|
|
Laiks Latvijā: |
Laikraksts Latvietis Nr. 905, 2026. g. 29. okt.
Māris Brancis -

„Turandota“. FOTO Māris Brancis.
Pēteris Rožlapa. Glezna. FOTO Māris Brancis.
Pēteris Rožlapa. Glezna. FOTO Māris Brancis.
Skats no izstādes ātrijā. FOTO Māris Brancis.
Skats no izstādes ātrijā. FOTO Māris Brancis.
Laikā, kad vai ik dienas no Ukrainas, Irānas, ASV un Krievijas nāk satraucošas, traģiskas un dramatiskas vēstis, katrs mirklis, kas sniedz dvēselei spirdzinājumu, mierinājumu un gara spēku, ir tik neaizmirstams un atmiņā saglabājams. Tas dod prieku un gandarījumu jo ilgi.
Tāds bija 11. septembra vakars, kad neliela kompānija no Jelgavas devāmies uz Latvijas Nacionālo operu un baletu skatīties un klausīties spožo Džakomo Pučīni operu „Turandota“. Vispirms krūtīs uzgavilēja, kad vērām vaļā renovētā Baltā nama durvis un iegājām krāšņajās telpās, sajūtot šī teātra svētsvinīgo gaisotni, kāda tā bija pirms vairāk kā pusotra gadsimta, kad 1863. gadā atklāja šo teātra ēku.
Arī pati izrāde bija jo izcila. Tā bija 1973. gada iestudējuma atjaunojums (tad diriģents bija Rihards Glāzups, režisors Jānis Zariņš, scenogrāfs Edgars Vārdaunis, atjaunojuma režisors ir Guntis Gailītis) ar izciliem dziedātājiem, kādi ir Liene Kinča, Aleksandrs Antoņenko, Inga Kalna un Edgars Ošleja, kuri mūs iepriecināja šajā septembra vakarā. Mūzika un izpildījums garīgi aizgrāba visus skatītājus tik ļoti, ka viņi ilgi neļāva priekškaram vērties ciet un solistiem pazust aizkulisēs. Krūtīs uzplauka gandarījums par mūsu izcilajiem solistiem, par orķestri un, protams, par vareno Pučīni mūziku.
Starpbrīžos bija liels prieks nobraukt lejā – ātrijā, kur tika eksponēts dāsnais dāvinājums operai.
Kā latviešu operas vēstures speciālisti zina, 20. gs. 20.-30. gados bija vairāki scenogrāfi, kuri kaldināja Baltā nama spožumu – Niklāvs Strunke, Ludolfs Liberts, Eduards Vītols, Jānis Kuga. Starp viņiem pēdējā desmitgadē pirms II pasaules kara uzplauka arī Pētera Rožlapas talants. Mākslinieks 1923. gadā sāka apmeklēt Tautas augstskolas mākslas studiju, lai iestātos Latvijas Mākslas akadēmijā. Pēc gada viņš izturēja pārbaudījumus un uzsāka studijas glezniecības nodaļā, kurā strādāja Ludolfs Liberts, pie kura bija mācījies gleznošanu arīdzan Tautas augstskolā. Lai nodotos dekoratora darbam operā, Pēteris Rožlapa studijas pameta un nodevās iestudējumu dekorāciju radīšanai. Jaunais entuziasts asistēja Ludolfam Libertam inscenējumu vizuālā veidola radīšanā ne tikai Rīgā, bet arī Kauņā, Stokholmā, Malmē un Helsinkos, tostarp vispasaules izstādes Baltijas paviljona Latvijas zāles iekārtošanā 1937. gadā.
Pēc skolotāja L. Liberta aiziešanas no teātra Pēteris Rožlapa attīstīja pats savu skatījumu uz scenogrāfiju, liekot uzsvaru uz monumentāla iespaida radīšanu. Joprojām tiek atzīmētas viņa dekorācijas Alfrēda Kalniņa operas „Baņuta“ otrās redakcijas iestudējumam, kas savu pirmizrādi piedzīvoja tikai 1944. gada 26. novembrī. Par Jāņa Kalniņa operas „Hamlets“ dekorācijām un kostīmiem Kultūras fonds viņam piešķīra godalgu.
1944. gada rudenī Pēteris Rožlapa kopā ar sievu un meitu Anitu devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bet pēc tam pārcēlās uz ASV. Latviešu izstādēs viņš piedalījās reti, visu savu uzmanību pievērsdams tikai savai grafikas darbnīcai un tēlniecībai. Savam priekam mākslinieks savas brīvās stundas veltīja glezniecībai. Tajā viņš sekoja Amerikas modernās mākslas izpausmēm, kas tagad aplūkojamas dāvinājumu izstādē Baltajā namā. No 80 gleznām izstādē eksponēta tikai neliela daļa.
Te nav lieki pieminēt, ka mākslinieka meita profesore Anita Rožkalna Revocable Trust (ASV) ziedojusi Baltajam nama 1,3 miljonus dolāru tēva piemiņas saglabāšanai un opermākslas attīstībai Latvijā. Kā tiek ziņots, daļa ziedojuma izmantota Jauno operdziedātāju akadēmijas „Elīnas Garančas Baltijas jaunās balsis“ darbības finansēšanai (tuvu pie 580 tūkstošiem eiro).
Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“