Alberts Censonis Cinis

Alberts Censonis Cinis
16.08.1926. – 17.09.2021.

Palielināt / Enlarge

Pēc izvadīšanas pavadītāji aplūko Alberta Ciņa „Atmiņu grāmatu“. FOTO Ojārs Greste.

Dzīves stāsts

Šis dzīves stāsts tapis, pamatojoties uz paša Alberta uzrakstīto – fantastisko atmiņu dienasgrāmatu – ar bildēm, kuru viņš nosauca par Sprīdīša došanos pasaulē, un tā iesākas ar vārdiem:

„Virs galvas mūžīgs Piena Ceļš,
Un mūžīgs ceļš zem kājām.
Tas ved uz zemi laimīgo,
Un izrādās – uz Austrāliju.“

Alberts Censonis Cinis piedzima 16. augustā 1926. gadā Latvijā, Āriešu ciemā, Valmieras apriņķī. Alberta vecāki Andrejs un Milda bija lauksaimnieki. Alberts uzauga kopā ar saviem diviem brāļiem – Viktoru un Jāni. Ģimenei piederēja 25 hektāri zemes, ko viņi cītīgi apstrādāja, audzēja labību un arī mājdzīvniekus. Tā bija liela saimniecība, kurā visi trīs dēli bija lieli palīgi vecākiem. Pēc pamatskolas beigšanas Alberts iesāka mācīties Umurgas Lauksaimniecības skolā, lai sagatavotos iestāties Jelgavas Lauksaimniecības Akadēmijā un kļūtu par agronomu.

Negaidīti daudzsološo un laimīgo dzīvi brīvajā Latvijā pārtrauca Otrais pasaules karš. Abi vecākie brāļi tika iesaukti armijā un uzsāka kara gaitas. Māte gribēja pasargāt savu jaunāko dēlu Albertu un nelaida armijā, aizbildinoties ar mācībām un darbu mājsaimniecībā. Albertam bija tikko palikuši 18, bet traģiskais laiks nežēloja nevienu. Alberts tika uzskatīts par dezertieri, apcietināts un ievietots Limbažu cietumā. Būdama gudra sieviete, viņa māte pirms apcietināšanas saberza vienu Alberta kāju ar indīgām zālēm un tā sāka iekaist un uzpampt, kam pateicoties, Alberts no cietuma tika pārvests uz Valmieras slimnīcu. Pēc izveseļošanās Alberts iestājās armijā, kas bija vienīgā iespēja palikt dzīvam.

Tā jaunais latviešu puisis uzsāka kara gaitas, 1944. gadā saslima ar dzelteno kaiti, izārstējās un atkal atpakaļ uz frontes līniju. Cīņas turpinājās Polijā – pret lielo krievu armiju. Sprāga lodes un granātas, krita biedri. Cīņas turpinājās Rietumprūsijā, smagas kaujas pie Jestrovas. Karš nāca uz beigām, un krievi iekaroja lielas teritorijas. Nu arī Alberta rotai bija tikai atkāpšanās iespēja uz Vilkensvaldi. Bija tikai viens mērķis – doties uz Rietumiem, lai padotos amerikāņiem. Beigu cīņās krievi aplenca latviešu vienību un smagi apšaudīja. Albertu ievainoja kājā; par laimi lode gāja garām kaulam, un Alberts saņemot visus spēkus tumsā skrēja, līdz atrada kādus savas rotas biedrus, kuriem pievienojās, saņēma medicīnisko palīdzību un tika nogādāts aizmugurē. Alberts no sirds pateicās Dievam par glābto dzīvību un aizlūdza arī par saviem vecākiem un brāļiem.

1945. gadā Alberts atstāja slimnīcu Vācijas dienvidos un devās uz Rotenbergu, pēc īsām brīvdienām atkal atpakaļ uz fronti. Ceļā no Hanoveras uz Poliju, pārvietojoties ar vilcieniem, notika brīnums – Alberts satika savu brāli Jāni, ar kuru tad arī kopā turpināja savas turpmākās cīņu gaitas. Atgriežoties Kurzemē, latviešu pulkvedis Kurilis gribēja organizēt latviešu vienības, kas cīnās pret krieviem un vāciešiem – par savu brīvo Latviju. To uzzināja vācu armijas priekšniecība un gribēja likvidēt sazvērniekus, bet tad pārdomāja un piedāvāja kareivjiem atgriezties frontes līnijās un turpināt cīnīties, ja atteicās, tad tika nošauti. Alberta brālis Viktors bija nacionālistiski noskaņots un atteicās turpināt karu vācu rindās, kā rezultātā tika nošauts.

1945. gada maijā pie Šverinas, netālu no Hamburgas, Alberta rota kopā ar citām latviešu vienībām padevās amerikāņu gūstā. Tur bija ap 10 000 latviešu vīru. Amerikāni atdeva latviešu kareivjus angļiem. Angļi latviešu kara gūstekņus pārveda uz Beļģiju, kur arī Alberts pavadīja meža nometnēs vairākus mēnešus. Šajā laikā 1945. gada 28. decembrī tika nodibināta Daugavas Vanagu sabiedriskā organizācija. Alberts bija lepns, ka bija klāt tieši pie šīs organizācijas dibināšanas. 1946. gada martā Alberta rota, kā daudzas citas, tika atbrīvotas no gūstekņu statusa. Beidzot brīvība. Kopā ar daudziem atbrīvotajiem kara gūstekņiem Alberts devās uz Vāciju. Laika posmā no 1946. gada līdz 1949. gadam lielāko laiku Alberts pavadīja Vācijā – Eslingenā kā bēglis, tad kā algots franču apsardzes darbinieks, un, darba pienākumus veicot, guva iespēju ceļojot uz Austriju un Franciju. Vēlāk strādāja dažādus pagaidu darbus, bet vakaros apmeklēja danču sarīkojumus, kas priecēja Alberta sirdi. Latvieši dibināja korus, uzsāka aktīvu sabiedrisko dzīvi. Alberts bija jauns, prieka pilns un ar gaišām cerībām uz nākotni. Viņš piedalījās arī Eslingenas pirmajos Latviešu Dziesmu svētkos svešā zemē.

Alberts pats sevi sauc par mazo Sprīdīti, un tā nu 1949. gadā kopā ar brāli Jāni un citiem tautiešiem Sprīdīts devās ceļā uz Austrāliju. Viņš bija cerību pilns, bet arī sirdī bija zināmas bailes par nezināmo un lielo attālumu prom no mājām, no Latvijas. Alberta pirmais darbs Austrālijā bija saistīts ar ūdensvadu vilkšanu lauku apvidos. Pēc pirmā nostrādātā darba gada, Albertam izdevās dabūt atļauju pārcelties uz Sidneju un tur nostrādāt atlikušo valsts līguma darbu dzelzs rūpnīcā.

Sidnejā Alberts atrada jaunus draugus un arī uzturēja draudzīgas attiecības ar kara gaitās un Vācijā iepazītajiem draugiem. Viņš ļoti aktīvi iekļāvās latviešu sabiedriskajā dzīvē. Sāka dziedāt koros un ņēma dalību dažādos pasākumos. Vairākus gadus Alberts darīja dažādus vienkāršus darbus, bet vakaros cītīgi mācījās angļu valodu – kā jau īsts Censonis! Tad pienāca brīdis, kad Alberts juta, ka diezgan labi jau pārvalda angļu valodu un sāka domāt par labākām darba iespējām. Alberts sāka strādāt vienā Coles veikalā un drīz vien kļuva par pārdošanas menedžeri ar savu darba kabinetu un diezgan lielu atbildību. Tai laikā veikalā strādāja ap 100 pārdevējām, un viņš ņēma lielu dalību organizatoriskajā darbā. Kā Alberts teica – viņš bija ļoti apmierināts ar savu pozīciju un jutās kā kungs un ķeizars savā vietā. Pie Coles Alberts nostrādāja 30 gadus, un 65 gadu vecumā aizgāja pensijā.

Visu savu brīvo laiku Alberts pavadīja latviešu sabiedrībā, dziedot divos koros, piedaloties dažādās teātra izrādēs, bet galvenokārt dziedot. Viņam bija skaists tenors, un Alberts ir izpildījis daudzas solo dziesmas.

1976. gadā Albertam radās ideja dibināt Daugavas Vanagu ansambli Dziesmu Gars. Alberts to vadīja un menedžēja, organizēja mēģinājumus un koncertus. Ar ansambli viņi brauca koncertos uz daudzām Austrālijas pilsētām un bieži uzstājās koncertos Stratfildā. Par šo laika posmu līdz 1996. gadam Alberts saka: „Mana dzīve bija kā rožu lauks. Tas bija mans ziedu laiks, mani ievēroja, mani cienīja, mani slavināja.“

Alberts bija laimīgs, visu mūžu viņu pavadīja dzīves draudzenes. Viņa mūžā bija vairākas mīlestības – sākumā Vācijā, tad Olga Šedrinska Sidnejā, pēc tam īsu brīdi vēl vienas skaistas attiecības, bet savu liktenīgo mīlestību – Ingrīdu Rēbaumu viņš satika 1986. gadā. Alberta mīļākās puķes bija rozes, un Ingrīdu viņš sauca par savu rozīti, un pavadīja ar viņu skaistā draudzībā visu atlikušo dzīvi. Šajā laikā viņi devās ārzemju ceļojumos, kā arī uz Latviju. Apceļoja vairākas valstis – Āzijā un Skandināvijā, brauca ceļojumos ar kuģiem. Savā dvēselē mazais Alberts, kā viņš sevi mēdza saukt – bija mākslinieks, kultūras cilvēks. Vienmēr sirsnīgs un izpalīdzīgs. Viņš bija optimists un mīlēja dzīvi. Vecumdienās, protams, uzbruka arī visādas kaites un slimības, bet ar visu to viņš prata tikt galā, un pirms mēneša kopā Ingrīdu nosvinēja savu 95. dzimšanas dienu.

Albertam bija notikumiem bagāta un mīlestības pilna dzīve.

Alberts vienmēr par visu pateicās Dievam. Lai Dieva svētīts ceļš Tev, mīļo Albert, uz debesu Mājām!

Ar Alberta dzīves stāstu iepazinās un to pierakstīja –

Marita Lipska
Laikrakstam „Latvietis“