Pirmie divi gadi Austrālijā (1)

Palielināt / Enlarge

Fērbērna hostelis. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Fērbērna hostelis. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Ēdamzāle un virtuve Fērbērnas hostelī. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Pavārs Fērbērnas hostelī. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Atmiņas par piedzīvoto ceļā no Vācijas uz Austrāliju un vienu mēnesi Bonegillas tranzīta nometnē 1948./49. gadā biju nobeidzis šādi: „Janvāra otrajā pusē izbeidzās mūsu dīkdieņu dzīve. 22. janvārī māti nosūtīja mājsaimniecības darbos uz Sidneju, bet mani ar tēvu celt galvas pilsētu Kanberu.

Sākums jaunai dzīvei, jauniem piedzīvojumiem.“

Mūsu noslēgtais darba līgums: divus gadus strādāt valdības norādītos darbos, sākās ar nokāpšanu uz Austrālijas zemes 1948. gada 23. decembrī, Melburnā. 1950. gadā mūsu obligāto darba līgumu samazināja uz 18 mēnešiem.

Sestdien, 1949. gada 22. janvārī, no Bonegillas nometnes bijām ap 25-30 Kanberas braucēju. Ar autobusu uz Olburiju (Albury), tad ar Sidnejas vilcienu līdz Golburnai (Goulburn). Tur bija jāpārsēžas vilcienā uz Kanberu. Māte ar vēl kādām citām sievietēm turpināja braucienu uz Sidneju.

Fērbērna hostelī

No Kanberas stacijas mūs ar autobusu aizveda uz Fērbērna (Fairbairn) hosteli otrā pusē Fērbērna lidlaukam. Jau no izbraukšanas brīža Bonegillā mēs bijām Department of Works and Housing (Būvdarbu un mājokļu departamenta) strādnieki. Arī hostelis bija šī departamenta pārziņā.

Fērbērna hostelis bija viens no kādiem septiņiem hosteļiem Kanberā, kas oriģināli bija celti vīriešu vieninieku dzīvošanai.

Bijām pirmie hosteļa iedzīvotāji. Līdz šim tur bija dzīvojis tikai pats nepieciešamais personāls – hosteļa vadība, pavārs un droši vien kāds telpu pārzinis un uzraugs. Pārējos nometnei nepieciešamos darbiniekus sakomplektēja no iebraucējiem. Arī mēs ar tēvu varējām kandidēt uz kādu no šiem darbiem, bet mēs to neizmantojām.

Dzīvošana bija divu personu teltīs ar dubultu brezenta jumtu, koka grīdu, elektrību, divām gultām, galdu un skapi.

Atsevišķas barakas bija nometnes vadībai, pavāram, virtuvei/ēdamzālei, dušām, veļas mazgātavai un labierīcībām.

Nākamās dienas, svētdienas, pēcpusdienā, nedaudz iekārtojušies savā teltī, gājām apmeklēt tēva māsīcas vīru Jāni Vēliņu, ko nebijām redzējuši kopš 1948. gada sākuma Pinebergā. Viņš dzīvoja Kapitālhilla (Capital Hill) hostelī. Vakar, no stacijas ar autobusu braucot, bijām ievērojuši, kā tur nokļūt. Bija savi 5-6 km jāsoļo. Sirsnīga satikšanās! Viņš mums varēja pastāstīt par dažiem pazīstamiem, kas Kanberā dzīvoja un par latviešu satikšanos.

Pirmdien būtu bijis jāsākas mūsu jaunajai dzīvei, jaunajam darbam. Bet, trešdiena, 26. janvāris, ir svinama diena – Austrālijas dzimšanas diena. Neatceros, ka pēc divām nostrādātām dienām nākamā diena būtu bijusi brīva. Pieņemu, ka Austrālijas dienas brīvdiena bija pārcelta uz pirmdienu, 24. janvāri, kā tas ļoti bieži praktizēts, pārceļot brīvdienu vai nu uz tuvāko piektdienu, vai pirmdienu, tā radot trīs dienu garu nedēļas nogali.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl