrijā viņi tomēr ir Latvijas bērni. Īpaši mīļi.

Tādēļ ir svarīgi atcerēties vārdus, kas jau iepriekš bija izvēlēti par „Sibīrijas bērnu“ cilvēkstāstu krājuma moto: „Mums tas bija jāizstāsta.“ Kādēļ jāizstāsta?

Tādēļ, ka klusēšana pēc nozieguma nav neitrāla. Ja mēs klusējam, ļaunums iegūst vēl vienu uzvaru – vispirms pār cilvēka dzīvi, pēc tam pār viņa atmiņu.

Tāpēc iepriekšējās paaudzes pienākums nav tikai atcerēties. Tās pienākums ir brīdināt nākamo paaudzi. Tādēļ šo apaksvirsrakstu: „Mums tas bija jāizstāsta“ būtu jāpapildina ar: „un jums tas ir jāuzklausa!“ Nu jau jūsu pašu drošības dēļ.

Mums ir vajadzīgas trīs lietas: atmiņa, izpratne un mācība. Atmiņa par faktiem un cilvēkiem; izpratne par to, kā un kādēļ tas notika; un vēstures mācība, kas jāsniedz tālāk.

Jo, ja pieredze netiek tālāk nesta, tad katrai paaudzei okupantu ļaunums jāiepazīst no jauna.

Atmiņa nav pagātnes pielūgšana. Atmiņa ir nākotnes aizsardzība.

Mēs gribam bērnus audzināt patiesībā. Un patiesība ir tāda, ka mūsu tautai tika nodarīts noziegums. Cilvēkus apzināti izveda no viņu mājām, ģimenes tika izpostītas, cilvēki tika nogalināti, bērni tika aizvesti, nolaupīti.

Tas bija nodarījums pret cilvēcību, kas tika veikts te, Latvijā. Tas ir jāsauc par noziegumu, jo bez patiesības nav arī taisnības.

Mums jāatceras vēl kas: ļaunums diemžēl nepazūd. Tas maina savu izpausmi, maina valodu, karogus un saukļus. Taču Krievijas vēlme pakļaut, pazemot un iznīcināt citas tautas nekur nav zudis.

Tāpēc šīs grāmatas netiek aizvērtas ar 1941. vai 1949. gadu. Jo šis stāsts diemžēl nav beidzies.

Šodien atkal Eiropā redzam to pašu ļaunuma izpausmi. Krievijas agresija pret Ukrainu mums to atgādina ar nežēlīgu skaidrību. Atkal tiek izpostītas pilsētas, mājas un ģimenes. Atkal cilvēki tiek izrauti no savas zemes. Atkal bērni tiek atrauti no savām mājām. Atkal impēriska vara mēģina citai tautai teikt, ka tai nav tiesību pašai veidot savu dzīvi.

Tāpēc mums ir jābeidz būt naiviem un savu vēlmju domāšanas pakļautiem.

Karš diemžēl var notikt arī tad, kad normāls cilvēks to negrib. Diktators mums atļauju neprasīs. Tieši tas ir viens no skarbākajiem vēstures secinājumiem.

Mēs varam negribēt karu. Mēs varam mīlēt mieru. Mēs varam vēlēties dzīvot, strādāt, audzināt bērnus un būvēt mājas. Tas viss ir labi. Bet ar mūsu vēlēšanos vien nepietiek, lai ļaunums kļūtu nekaitīgs.

Ja otrā pusē ir vara, kas gatava karot, lai tikai uzspiestu sevi, tad mūsu atteikšanās to redzēt nepadara karu par neiespējamu.

Tā tikai padara mūs neaizsargātākus. Mēs to jau esam piedzīvojuši.

Tādēļ mums ir jābeidz cerēt, ka pietiks ar to, ka mēs būsim normāli cilvēki un negribēsim karu. Mums jābūt pietiekami stipriem, lai neviens nevarētu izlemt mūsu vietā, ka mēs vairs nedrīkstam būt brīvi. Lai mūs nevarētu izsakņot.

Šeit arī slēpjas viena no svarīgākajām šodienas mācībām no Sibīrijas. Mums jābūt tautai, kuru nevar vienkārši atraut no savas zemes. Ne ar naudu. Ne ar solījumu, ka „citur ir labāk“. Ne ar propagandu. Ne ar bailēm. Ne ar militāru spēku.

Mums ir vajadzīga tik stipra piederība Latvijai, ka nākamā paaudze nevis jautā: „Kur man būtu vieglāk dzīvot?“ bet: „Ko es varu darīt savas zemes labā?“

Tas nozīmē daudz nopietnāk strādāt pie patriotisma audzināšanas, pie savas identitātes, patības apziņas. Ne pie tukšas lozungu patriotikas, bet pie tādas, kas cilvēkam māca un iemāca: šī ir mana zeme; šī ir mana tauta; šī ir mana valsts; un par to, kas ir mans, esmu arī atbildīgs. Jo – mana Latvija – mana atbildība.

Mums jāaudzina jaunā paaudze nevis bēgšanai no savas zemes, bet vēlmei to sargāt. Nevis tikai gaidīt, ka „kāds cits“ mūs aizstāvēs, bet pašiem kļūt tiem, kuri ir gatavi to aizsargāt.

Tādēļ ir jāstājas un jāmudina stāties Zemessardzē un Jaunsardzē. Jāapgūst militārās prasmes. Jābūt gataviem. Arī tiem, kuri nevar kļūt par karavīriem, ir iespēja kļūt par Zemessardzes atbalstītājiem un palīdzēt savai valstij.

Tā ir gatavība nepieļaut, lai karš atnāk pie mums un izdara to, ko tas izdarīja „Sibīrijas bērniem.“

Miera saglabāšanai ir vajadzīgs nevis pacifistisks vājums, bet gan reāls spēks. Un mums ir jābūt pietiekami stipriem, lai neviens nevarētu mūsu mātes aizvest uz Sibīriju. Lai nevienam mūsu bērnam nebūtu jāmācās, ko nozīmē dzimt svešumā. Lai neviens mūsu bērns nebūtu spiests jautāt, kur ir viņa Dzimtene.

Mēs nevaram atgriezt aizvesto māti viņas mājās. Mēs nevaram atdot bērnam zaudēto bērnību. Mēs nevaram atgriezt visus, kuri nomira verdzībā. Bet mēs varam izdarīt ko svarīgu: mēs varam neļaut viņiem pazust otrreiz.

Pirmo reizi viņiem atņēma mājas. Otrreiz viņus varētu nogalināt aizmirstība, ikdienas steiga un tās izraisītā virspusējība. Tam mēs nedrīkstam ļaut notikt.

Šīs grāmatas ir par māti un bērnu. Par ģimeni. Par Latviju. Par cilvēka cieņu. Par atmiņu. Un galu galā – par mūsu spēju būt tādiem cilvēkiem, kurus nevar salauzt un izsakņot.

Tādēļ šodien mēs sakām: Mēs atceramies. Mēs zinām. Mēs izstāstīsim.

Bet ar to vien nepietiek.

Mēs būsim gatavi. Gatavi sargāt savu zemi. Gatavi sargāt savas ģimenes. Gatavi sargāt savu tautu. Gatavi sargāt Latviju.

Lai mūsu bērniem nekad nebūtu jādzimst Sibīrijā. Lai mūsu mātēm nekad vairs nebūtu jābrauc uz Sibīriju. Un lai neviens nekad vairs nevarētu izlemt mūsu vietā, ka Latvijai jābeidz pastāvēt.

Lai Dievs svētī Latviju.

Māc. emer. Dr. Guntis Kalme