Par dzīvi un manu darbu Latvijā

Palielināt / Enlarge

Labdarības devums 2021. gada maijā – Kristīne ar citām Rīgas Starptautiskā sieviešu kluba biedrēm. FOTO no Kristīnes Daliņas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Svinam Jāņus Alsviķos 2020. gadā – Pēteris, Matīss un Kristīne. FOTO no Kristīnes Daliņas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Pēteris, Kristīne un Matīss pie Brīvības pieminekļa 2020. gada 18. novembrī. FOTO no Kristīnes Daliņas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Matīss snovbordē Milzkalnā 2021. gada janvārī. FOTO no Kristīnes Daliņas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Daugava sasalusi 2021. gada februārī. FOTO no Kristīnes Daliņas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Kristīne organizēja un piedalījās kopā ar Annalīse kā vadītāji izbraukumā ar bērniem no Sieviešu cietuma „Iļģuciems“ uz Rīgas zooloģisko dārzu 2020. gada septembrī. FOTO no Kristīnes Daliņas personīgā arhīva.

Kristīne Daliņa ar vīru Pēteri un dēlu Matīsu pārcēlās uz dzīvi Latvijā 2019. gada oktobrī, kad Pēterim tur piedāvāja darbu. Meita Annalīse izdomāja palikt Austrālijā un turpināt savas universitātes mācības un strādāt. Annalīse tomēr bieži ceļo, lai apciemotu ģimeni Latvijā, un šī gada jūnijā Kristīne ar Matīss plāno atbraukt paciemoties uz Austrāliju.

Dzīve mums Latvijā ir bijusi lieliska. Mēs esam piedzīvojuši ļoti daudz. Vairākus svētkus, koncertus, patriotiskās dienas, tirgus, slēpošanu, un it īpaši ir piedzīvot skaistās gadalaiku maiņas. Kad 2020. gadā sākās Covids, es nolēmu meklēt ko darīt, jo man pašai darba nebija. Es uzzināju par Rīgas Starptautisko Sieviešu klubu un iestājos tajā, cerot satikt vairākas sievietes no visas pasaules. Tajā laikā viņiem vajadzēja kādu, kas varētu brīvprātīgi uzņemties Labdarības vadītāja lomu. Es nolēmu, ka šī varētu būt mana loma; es labprāt vēlējos palīdzēt labdarības organizācijām šeit Latvijā. Man ir latviešu un angļu valoda, un tā es tiku iebalsota šai amatā

Rīgas Starptautiskais Sieviešu klubs (http://www.iwcr.lv/) ir brīvprātīgo vadīta organizācija, kurā ir vairāk nekā 100 sievietes no 40 dažādām pasaules valstīm (Piemēram, Dānijas, Šveices, Anglijas, Kanādas, Amerikas, Izraēlas, Nīderlandes, Gruzijas, Ķīnas, Francijas, Austrijas, Itālijas, Uzbekistānas, Vācijas, Marokas, Turcijas u.c.). Mēs tiekamies, lai socializētos, lai baudītu latviešu kultūru un atbalstītu latviešu labdarības organizācijas.

Katru gadu mēs vācam naudu, kas tiek novirzīta tieši latviešu labdarības organizācijām. Ir 15 labdarības organizācijas, kurus mēs atbalstām: Auces Latviešu biedrības Krīzes centrs Namiņš, Cerība bērniem, Latvijas Audžuģimeņu biedrība, Rīgas pilsētas Rūpju bērns, Svētā Pestītāja zupas virtuve Rīgā, Ārvalsts Organizācijas Missionary of Charity pārstāvniecība, Rozā vilciena labdarības fonds, Bērnu Paliatīvās aprūpes biedrība, SOS Children's Villages Latvia, Marta Centrs, Latvijas cistiskās fibrozes biedrība, Rīga Milk Formula Charity Project, Iļģuciema sieviešu cietums, Latvijas Samāriešu apvienība un Irlavas Bērnu nams. Šīs labdarības organizācijas nodarbojās ar vispārējo ģimenes atbalstu, cietumnieku bērnu atbalstu, atbalstu bērniem, kas slimo ilgtermiņā, atbalstu pret vardarbību utt.

Katru mēnesi es vadu labdarības komitejas sanāksmi. Mēs diskutējam par to, kas ir darīts pagājušā mēnesī un kas tiek plānots nākamajā mēnesī un mēnešos. Ir, apmēram, 12-15 sievietes, kas regulāri piedalās. Katru gadu mums ir organizēta Labdarības Kolekcija. Kamēr es esmu Labdarības vadītāja, organizēšana ir mans darbs. Es sazinos ar visām labdarības grupām un noskaidroju, viņiem nepieciešamo mantas sarakstu. Es atrodu norises vietu un lūdzu 4-5 dalībniekus palīdzēt šķirot mantas. Mēs iesniedzām lūgumus visām starptautiskajām skolām, vēstniekiem un mūsu biedriem par kolekcijai nepieciešamajām mantām. Covid dēļ tā ir bijusi pamestā sistēma (drop and go) un ir darbojusies ļoti labi. No rīta ziedotāji atved mantas, pēcpusdienā nāk labdarības organizācijas un savāc ziedotās mantas. Lielākoties tiek ziedotas vasaras un ziemas drēbes, kurpes bērniem un pieaugušajiem, sadzīves priekšmeti, bērnu spēļu mantas un skolas piederumi.

Gada laikā tiek ziedotas arī lielākas mantas, piemēram, mēbeles, kuras ģimenes ir iegādājušies, kamēr viņi Latvijā dzīvoja. Tagad, kad viņi dodas uz citu valsti un tās atstāj, viņi man to paziņoja, un es meklēju labdarības organizācijas, kurām šādas mantas būtu vajadzīgas.

Arī katru gadu novembrī klubs rīko Ziemassvētku tirdziņu, kurā vēstniecības pārdod savas valsts pārtikas produktus vai suvenīrus. Visi savāktie līdzekļi tiek novirzīti fondā, lai tos sadalītu starp mūsu 15 labdarības organizācijām. Šīs pasākums ir ļoti populārs starptautisko cilvēku vidū, un tiek savākts daudz naudas, kas visa iet labdarības organizācijām. Rīgas Starptautiskais Sieviešu klubs to naudu nekad nepatur sev, un ir grāmatvedība, kas seko un auditē, kur un kā tā nauda ir sadalīta.

Es esmu ļoti pateicīga, ka es varu piedalīties Rīgas Starptautiskajā Sieviešu klubā, un es redzu, kā mēs palīdzam trūcīgiem cilvēkiem Latvijā.

Ir ģimenes centri, kas saņem naudu no mums, kuri baro ģimenes ar zemiem ienākumiem. Daži bērni saņem vienu maltīti dienā, un tā notiek ģimenes centrā. Mūsu nauda arī tiek novirzīta divām Zupas virtuvēm Rīgā, kas baro bezpajumtniekus un nabadzīgos. Mēs organizējam tualetes piederumu savākšanu no mūsu biedriem un nogādājam tos labdarības organizācijām, kas dod iespēju nabadzīgajiem mazgāties.

Nauda arī tiek piešķirta labdarības organizācijai, kas atbalsta slimos un mirstošos bērnus, palīdz viņiem, organizējot vecāku un brāļu un māsu kopšanu. Mēs organizējam izbraukumus bērniem, kuri dzīvo kopā ar mātēm sieviešu cietumā. Šie bērni uzturas cietumā līdz 4 gadu vecumam, un pēc tam viņiem jādodas pie audžuģimenes vai vecvecākiem, līdz kamēr māte ir gatava atkal par viņiem rūpētos. Šie izbraukumi ir uz parku vai Rīgas Zooloģisko dārzu, par kuriem visu atmaksā klubs, lai bērni varētu staigāt un skriet svaigā gaisā, brīvībā.

Es runāju ar kluba dāmām angļu valodā un labdarības vadītājiem latviešu valodā. Izmantojot šo lomu, esmu pieredzējusi, kā tikt galā ar viedokļu atšķirībām, galvenokārt kultūras atšķirībām, izteicieniem, un man tas ir ļoti interesanti.

Bet kaut kas, ko es patiešām mīlu, ir dzirdēt, cik ļoti šīs Rīgas Starptautiskā Sieviešu kluba sievietes mīl Latviju un mīl dzīvot Latvijā.

Kristīne Daliņa,
Rīgā
Laikrakstam „Latvietis“