Tāds kā visi

Man ļoti patīk šīs dziesmas vārdi. Kad augu, mana māte man tā mācīja: „Aldi, ja visi citi lēks ezerā, vai tu lēksi viņiem līdzi?“ Protams, atbilde bija, ka nē. Laiks un dzīve parādīja kaut ko citu. Lecu līdzi. Uzaugu kārtīgā latviešu sabiedrībā, kur visi dzēra, lēca un darīja daudzas citas lietas, kas saistās ar to. Es arī. Visi citi par Dievu daudz nedomāja vai nerunāja. Es arī nē. Baznīca bija vairāk domāta svētkiem un īpašiem sabiedrības dievkalpojumiem. Man arī. Lielāko tiesu, mēs katrs mēģinājām tikt gala kā mēs varējām bez Dieva vārdiem, bez baznīcas, bez īstas ticības vai pārliecības, izņemot par Latviju. Es arī.

Lietas tā turpinājās, līdz kamēr izvācos no mājas un biju prom no ģimenes un pierastās latviešu sabiedrības. Sāku pirmo reizi nopietni lasīt Bībeli. Nepagāja ilgi, pirms lasīju šos vārdus: „Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.“ (Mt. 7:13-14).

Neesi tāds, kā visi citi. Nodomāju, ka mēģināšu staigāt par šo ceļu. Nesagaidīju, ka būs daudzi, kas man ies līdz. Šis ceļš mani veda uz kalnu galotnēm, ieskaitot pirmo reizi Eiropā un Latvijā (1976. gadā)! Kad atgriezos Amerikā, savās mājās un vecajā sabiedrībā, piedzīvoju atkal, cik grūti tas ir – nebūt tāds kā visi citi. Atcerējos vārdus, ko mācītājs man teica: „Aldi, tev jāliek zirgs ratu priekšā.“ Nē, paldies. Es vēl gribēju būt tāds kā visi citi, pats noteikt un vadīt savu dzīvi. Pazīstama dziesma mani labi raksturoja: „I did it my way.“*

Pagāja vēl trīs gadi, pirms atkal biju gatavs meklēt citu, neparastāku ceļu. Grūtākais bija atzīt, ka man bija vajadzīgi citi cilvēki, kas man palīdz to atrast. Kad to atzinu, nepagāja ilgi. „Kas meklē, tas atrod…“ (Mt. 7:8). Kārtīgi kristieši palīdzēja man tikt vietā, kur mana dzīve pilnīgi mainījās, kur beidzot zirgu (Dievu) liku ratu (manas dzīves) priekšā. Kas notika? Dievs mani uzrunāja ar Saviem vārdiem: „Es jums lieku pie sirds, brāļi (māsas), Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana.“ (Rom. 12:1). Dievs mani nenorāja, ka tik ilgi un nepaklausīgi biju meklējis savu ceļu, kas ir līdzīgs visiem citiem ceļiem. Viņš mani apkampa un nobučoja, un rīkoja dzīres, kādas es nekad nebiju piedzīvojis. Jēzus to apraksta līdzībā par pazudušo dēlu: „Viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja. Bet dēls tam sacīja: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās; atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts. – Un viņi sāka līksmoties.“ (Lūkas 15:20-24). Es vairs nebiju pazudis! Man pavērās brīnišķīgs, jauns ceļš priekšā.

Kas galu galā ir vajadzīgs, lai nebūtu tādi kā visi citi, ir jauna dzīve. Jēzus teica vecam Nikodēmam: „Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars. Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes.“ (Jņ. 3:6-7). No jauna piedzimšana tūlīt mūs atšķir no citiem, kas nav no gara piedzimuši. Tad otrs, mums jāliek zirgs, savas dzīves ratu priekšā. Jāļauj, lai Dievs, nevis es, vada dzīves ratus. Dievs dod tādiem cilvēkiem jaunu gara spēku nebūt tādiem kā visi citi. „Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.“ (Rom. 12:2). Un trešais, jāmācās pielūgt un kalpot kopā ar citiem. Viensētnieku latviešiem tas varbūt grūtāk šeit Austrālijā, jo nav daudz latviešu baznīcu.

Bet, lai nebūt tādi kā visi citi, mums jābūt daļai no aktīvas draudzes, kas mums palīdz garīgi augt. „Vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces, kā daži („visi citi“) paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.“ (Ebr. 10:24-25).

Šajā Covid laikā daudzi kristieši atrod savas sapulces online** un veidos kā nav pieraduši. Lai nebūt tādi kā visi citi, mums jābūt kā Pēterim, kas izkāpa no laivas, no pierastā, lai staigātu pa ūdens virsu. Bieži tie, kas paliek laivā, satraucās vai pārmet tiem, kas izkāpj un mēģina staigāt pa citu ceļu. Tam ir jātiek pāri, ja negrib būt tāds kā visi citi. Galvenais ir zināt un darīt, ko Dievs vēlas. Bībelē skaidri teikts, ka pēdējās dienās (kurās mēs dzīvojam), cilvēki „atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām.“ „Viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez“ (1 Tim. 4:1; 2 Tim. 4:3). Pāvils turpina: „Bet tu paliec skaidrā prātā visās lietās, paciet ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam.“ (2 Tim. 4:5).

Bet tu, neesi tāds kā visi citi! Patiesība ir, ja tu esi Kristietis, tu jau esi izgājis caur šauriem vārtiem. Tu tici, ka Jēzus par tevi mira, lai Tev piedotu, un augšāmcēlās, lai Tev ietu pa priekšu. Kā Viņa māceklis Tu savu dzīvi esi Dievam nodevis un seko Jēzum pa šauro ceļu kā Viņš Tev rāda! Un Tu vairs to nedari viens pats! Tu ej kopā ar citiem, kas tic un dara to pašu, lai viens otru mudināt uz mīlestību un labiem darbiem! Turpini tā darīt! Palīdzi arī citiem redzēt un atrast šo ceļu, patiesību un dzīvību! Jo, tu neesi tāds kā visi citi! Paldies Dievam!

Mācītājs Aldis
Laikrakstam „Latvietis“

* Es to darīju savā veidā.

** Tiešsaistē.