Vēl aizvien Daugavā iet ledus...

Palielināt / Enlarge

Grāmatas „Daugavā iet ledus“ vāks.

Grāmata Daugavā iet ledus (Grāmatu Draugs, 1960) sešdesmito gadu sākuma izraisīja lielu pārsteigumu latviešu literatūras cienītājos. Autore: Silvija Ābele, patiesībā rakstnieka un tulkotāja Valdemāra Kārkliņa meita Rasma (1932. g. 15. maijā – 2013. g. 21. janvārī). Meitas piezīmes tēvs ietērpa plašā, saistošā apcerējumā par dzīvi padomju laiku Latvijā līdz Rasmas nokļūšanai Vācijā 1959. gadā. Toreiz – tikpat kā neiespējama lieta!

Lielu daļu mūža Rasma Kārkliņa, precējusies Herkentrupa, pavadīja Minsterē, strādādama Minsteres Universitātes klīnikās. Brīvo laiku veltīja labdarībai – sevišķi organizācijai Apvienība bez vārda (Bund ohne Namen), kuru dibināja beļģu katoļu garīdznieks Fils Bosmans (Phil Bosmann). Viņš ir sacerējis iemīļotas reliģiska, ētiska satura grāmatas, kas tulkotas daudzās valodās. Garīdznieks ieņēmumus pilnībā atvēlēja palīdzības darbam visā pasaulē – arī Latvijā 90. gadu sākumā. Pateicoties Daugavas Vanagiem Vācijā un Svētā Jāņa apvienībai (Johanniter-Verein) Hamburgā, Rasmai bija iespēja sūtīt lielākas kravas medikamentu, apģērba, apavu un citu palīdzības preču Latvijas bērnu, bāreņu, veco ļaužu mītnēm un slimnīcām. Apvienības bez vārda Minsteres pārstāvis, vācu aptieķnieks, bija neatvietojams labvēlis, kurš iesaistīja savus kontaktus, lai nāktu talkā.

Rasma bija izcila profesionāla rokdarbniece, ko augsti vērtēja latvietes visā pasaulē, pasūtot pie viņas baltos darbus (sevišķi tautiskos kreklus). Gadiem ilgi viņa palīdzēja Minsteres Sarkanā Krusta darbībai, gatavojot rokdarbus pārdošanai plašam Minsteres pilsētas Ziemassvētku tirdziņam, kā arī DV Minsteres nodaļas vanadžu svētku tirdziņam.

Rasma Herkentrupa aizgāja mūžībā klusi un gandrīz latviešu nepamanīta, bet ar sāpi sirdī, jo viņai neizdevās pārliecināt atjaunotās Latvijas institūcijas, ka ir Valdemāra Kārkliņa meita. Tēvs meitai bija ar roku uzrakstījis testamentu, bet Rīgā to noraidīja kā nepietiekošu un neatbilstošu Latvijas likumos paredzētajām prasībām. Aizgājēja atteicās izmantot piedāvātos neoficiālos pakalpojumus, lai apietu formālos iebildumus. Tai pašā laikā Valdemāra Kārkliņa grāmatas Latvijā izdod jau gadiem ilgi – tas viņa meitai bija zināms.

Valdemāra Kārkliņa grāmatas ar pašrocīgi ierakstītiem veltījumiem meitai, dažas vēstules un izgriezumi no avīzes Laiks paliek draugu gādībā Minsterē.

Pēc pašas vēlēšanās Rasmas pelni izkaisīti Lauhaides (Lauheide) meža kapos Minsteres pievārtē. Par aizgājēju sēro divi dēli – Rolands un Uve, māsa Ieva, vācu un latviešu draugi Vācijā.

Rasmas Herkentrupas pēdējā velēšanās bija iestādīt tēva Valdemāra Kārkliņa piemiņai kociņu Likteņdārzā, Daugavas krastā Koknesē (www.koknesesfonds.lv). Minsteres un Rīgas draugi Rasmu Herkentrupu neaizmirsīs, iestādot kociņu arī viņas pašas atcerei.

Aija Ebdene (Minstere, Rīga)
Laikrakstam „Latvietis“