Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Nellija Darkēviča. Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Nellija Darkēviča. Pašportrets. 1968. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ritma Zikmane-Lagzdiņa. J. Rozentāla piemiņai. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ritma Zikmane-Lagzdiņa. Klusā daba ar mūzikas instrumentiem; Sargātājs. FOTO Māris Brancis.

Laikā, kad pa pasauli siro Covid-19 vīruss, iegriezdamies katrā ceļā un teju vai katrā mājā, apstādinot visu kultūras dzīvi Latvijā un pat pasaulē un ļaujot vienīgi zoomā to baudīt. Vienīgā vieta, kur no maija vidus dzīvajā varēja apskatīt izstādes – reālas gleznas, bija bibliotēkas. Daži muzeji pa to laiku, imitējot izstāžu darbību, sagatavoja surogātizstādes logos. Skaisti, taču mākslas bauda no tā skatītājiem nav gūstama – stikls kavē mākslas darbu emocionālo iedarbību. Patiesībā kultūras process tika aizstāts ar tā viltvārdi.

Tā nu Jelgavas pilsētas bibliotēka ierosināja sarīkot mūsu bijušās jelgavnieces Nellijas Darkēvičas gleznu izstādi Toreiz un tagad. Pandēmija ir bijusi par iemeslu tam, ka nav bijusi iespēja nosvinēt viņas 80 gadu jubileju, kas bija atzīmējama pagājušā gada 24. novembrī. Tiesa gan, skatītāju tikšanās ar jubilāri nebūs – viņa klusi, nevienam nesakot, bija ieradusies galerijā un aplūkojusi 15 gleznas, kas atvestas gan no mājas, gan no radiem.

Savulaik gleznotāja Nellija Darkēviča beidza Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļu (1959), pēc tam turpināja studijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļā, ko beidza 1966. gadā. Pēc diploma iegūšanas viņa nodarbojās ar grāmatu ilustrācijām, taču ar laiku glezniecība kļuva par būtiskāko pašizteiksmes veidu. Portrets un klusā daba – ziedu gleznojumi ir galvenie žanri, kurā māksliniece izsakās.

Jubilejas izstādē ieraugām viņas agrāk redzētos ziedu pušķus vai trauku kompozīcijas, kas vēsta par viņas tuvību klasiskajai mākslai. Protams, ir arī jauni darbi, kas tapuši pēdējos gados, kas izceļas ar košu krāsu pielietojumu un kas vēsta par dzīvesprieku un skaistumu kā dzīves vērtību. Starp gleznām ieraudzīsim vairākus pašportretus, sevišķi gribas izcelt 1968. gadā tapušo, kas piesaista ar gandrīz askētisku tonālo un vienkāršo formu risinājumu. Skatītājiem ir iespēja redzēt kādu visai neparastu parādību – redzēt viena un tā paša modeļa portretu dažādos gados. Lūk, māsīcas meita Una gleznota agrīnā jaunībā un vēlreiz pēc vairāku gadu desmitiem. Abi portreti apliecina, ka laiks maina cilvēku, bet būtiskais paliek. Gadu skrejā arī Nellijas Darkēvičas daiļrades ieguvusi citas aprises, taču būtiskais palicis neskarts – glezniecība kā viņas dzīves saturs.

Arīdzan jubilāres kolēģe Ritma Zikmane-Lagzdiņa Mākslas akadēmijā ieguvusi grafiķes diplomu, taču paralēli viņa aizraujas ar krāsu mākslu. To jelgavnieki, domāju, atceras no viņas jubilejas izstādes tornī pagājušā gada vasaras beigās. Kad aprīļa nogalē likās, ka pandēmija mazinājusies un tūlīt, tūlīt vismaz muzeji un galerijas vērs vaļā durvis apmeklētājiem, Saldū, Kapellera namā, sagatavojām Ritmas darbu skati. Diemžēl mūsu cerības neattaisnojās, un izstādi nedrīkstējām atvērt, taču darbus tādēļ neplēsām nost un nevedām mājās, bet palika turpat, gaidot labākus laikus. Tā jau kļuvusi par tradīciju, ka reizi gadā, labvēlīgos laikos februārī, kopš 2016. gada, kad svinējām Jaņa Rozentāla 150. dzimšanas dienu un Jelgavas mākslinieku biedrība sarīkoja plenēru glezniecības lielmeistara dzimtajā pilsētā, jelgavnieki rāda savu mākslu saldeniekiem. Šogad izvēle krita uz Ritmu Zikmani-Lagzdiņu. Še vietā atgādināt to, ka Janis Rozentāls mākslinieces daiļradē ir ļoti nozīmīgs. Plenēra laikā Saldū viņa uzgleznoja Rozentāla akmeni Cieceres upītes krastā. No mākslinieka biogrāfijas zinām, ka viena no Rozentāla labvēlēm un atbalstītājām bija Kerija Grothusa, kura dzīvoja Spāres muižā, kur joprojām saglabāta un godā celta viņas personība. Tādēļ Ritma uzgleznoja Kerijas portretu, bet vēlāk māksliniece devās uz Ciroli Auces novadā, kur savulaik daļu bērnības pavadījusi šī baltvācu muižnieka atvase. Saldū visas trīs Rozentālam veltītās gleznas parādītas kopā pirmo reizi.

Blakus tām māksliniece šajā pilsētā rāda gan ainiņas no savas dzimtas vēstures ar bērnības dienu mājām un nodarbībām, gan klusās dabas, kas ataino lauku dzīvi. Šī tēma viņas radošajā darbībā nav nejaušība – viņai būtiska ir dzīve saistībā ar dabu. Te viņa rod garīgu līdzsvaru un spēku.

Lai plosās pandēmija, taču mākslinieki vienalga rada mākslu, kuru tagad varam sākt baudīt.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“