Pirmie divi gadi Austrālijā (2)

Palielināt / Enlarge

Kotera dambja piknikā. Guntars Saiva priekšā pirmais no kreisās. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Kotera dambja piknikā. Guntars Saiva un Jānis Vovers priekšā. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Sivika centrs (Civic Centre) 1949. gadā. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Pirmais turpinājums. Sākums LL639.

Pirmā darba vieta

Otrdien, 25. janvārī, pēc brokastīm autobuss no Fērbērna hosteļa aizveda strādniekus uz viņu pirmajām darba vietām Austrālijā dažādās Kanberas malās.

Mūsu pirmā darba vieta bija tuvu Kanberas centram, Bārtonas priekšpilsētā, pavisam netālu no Karadžongas (Kurrajong) viesnīcas. Viesnīca bija ievērojama ar to, ka tur dzīvoja Austrālijas ministru prezidents Bens Čiflijs (Chifley). Čiflijs bija atteicies izmantot ministru prezidenta oficiālo Kanberas rezidenci (Prime Minister's Lodge). Netālu no viesnīcas cēla jaunas divstāvu koka rāmju ēkas, kas bija paredzētas no Melburnas pārceļamo valsts ierēdņu dzīvokļiem. Mūsu darbs bija rakt tranšejas šo ēku kanalizācijas novadcaurulēm.

Mūsu darba grupā bijām četri no Fērbērna hosteļa – mēs ar tēvu un divi poļi. Tad vēl viens igaunis, vārdā Pūseps (Puusep), bet viņš nedzīvoja mūsu hostelī. Bija iebraucis Austrālijā ar kādu transportu jau agrāk.

Pie nelielas dēļu būdas mūs sagaidīja darbu pārzinis. Neatceros, kas bija viņa oficiālais postenis. Viņam pašam nebija līdzi jāstrādā. Mēs viņu godājām par bosu. Būdā varējām nolikt savas mantas un līdzpaņemtās pusdienu maizes. Pie būdas bija aizslēdzama kaste ar darba rīkiem. Mums lika izvēlēties lāpstu ar garu kātu un kapli ar vienu galu smailu, otru – katlveidīgu.

Tajā laikā nebija mūsu dienu moderno kanalizācijas novadcauruļu. Lietoja dedzināta māla caurules, ap 10 collu (25 cm) diametrā un 3 līdz 4 pēdu garumā (90 – 120 cm). Lai tranšejās varētu brīvi stāvēt un rakt, tad tās nevarēja būt šaurākas par kādām divām pēdām (60 cm). Tāds platums arī bija vajadzīgs, lai cauruļu savienojumus varētu sacementēt.

Tas tad arī noteica mūsu darbu – rakt ap divu pēdu platas un pēc vajadzības līdz pat 5 vai 6 pēdām (cilvēka augumā) (150 – 183 cm) dziļas tranšejas. Tranšeju dziļumu un nepieciešamo kritumu noteica boss pēc viņa rīcībā nodotā kanalizācijas plāna. Mums katram ierādīja ap 12 pēdu (3,7 m) garu rokamās tranšejas daļu. Platumu boss jau bija dabā iezīmējis ar divām paralēlām svītrām. Cauruļu novietošana tranšejās neietilpa mūsu pienākumos. Cauruļu savienojumu sacementēšana bija amatnieka darbs.

Izņemot pašu virskārtu, zeme bija ļoti cieta, klinšaina. Bija krietni jāstrādā ar kapli. Dziļāk vairākās vietās bija klintis, ar kapli grūti saskaldāmas. Nodilušos, neasos kapļus gan nomainīja vismaz reizi dienā ar tikko uzasinātiem, bet bija klintis, kuras tomēr nepadevās kapļiem. Tad atbrauca palīgā ar pneimatisko āmuru, kas klintis saskaldīja, bet šāda palīdzība ne vienmēr bija pieejama.

Tranšejas rokot, lai atpūtinātu rokas, nebija ļauts apsēsties. Bet vienmēr jau varēja aiziet uz labierīcībām vai padzerties ūdeni. Nebija jau tā, ka boss šo noteikumu pārkāpšanu vienmēr ieraudzītu. Pīpmaņi drīkstēja atspiesties pret kapli un pārdomāt par darāmo darbu.

Kanberas vasara bija karsta. To izjutām gan mēs, jaunaustrālieši, gan arī vietējie.

Mēs apskaudām tos mūsu kolēģus, kam bija laimējies strādāt ar ūdens vadu licējiem. Tiem tikai bija jārok šaurs grāvītis nepilnas pēdas (30 cm) dziļumā.

Vienu priekšpusdienu atbrauca automašīna un aizveda mūs uz parlamenta ēku. Toreiz nebija ne jaunās, ne vecās parlamenta ēkas, tikai parlamenta ēka. Iekšējā pagalmā kāda kanalizācijas caurule bija aizsērējusi un bija jāpalīdz to iztīrīt. Nepilnas stundas laikā darbs bija pabeigts. Mūs pacienāja ar tēju un biskvītiem.

Austrālijā daudzu darba vietu strādniekiem pienācās gadskārtējā piknika diena. Tāda pienācās arī mums, Department of Works and Housing (Būvdarbu un mājokļu departamenta) strādniekiem. Vienu dienu februāra sākumā mūs no Fērbērna hosteļa aizveda uz Kotera (Cotter) dambi piknikā. Kotera upe toreiz un arī tagad apgādā dzeramo ūdeni Kanberai.

Vairākas sestdienas bija iespēja strādāt virsstundas. Gan ne pie mūsu kanalizācijas tranšeju rakšanas, bet kādās citās priekšpilsētās pie dažādiem darbiem.

Hostelī nāca klāt jauni iemītnieki. Viens no pienācējiem bija Jānis Treimanis. No toreizējās iepazīšanas Kanberā, vēlāk Sidnejā mūsu ģimenēm izveidojās ciešas draudzības saites. Jānis Treimanis kādu laiku bija Sidnejas ev. lut. draudzes priekšnieks.

Arī mūsu grupas sastāvs nedaudz izmainījās. Arī saule nespīdēja katru dienu. Trīs dienas nepārtraukti lija. Lietus laikā nebija jāstrādā. Seši racēji saspiedāmies mūsu būdā. Sēdējām uz sameklētiem bluķīšiem un pārspriedām gan gudras, gan ne tik gudras lietas.

Mūsu iepirkšanās vieta bija Sivika centrs (Civic Centre). Lieki būtu toreizējo Sivika centru salīdzināt ar tagadējo. Tajā laikā Kanberā bija tikai ap 15 000 iedzīvotāju. Sivika centrā bija vairāki mazi veikali un liels Vūlvorta (Woolworth) veikals. Nekāda sakara ar ASV Vūlvortu (Woolworth). Veikals raksturīgs ar to, ka tur neviena prece nebija dārgāka par šiliņu vai diviem (pēc 1956. gada naudas reformas kursa 10 vai 20 centi). Varbūt, ka pēc 70 gadiem, nedaudz kļūdos. Tas, protams, ierobežoja veikalā pērkamo preču izvēli. Austrālijas pirmais Vūlvorta (Woolworth) veikals bija atklāts Sidnejas Imperiālā Arkādē 1924. gada 5. decembrī. Presē nosaukts par stupendous bargain basement (satriecoši izdevīgu cenu pagrabu).

Veikalam aizmugurē bija drēbnieku darbnīca. Pasūtīju no labākās angļu drēbes jaunu uzvalku. Tumši zilā krāsā, viegli svītrotu un ar divrindu žaketi. Tāds uzvalks toreiz ļoti patika un laikam bija arī modē.

Kā jau lasījāt, hostelī turpināja nākt klāt jauni iemītnieki. Hostelis sasniedza savu maksimālo kapacitāti. Ēdiena reizēs, ar paplāti rokā, bija jāstāv diezgan garās rindās, līdz virtuvē uz paplātes uzlika ēdamo, un tad bija jāiet uz ēdamzāli. Pirmo reizi kopš kara beigām par ēdienu un dzīvošanu hostelī maksājām paši. Maksu atvilka no mūsu algām. Mēs personīgi par ēdiena kvalitāti nesūdzējāmies. Jā, tas bija diezgan vienmuļš un varēja būt bagātīgāks. Pēc plāno zupu gadiem organisms pēc kaut kā prasījās. Bet kas tas bija? Vai tas bija cukurs? Atceros, ka kādu laiku pēc vakariņām pie tējas krūzes liku trīs lielas karotes cukura.

Bet neapmierinātība ar ēdienu bija, un pie tā bija vainojams arī pavārs. Tāpat neapmierinātība bija par vispārējiem dzīves apstākļiem hostelī, par satiksmes trūkumu uz pilsētu vakaros pēc darba un nedēļas nogalēs. Departaments bija piekritis sarīkot sanāksmi, kurā šīs lietas varētu pārrunāt un mēģināt rast atrisinājumus.

Sanāksme ar iedzīvotāju un menedžmenta pārstāvjiem notika februāra pirmajā pusē departamenta telpās. Nezinu, kāpēc hosteļa vadība lūdza mani piedalīties sanāksmē kopā ar menedžmenta pārstāvjiem.

Sanāksmē pie galda abu grupu pārstāvji sēdējām atsevišķi. Plaši pārrunāja iedzīvotāju problēmas un menedžmenta atbildes. Departamenta pārstāvji solījās meklēt kompromisu neapmierinātību atrisināšanai. Man nekas šajā sanāksmē nebija jārunā.

Es tomēr izmantoju izdevību ar vienu departamenta pārstāvi runāt par tēva un manu pārcelšanu uz kādu citu hosteli, kurā nebūtu jādzīvo teltīs, jo tēvs ļoti cieš no reimatisma. Tas apsolīja šo problēmu atrisināt. Cik svarīgi ir satikties ar pareiziem cilvēkiem šādās sanāksmēs!

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl