Jānis Annuss

Palielināt / Enlarge

Jānis Annuss.

Sestdienas rītā visātrākais saziņas līdzeklis, kāds ir elektroniskais pasts, atnesa skumju vēsti no Annas Annusas-Hāgenas: „Gribēju Tev darīt zināmu... ka pēc lielas cīņas ar vēzi mans brālis Jānis Annuss šķīrās no mums un devās dvēseles ceļojumā no Vācijas uz tālām vietām...“ Nekas vairāk. Pēcāk gan uzzinu, ka zīmīgā diena, kad Jānis sācis savu garo ceļojumu, ir 26. februāris.

Viņš savā mūžā gāja tēva gleznotāja profesora Augusta Annusa pēdās un gribēja būt mākslinieks, un tāds arī kļuva. Ar ģimeni ieceļojis ASV 1949. gadā, Jānis Annuss skolojās industriālajā mākslas skolā Ņujorkā, pēc tam 1958. gadā ieguva mākslas bakalaura grādu (BFA) Prata (Pratt) institūtā. Kā Prix de Rome stipendiāts 1959. gadā viņš devās uz Romu, kur līdz 1964. gadam nodevās patstāvīgam radošam darbam Amerikāņu Romas akadēmijā (American Academy of Art). Vairākkārt saņēma Itālijas valdības stipendiju. Viens viņa darbs pat izpelnījās Itālijas prezidenta godalgu. 1980. gadā viņu ievēlēja par ASV Nacionālās akadēmijas (The National Academy of Design) akadēmiķi. Nodarbojās ar teātra izrāžu un filmu dekorāciju veidošanu, tostarp arī Amerikas Latviešu teātra Ņujorkas ansambļa iestudējumiem. Bija scenogrāfu savienības United Scenic Artists biedrs. Par gleznu Klusums pirms vētras 1971. gadā saņēma Ziemeļamerikas Kultūras fonda goda balvu. Aktīvi darbojās latviešu sabiedriskajā un mākslas dzīvē ārzemēs.

Šie biogrāfiskie dati vēsta, ka dēls ir godam nesis savu vārdu un nedarīja tēvam kaunu. Fakti atklāj Jāņa Annusa (svešās zemēs bieži viņu sauca par John Augustus Annus) viņa talantīgumu un neatlaidību, stāsta par gūtajiem panākumiem un dzīvē padarīto.

1965. gada pavasarī pēc atgriešanās no Itālijas Amerikas Romas akadēmijas stipendiju direkcija sarīkoja Jāņa Annusa darbu izstādi, kurā iepazina jauno latviešu mākslinieku. Tad atklājās, ka, citējot Eleonoru Šturmu, viņa gleznās iezīmējās „sen nogrimušas pasaules atkalparādīšanās“. Tajās senatnīgās celtnes saplūda ar kādu mākslinieka iztēlē radītu pasauli. Gleznās parādījās ļoti sarežģīta virsmas apstrāde, faktūras. Vēlākos gados šī romantisma iedvesmotā izdomu zeme ieguva nenoteiktu ainavu aprises. Viss tajā mutuļo, vārās. Klintis apņem dūmu mutuļi, kaut kur dziļi kvēlo liesmu atblāzmas. Jūra svaida viļņus un ūdens kalnus. Šķiet, ka autors attēlojis jaunas pasaules radīšanu.

Tādas bija viņa gleznas, bet pats Jānis Annuss? Viņš Latvijas Valsts arhīvā ienāca strauji, plandošu mēteli. Likās, ka no viņa dvesmo visas pasaules vēji, brāzmaini, alkaini, arī liela pašapziņa. Radās iespaids, ka viņš ir te, blakus, bet domas ceļo jau tālāk, varbūt nākotnē. Viņš nebija piesaistīts šai zemei. Šķita, ir jāpadara šis darbiņš – jānodod tēva arhīvs glabāšanā tēvzemē, tad varēs doties turp, kur sirds kāro būt – varbūt baudīt dzīvi.

Cits Jānis Annuss atklāsies galerijas Daugava vadītājas Andas Treijas producētā filmā Projekcijas. Džons Jānis Annuss, ko uzņēmusi Ilona Brūvere un ko Latvijas televīzijas 1. kanālā varēšot redzēt 24. aprīlī.

Kurš viņu pazina labāk, droši vien zīmēs citādākus Jāņa Annusa vaibstus. Tas tikai apliecina, cik spilgta un neatkārtojama bija viņa personība.

Gribas ticēt, ka šogad varēsim ieraudzīt arī viņa izstādi Rīgā, kas bija iecerēta jau sen, bet allaž tika atlikta. Nu jau tā būs piemiņas izstāde.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“