Atpakaļ pie savu senču saknēm

Palielināt / Enlarge

Kukaiņu ģimene Gaujas krastā Siguldā. FOTO no Kukaiņu ģimenes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Minna, Jānis un Līga pie ugunskura. FOTO no Kukaiņu ģimenes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Kanādas latvieši satiekas Vērmanes dārzā (Līga ar Jāni un Austris Siliņš) FOTO no Kukaiņu ģimenes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Matīss un Minna Saulkrastos. FOTO no Kukaiņu ģimenes personīgā arhīva.

Līgai Upeslācei Kukainei patīk dzīvot Latvijā, kur piedzima viņas vecvecāki. Pēdējos gados liela uzmanība ir pievērsta reemigrantiem –Latvijas latviešiem, kas kādu laiku dzīvojuši un strādājuši vai mācījušies ārzemēs, bet tagad nolēmuši atkal atgriezties Latvijā. Mēs šoreiz vairāk pievērsīsimies uzņēmīgiem ārzemju latviešiem, kas metušies nezināmajā un devušies sākt dzīvi zemē, no kuras nākuši viņu senči. Tāpēc aicinām šos jaunos aizrautīgos latviešus atbildēt uz dažiem jautājumiem un pastāstīt par savu dzīvi. Ieklausīsimies viņos!

Vita Gaiķe, laikraksta „Latvija Amerikā“ redaktore: Kurā gadā pārcēlies uz dzīvi Latvijā? Kāpēc, kāds bija iemesls pieņemt šādu lēmumu?

Līga Upeslāce Kukaine: Pirms dažiem gadiem satiku vīrieti, ar ko gribēju precēties. Viņš dzīvoja Latvijā, un, kad mani bildināja, es te atvācos. Pirms pārcelšanās uz Latviju es biju ciemojusies pāris reizes pēdējos gados un vēl kā bērns te pavadīju vairākas vasaras kopā ar mammu Jūrmalā. Pēc universitātes arī interesējos par darba iespējām Latvijā un kontaktējos ar dažiem, kuri atbildēja, lai sazinos ar viņiem tikai tad, kad jau esmu uz vietas.

VG: Ar ko nodarbojies?

LUK: Ierados 2015. gada janvārī un uzreiz jau sāku mācīties manā otrā dienā Latvijā Riga Business School MBA. Tajā septembrī pārgāju uz mācībām Stockholm School of Economics in Riga executive MBA. Es ieteiktu to programmu jebkuram uzņēmīgam profesionālim, kam ir interese strādāt Eiropā un būtu iespēja strādāt attālināti divus gadus, vai arī pieņemt amatu Rīgā uz diviem gadiem.

Vienlaicīgi strādāju ļoti iedvesmojošā uzņēmumā Groglass, ko ieteiktu jebkuram ar augstu fizikas izglītību vai ar vēlmi ievest pasaulē Latvijā ražotu produktu ar augstu kvalitāti. Viņu tehnoloģija ir apstrādāt stiklu tā, lai pazūd viss atspoguļojums, neatstaro gaismu, nesildās ar saules staru saskarsmi un arī aukstumā nepaliek miglains.

VG: Kas palīdzēja iedzīvoties?

LUK: Ļoti palīdzēja iedzīvoties tas, ka dzīve te ir ļoti aktīva, ir ļoti daudz kas darāms un satieku daudz cilvēku. Es katru nedēļu satikos ar manu korporāciju Imeria, pirmos trīs gadus. Arī biju aizņemta ar darbu un mācībām. Tās draudzenes, tie kursa biedri un kolēģi ļoti palīdzēja saprast kā te ir un kas te notiek. Viņu dažādība iedeva plašāku redzes loku uz visu apkārtējo. Vispār, te dzīvojot un atstājot Kanādu, daudz kas palika skaidrāks. Tomēr visvairāk man palīdzēja iedzīvoties mans vīrs Matīss Kukainis no Detroitas. Viņš ir ļoti sabiedrisks un dzīvo Latvijā jau 15 gadus. Viņš ir aktīvs vairākās organizācijās, un arī es uz gadu biju priekšsēde Rīgas Starptautiskā Sieviešu Klubā. Tas dod iespēju satikties ar vēl vairāk cilvēkiem un ir visādas izklaides. Rīgā vienmēr ir kāds pasākums. Tāpat Vecrīga vienmēr ir skaista vieta, kur pavadīt laiku.

VG: Vai esi apmierināta ar dzīvi Latvijā, vai uzskati, ka pieņēmi pareizo lēmumu?

LUK: Pašlaik esmu ļoti apmierināta ar dzīvi Latvijā un neplānoju, negribētu atstāt. Ticu, ka visam ir savs laiks, un šobrīd te ir labi. Es uzskatu, ka esmu pieņēmusi pareizo lēmumu, bet arī palikt Kanādā būtu bijis pareizais lēmums. Man liekas, nevar kļūdīties, ja ieklausās sirdī. Daudzi runā par to, ka aizvācas kaut kur, lai izmēģinātu, un ja nepatīk, var pārvākties vēlreiz. Tā ir.

VG: Kas pietrūkst no Kanādas dzīves?

LUK: Nav tā, ka netrūkst Kanāda. Trūkst gan. Es uzskatu, ka tā ir mana valsts. Esmu Latvijā tikai 1/5 no manas dzīves un te es jūtos kā kanādiete, kura dzīvo Latvijā. Agrāk biju latviete, kas dzīvo Kanādā. Vecais eksistenciālais jautājums! – bet, tas ir sīkums. Man trūkst tie cilvēki, kuri palika Kanādā. Attiecības nevar aizvietot, var tikai pielikt jaunas klāt. Labi, ka ir attīstījies pasaulē internets un var piezvanīt jebkuram pasaulē jebkad, pat ejot mājās no veikala. Arī, man pietrūkst mazas it kā nesvarīgas lietas – ēdieni, drēbju zīmoli, veikali. Toronto ir viss, tiešām vēl vairāk nekā viens cilvēks varētu baudīt, un tas man trūkst.

VG: Kā pārdzīvo šo pandēmijas laiku?

LUK: Manam vīram te ir zvērinātu advokātu birojs Spīgulis & Kukainis. Daudz viņu darījumi ir saistīti ar nekustamām precēm, ar nekustamiem īpašumiem. Šis ir ļoti aktuāls jautājums, un pandēmijas laiks rāda, ka darījumi ar infrastruktūru, ar mājokļiem un ar tirdzniecības centriem turpinās arī krīzes laikā. Es par to interesējos un šogad mācos Rīgas Tehniskās Universitātes Būvinženieru fakultātes tālākizglītības programmā, lai iegūtu nekustamā preču vērtētāja sertifikātu. Mācības notiek ceturtdienas, piektdienas vakaros un sestdien, kas pandēmijas laikā ir ideāli, jo neko nekavēju, nav citur, kur iet.

VG: Lūdzu pastāsti par savu ģimeni!

LUK: Apmēram tad, kad sāka runāt par Covid19, man piedzima dēls Jānis Alberts. Pēdējais gads mājās kopā ar Jāņa māsu Minnu ir bijis ļoti mierīgs un priecīgs laiks, ja vien neskatās, kas notiek ārā. Mēs dzīvojam Rīgā, bet brīvdienas pavadām pie jūras. Man ļoti patīk Latvijas mežos pastaigāties vai paskriet. Bērniem tas arī ir ļoti labi.

VG: Vai uzturi draudzību ar citiem Kanādas latviešiem Latvijā? Ar latviešiem Kanādā?

LUK: Uzturu ļoti tuvu kontaktu ar latviešiem Kanādā, arī ar nelatviešiem Kanādā. Viņiem patīk tas, ka ir iemesls braukt uz Latviju, ja iepriekš nebija. Mums vienmēr zvana kāds Kanādas vai Amerikas latvietis, kas ciemojas Rīgā, un mēs satiekamies. Mūsu draugu lokā ir Amerikas latvieši un Kanādas latvieši, jo viņi ir labi cilvēki un mums ir kaut kas kopīgs. Ļoti jauki arī ir tas, ka ir Kanādas latvieši Latvijā, no visām paaudzēm, kuri te ir ilgāk dzīvojuši un ir gatavi palīdzēt jauniebraucējiem, īpaši darba lietās.

VG: Ko ieteiktu citiem ārzemju latviešiem, kas domā par pārcelšanos uz Latviju?

LUK: Ja ir interese, es ieteiktu pārcelties uz Latviju. Tam nebūtu nekādas sliktas sekas. Ja nepatīk, var braukt citur, vai atpakaļ. Latvijā ir labas iespējas gan darba, gan pašizaugsmes. Man patīk dzīvot te, kur piedzima mani vecvecāki, un redzēt, kur viņi mācījās, kur dzīvoja. Man ir uzlabojusies latviešu valoda un zināšanas par Latviju un par Eiropu.

Studēt Latvijā ir laba iespēja iedzīvoties uzreiz. Plānoju ar 2019. g. septembri sākt medicīnas jomas mācības Stradiņu Universitātē. Pieteikšanās process bija ļoti ērts un es to ieteiktu jebkuram no Kanādas vai ASV. Pieteikšanās kā ārzemniekam ir īpaši vienkāršota. Mācības ilgs 5 gadus, sekos rezidentūra. Ir tāda iespēja, ja vari studēt latviski un izcīnīt sev vietu starp Latvijas labākiem studentiem, tad mācības ir valsts apmaksātas, saucas budžeta programma. Man tomēr pa vasaru pieteicās bērns un neiesāku studijas.

Ja ir kāda ģimene, kura domā atvākties, varu pateikt, ka bērnu kopšanas programma un dzemdību aprūpe Latvijā arī ir ļoti labas. Bērnu dzimšanas atvaļinājums sākas jau divus mēnešus pirms dzimšanas un ir 46 nedēļu atkopšanās atvaļinājums pēc tam. Tad sākas viens līdz pusotra gada bērnu kopšanas laiks, pa kuru laiku saņem labu pabalstu no valsts, ja esi algots darbinieks. Bērnudārzs ir apmaksāts līdz 7 gadu vecumam.

Mēs te būsim, un, ja kādam ir interese atvākties, varat rakstīt man. Es palīdzēšu, cik vien es varu.

Latvija nav Kanāda. Latvija ir Eiropā un piekopj eiropisku dzīves veidu. Sākumā tas man bija šoks, bet tagad ļoti patīk.

Pirmpublicējums „Latvija Amerikā“