Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas balva

Palielināt / Enlarge

Jānis Šēnbergs (Jan Senberg).

Palielināt / Enlarge

Jānis Šēnbergs (Jan Senbergs) „Piezemēšanās“ („Landfall“) 1994.

Palielināt / Enlarge

Jānis Šēnbergs (Jan Senbergs) „Satiksme“ („Traffic“) 2003.

Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas fonds piešķir gadskārtēju balvu pārmaiņus literatūrā un mākslā rakstniekiem, dzejniekiem un gleznotājiem, kas ar saviem darbiem ir rosinājuši un bagātinājuši mūsdienu mākslu un literatūru, dzīvojot ārpus Latvijas.

Balvas lielums ASV $20 000.

2010. gada Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas fonda balva mākslā piešķirta gleznotājam, grafiķim Jānim Šēnbergam (Jan Senbergs), Austrālijā.

Mākslinieks dzimis 1939. gadā. un Austrālijā ierodas 1950. gadā. Šodien Jānis Šēnbergs ir viens no izcilākiem pasaules latviešu izcelsmes un Austrālijas māksliniekiem. Viņa darbi atrodas Austrālijas Nacionālā galerijā (National Gallery of Australia) Kanberā, Viktorijas Nacionālā galerijā (National Gallery of Victoria) Melburnā, Nacionālā galerijā (National Gallery) Vašingtonā D.C., Modernās mākslas muzejā (Museum of Modern Art) Ņujorkā, Mākslas muzejā (Museum of Fine Arts) Hjūstonā, Teksasā utt. Atzinību viņš ir īpaši izpelnījies ar saviem serigrāfiem (darbiem, kas darināti sietspiedes tehnikā), kuros sev raksturīgās sabiezinātu līniju un formu kompozīcijās mākslinieks atsedz modernās civilizācijas konstrukcijām un celtnēm un mašīnām piesārņoto un pārblīvēto pasauli. Katra līnija ir kā asa nagla, kas dursta skatītāja zemapziņu. Līdzīgi vecmeistaru Goijas un Domjē sarkastiskām gravīrām un litogrāfijām, Šēnbergs konstruē haotisku civilizācijas panorāmu, kurā cilvēkam vairs nav vietas. Šēnberga darbos cilvēks ir pazudis!

Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas fonda Atbalsta balva piešķirta Pasaules Latviešu mākslas apvienības projektam.

Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas fonds, atsaucoties Pasaules Latviešu mākslas savienības (Global Society for Latvian Art) aicinājumam, ziedo ASV$10 000 latviešu diasporas mākslas krātuves izveidošanai Cēsīs. Šis šķiet ir Leldes Kalmītes izlolots sapnis, un šim projektam mākslinieki sagaida sabiedrības un organizāciju atbalstu. Runa nav par dažiem sīkiem remontiem, dažiem krāsu podiem un cementa maisiem, bet par tādas celtnes remontu un izbūvi, kas reizē būs mākslas krātuve, pētniecības centrs un izstāžu telpas 20. gs. latviešu trimdas mākslai no visas pasaules, atgriežoties dzimtenē.

Gvīdo Augusts