Aļaskas atspoguļojumi (1)

Palielināt / Enlarge

Aļaskas lidkompānija. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Glezna Ankoridžas lidostā. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Ankoridžas pilsetas iestāde. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Ankoridžas pilsetas iestāde. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Ankoridžas sienas glezna. FOTO Marija Perejma.

Ceturtdien 2. jūlijs

Ir turpat 30 stundas kopš atstājām mājas pilsētu Adelaidi. Ar Aļaskas lidkompāniju ielidojām Ankoridžā (Anchorage), ASV, un pēdējais gaisa posms sagādāja iespaidīgus sniegainus kalna skatus.

Kāpēc uz Aļasku? Gan esmu siltuma mīlētāja, pievilkšanas punkts bija unikālā daba, ko vīrs atbalstīja, izdzīvojot līdzi manam sapnim.

Atstājot lidostu, redzējām gleznotu bērza ainavu, kas līdzinājās Latvijai, atskaitot to, ka gleznas fonā bija stalts kalns.

Trāpījām taksometra šoferi, kurš Ankoridžā nodzīvojis 65 gadus un redzējis daudzas maiņas. Viņa apģērbs atgādināja makšķernieku, kam mugurā bija oranžas, garas pārvalka bikses ar t-kreklu un ar sirmu bārdu, kas plivinājās vēsā vējiņā. Prasīja, vai esam iepriekš bijuši, un kad saņēma negatīvu atbildi, tad pasmaidīja un teica, ka vedīšot pa garo ceļu uz viesnīcu. Viņa personīgo stāstījumu noklausījos ar interesi, jo viņš bija izdzīvojis pilsētu sākuma gados ar vienu ielu. Iedzīvotāju skaits, lielākais Aļaskā, tagad izaudzis līdz, ap, 300 000, un pēc Covida tūrisms pacēlies. Pēc viņa stāstījuma, amerikāņiem populārākās brīvdienas vietas tagad esot Havaja un Aļaska.

Šoferis mīlēja hidroplānus, un tos redzējām un dzirdējām bizojot gaisā un uz ūdens. Viņam arī ļoti patika lēnākais dzīves ritms. Ar vecuma gadiem ziemas izjūtot, jo tās spēlējot ķermenim lomu, bet ziemā arī esot neaizmirstamas ledus pārslas, apgaismojumi un aizraujoša baltā daba, kas turpina viņu pievilkt un palikt.

Tā nu mēs par to prieku kārtīgāk samaksājām, un ar smaidu pateicamies.

Pirms pievienojamies tūres grupai, pirmo nakti bijām vecpilsētas centrā uz savu roku. Viesnīca bija ļoti tuvu vienīgai dzelzceļa līnijai, kur brauca pasažieru un garie preču vilcieni. Ievēroju, ka istabā uz galda bija ziņojums. Ja gadienā troksnis traucējot, tad lai lūdzu administrācijai neziņot, bet lietot ziņojumam pieliktos auss aizbāžņus!

Istabas logu aizkari bija biezi un dubultīgi, jo vasaras naktis Aļaskā, tāpat kā Latvijā, ir gaišas.

Ar to veikali atvērti līdz plkst. 20.00. Izmetām līkumu pa galveno štrāsi, kas atradās blakus ielā. Saulīte spīdēja, bet vējam bija savs asums. Galvenokārt bija komerciālie pirkumi. Gan mantas/drēbes nesa Aļaskas vārdu, ražotāji atradās Ķīnā. Pa starpām bija pilsētas iestādes, kas apstādītas ar bērziem un dekorētas ar skulptūrām, atspoguļojot Aļaskas dzīvniekus vai spilgtiem puķu aranžējumiem. Dažām ielas ēkām bija iekrāsotas sienas, rādot vēsturiskas vai patriotiskas ainas.

Tūristu sezona ir īsa, un katrs veikals mēģināja pievilt kundes vai nu ar lāču skulptūrām, krāšņiem apstādījumiem vai citām acu pievilkšanas dekorācijām. Dažādību atradu sānu ielas mākslas veikalā, kur cenas atspoguļoja mākslinieku darbus. Pārdevējām acī ieķērās mani latviskie gredzeni, un tā kā tajā momentā biju vienīgā veikalā, tad izstāstīju Nameja un Septiņdienu gredzenu stāstus, par ko abas brīnījās.

Novērojumi

Vēsinātāji darbojas katrā veikalā, it kā rītdiena nepienāktu. Mugurā man bija garās bikses, garām piedurknēm, vilnas džemperis un virsū pufaika. Pēterim garās bikses un džemperim pāri lietus plēve. Vietējos bija viegli atšķirt, jo vīri staigāja šortiņos ar t-krekliem un dāmas lielāko tiesu vasaras kleitās un zandelēs.

Katram viesnīcas administrācijas personālam bija mazais gaisa vēsinātājs, kas pūta viņu sejās – varēja redzēt, ka dažiem sviedri lija! Termometrs rāpoja uz 20°C.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl