DV Melburnas nodaļas atceres...

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Sarīkojuma dalībnieki. FOTO Edgars Vegners.

Palielināt / Enlarge

Karoga sardze. No kreisās: Indulis Piksons, Juris Vīksne, Pēteris Delvers. FOTO Edgars Vegners.

Palielināt / Enlarge

Nate Neiburga spēlēja akordeonu. FOTO Roksija Reitere.

Palielināt / Enlarge

Ilze Ābele. FOTO Edgars Vegners.

Abi Austrālijas un Latvijas karogi plīvoja vējā pie Daugavas Vanagu Melburnas nodaļas mītnes ieejas. Tas iespaido ne tikai pašus tautiešus, bet arī citus garām gājējus. Tas paziņo ka kaut kas izcils notiek, un, protams, trīs atceres noteikti atzīmē ievērojamu dienu. Ieejot foajē telpā, Rudīte Pāruma pasniedz katrai sievietei zieda krūšu spraudīti. Tas atgādina, ka Austrālijā svinam arī Mātes dienu ap šo laiku.

Daugavas Vanagi vienmēr ir atzīmējuši Kurzemes Kaujas un ko tas nozīmēja sakarā ar tautas zaudējumiem un uzvarām tai kara posmā. Atceroties šo laiku, nomāc cilvēka garastāvokli un ir drūma sajūta. Karš nav patīkams. Ir zaudējumi un posts abās pusēs.

Baltā Galdauta diena atzīmē Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. To esam tikai dažus gadus atzīmējuši kopā ar Kurzemes Cietokšņa atceri un Ģimenes dienas pusdienām. Tā ir svinīga atcere.

Pirms oficiālās programmas sākumu apsveicām Rudīti Pārumu viņas jubilejā ar ziedu pušķi un nodziedājām augstu laimi un prieku. Rudīte savā darbā ar vanagiem ir izpildījusi labdarības un aprūpes darbus mūsu saimes vidū, it sevišķi starp Latviešu ciema ļaudīm. Mītnes pusdienās viņa ar savu gaišumu un labu humoru vienmēr ierāda cilvēkiem vietas. Viņai katram ir labs vārdiņš, un viņa arī palīdz ar ēdiena pasniegšanu tad, kad vajag.

Kā parasti, karoga sardze – Juris Vīksne, Pēteris Delvers un Indulis Piksons ienesa Latvijas karogu. Kopīgi nodziedājām Dievs, svētī Latviju.

Mārtiņš Biršs novadīja svētbrīdi un lūgšanu. Visizcilākie vārdi, kas stāv galvā nāk no Dieva: „Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī: ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.“ (Jn 15:13)

Sekoja DVMN priekšsēža Jāņa Kārkliņa kodolīga uzruna par Kurzemes Katlu un tā kaujām. Skatāties viņa atsevišķu rakstu laikraksta Latvietis Nr. 649: https://laikraksts.com/raksti/10526

Ilze Ābele nolasīja Valtera Nollendorfa, Latvijas Okupācijas muzeja biedrības bijušā valdes priekšsēža, rakstu un Pauļa Lazdas, vēstures profesors emeritus, Okupācijas muzeja projekta autora, pirmā OM fonda priekšsēža rakstu no 49. Latvijas Okupācijas muzeja apkārtraksta. Rakstā tika pieminēti visi labie sasniegumi par 2020. gadu kad Covid 19 iebruka Latvijā. Tomēr muzejs turpināja darboties, un atlaida savus labi kvalificētos darbaspēkus. Ienākumi nokritās uz nulli, jo muzejs ir atkarīgs uz apmeklētāju labestības un labvēļu dāvinājumiem, ne no valsts atbalsta.*

Tas ir muzejs valstij, ne valsts muzejs. Neatkarība atļauj muzejam būt brīvam stāstīt un rādīt vēsturi kāda tā bija. Tas atvieto mūžībā aizgājušos senču stāstus un piedzīvojumus. Lazda raksta: „Jaunajai paaudzei pietrūkst atmiņu pamata kas ir nepieciešams, lai saprastu okupācijas sekas un risinātu šodienas tautas un valsts izaicinājumus...“

Uzrunājot un iesaistot šo paaudzi, lai tā apzinātos savas vēstures pamatus, muzejs mudina jauno paaudzi ieņemt noteicošu lomu tautas pastāvēšanā.

Nobeidzot programmu, nodziedājām Daugavas Vanagu dziesmu, un karogs tika iznests.

Bija iespēja nogaršot un pasūtīt īstu Latvijas ražoto un importēto biezpienu. Tas būtu nākamās pusdienās dabūjams. Tieši laikā – uz Jāņiem.

Sekoja ļoti garšīgas pusdienas. Saimnieces bija Ingrīda Houka (Hawke), Vilma Puķe un Ērika Riemere. Bija parastie palīgi virtuvē, sagatavojot traukus, apkalpojot tautu, traukus savācot, nomazgājot un virtuvi iztīrot: Ināra Šūberta, Dāvids Chachs, Pēters Delvers, Dainas kora palīgi Inta Brože un Edgars Vēgners.

Juris Vīksne vadīja bāru, un Gunta Vagare – kasi. Kas būtu sarīkojums, ja nebūtu mūzikas? Ir jau vienmēr ieskaņotā mūzika, bet mēs pateicamies Natei Neiburgai, kura iepriecināja sirdi ar iepatikušām tautas dziesmām un populārām melodijām, spēlējot savu akordeonu.

Paldies visiem, kas atbalstīja sarīkojumu, pusdienas un piestrādāja, lai to īstenotu. Lai arī vēl bija valdības ierobežojumi sakarā ar to, cik daudz cilvēkus drīkstam pulcināt mūsu telpās, tomēr bija ļoti patīkama pēcpusdiena.

Ilze Ābele
Laikrakstam „Latvietis“