3 x 1000 gudri vārdi (2)

Palielināt / Enlarge

Rakstnieka rakstāmgalds. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Z.Skujiņa ģimenes lauku māju pagalmā. No kreisās: Ciemiņš – dakteris Arnolds Jezupovs, Zigmunds Skujiņš, meita Inga, znots Juris, Meita Inga. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

FOTO Anita Mellupe.

2. daļas ievads

Zigmunda Skujiņa darbiem ir bijis laimīgs mūžs. Viņa grāmatas piedzīvojušas astronomisku metienus, tulkotas daudzās valodās, bet visskaistākā dāvana latviešu lasītājiem ir viņa kopotie raksti 10 sējumos. Šo grandiozo darbu viņš paveicis kopā ar izdevēju (Apgāds Mansards, vadītājs, literatūrzinātnieks Jānis Oga.) un savu pašaizliedzīgo ģimeni.

Pasaule ap mums

• Diemžēl tikpat viegli kā zaudējumi aizmirstas uzvaras. Arī es kādreiz domāju, ka uzvara ir vērtība ar stipriem pamatiem. Tā ir fikcija. Uzvarētājs esi tik ilgi, kamēr spēj uzvaru paturēt. Pēc tam esi zaudētājs.
• Pieredze māca, ka lielie savu lielumu izrāda ne jau pie tiem, kas par viņiem lielāki, bet pie tiem, uz kuru fona lielums labāk izrādāms.
• Visskaistākais tomēr ir tas, ko mīlam.
• Cēluma un varonības slavu nevajadzētu pārāk personificēt, tad tā var kļūt netaisna. Cēluma un varonības pasaulē visos laikos bijis daudz vairāk nekā vietu uz pjedestāliem.
• Cilvēki ir ļoti atšķirīgi, bet atmiņās viņiem bieži atrodas daudz kas kopīgs – priekšteču atstātais, skolas gadi, pārdzīvotie kari, barikāžu laiks.
• Vēstules mumificētā veidā saglabā kādreiz domātas domas un lietotus vārdus līdzīgi tam, kā seni iežu slāņi saglabā pirms miljoniem gadu zaļojošu augu attēlus un dīvainu dzīvnieku nospiedumus.
• Laiks ir noslēpumaina substance, ko veido realitātes mirkļu un apziņas vīzijas.
• Nemaz nav sacīts, ka prieks pats par sevi ir kaut kas labs, bet bēdas – slikts. Daudz izšķir tas, par ko priecājamies, par ko bēdājamies.
• Cilvēki daudz vieglāk samierinās ar savām vājībām nekā ar to, ka viņu vājības varētu tikt atklātas.
• Ir gudri iekārtots, ka visbrīnišķīgākās cilvēka jūtas saistītas ar egoisma pārvarēšanu. Varbūt tieši tāpēc, lai pārvarētu egoismu, kas tik pamatīgi iesēts asinīs, mīlestības spēks ir tik liels. Un, ja galu galā mīlestība izrādās par vāju, vai tad ir iemesls vainot mīlestību? Gan mīlestības spēks, gan mīlestības vājums sakņojas cilvēkā pašā. Egoismam ir apbrīnojama dzīvotspēja. Kad mīlestība kļūst vājāka, egoisms atžilbst.
• Katrā no mums ir Kolumbs, kas nepacietīgi gaida priekšā iznirstam neredzētu krastu. Bet katrā no mums ir arī sardzes matrozis, kas miglā stāv kuģa priekšgalā, sasprindzis pret visu nezināmo, vērīgs pat pret vismazākajām pārmaiņām. Ja mēs spētu redzēt cauri tumsai un miglai, vai gan būtu radusies leģenda par Klīstošā Holandieša kuģi?
• Neviena patiesība nav enkurota mūžībā. Cilvēku vēsture ir laika gaitā bankrotējušu patiesību kapsēta.
• Apvārsnis nav robeža, bet mērķis. Drosmīgo priekšā apvārsnis bēg.
• Nezināšana ir zināšanu izejviela.
• Tai vajag būt kolosālai sajūtai – kādā jautājumā zināt vairāk par citiem. Būt pirmajam pie zināmā un nezināmā robežas. Dzīties iekšā nezināmajā kā ķīļa smailei.

Mākslas anatomija

• Daži domā, ka rakstnieka galvenais amata rīks ir spalva. Tie ir maldi. Rakstīt var arī ar rakstāmmašīnu vai datoru. Ir rakstnieki, kas vispār neraksta, bet tekstu ierunā magnetofonā. Rakstnieka svarīgs darbalauks ir modinātājpulkstenis.
• Brīnumiem piemīt brīnumu mehānika, gaisā karājas arī Mēness. Brīnums ir mākslas galvenais priekšmets. Starp rakstnieka roku un galda virsmu rodas vārds un it kā pats no sevis karājas gaisā.
• Rakstnieka pasaule nav dalīta pasaule. Tā ir dubulta pasaule. Un pirmām kārtām Valoda savieno to, ko durvis šķir. Vai, pareizāk sakot, Valoda palīdz satikties izdomai ar īstenību.
• Prast valodu, tas nenozīmē tikai lasīt un rakstīt bez kļūdām. Prast valodu nozīmē uztvert starp vārdiem iespraustu sāpi, starp teikumiem iestādītu cerību. Tas nozīmē piekļūt gan tam, kas uzrakstīts, gan tam, kas varētu būt uzrakstīts.
• Vajadzība pēc grāmatas ielikta cilvēka psihes savdabīgajā uzbūvē – pilnasinīgai gara dzīvei ar realitāti vien ir par maz, nepieciešama arī fantāzijas klātbūtne. Un te nu atklājas grāmatas vispārākās iespējas. Jo tieši grāmata ļauj lasītājam pašam kļūt par līdzautoru, rakstnieka tekstu apaudzējot ar savu iztēli, savu uztveri, savu pieredzi, savu redzējumu, savu nākotnes izjūtu.
• Ceļš uz grāmatu burvību tūristu maršrutos nav norādīts, to atrast diez vai palīdzēs cita doti padomi. Šis ceļš jāmeklē katram pašam. Iegūtais gandarījums pūliņus atlīdzinās.
• Literatūrā objektīvas patiesības nav. Ir tā, ko rada autors.
• Ja kāds saka – beidzot esmu atradis savu rakstnieku, tas nozīmē, ka šis cilvēks beidzot atradis pats sevi.
• Mēs visi – gan tie, kas raksta, gan tie, kas uzrakstīto vāc kopā, tulko, apmīļo, – esam brīnišķīgas profesijas pārstāvji – mākoņu stūmēji iztēles atspulgos.
• Rakstot cilvēks parasti ir atklātāks nekā runājot aci pret aci.
• Panākumi ir līdzīgi mākoņu ēnu spēlēm. Svarīgi, lai rakstnieks būtu pārliecināts, ka pieder savam laikam un nepazūd tajā.
• Kas gan ir inku zelts pret to, ko es iegūšu, kad gluži kā jauna pasaule priekšā atvērsies jauna grāmata – aicinoša, nezināma.
• Domāju, ka mākslas darba un īstenības attiecības var salīdzināt ar gaismas rakstiem briljantā. Dzirkstošais mirdzums nav gaismas tiešs atspoguļojums, bet staru spēle slīpētajās šķautnēs. Mākslas darba vērtību nosaka suģestējoša īstenības ilūzija.
• Cilvēku no zvēra atšķir spēja vienlaicīgi dzīvot gan reālajā, gan mākslas pasaulē.
• Arhitekts jau var sameistarot diezin ko, bet pilsētas dvēsele ir kā stārķis, katrā ligzdā tā neapmetas.
• Ja visi pasaules noslēpumi būtu atklāti, paliktu vēl pēdējais – jaunrades noslēpums.
• Māksliniekam jāizaug līdz savam augumam. Ja gribat, jāpiepilda liktenis.
• Iemīlēti pieminekļi ir kā atvērti vārti, kas savieno pagātni ar tagadni.
• Mākslinieks, kam vajadzīga īpaša iedvesma, ir kā slikts tālruņa aparāts: nekad nevar zināt – strādās vai ne.
• Mākslā laika secība nespēlē nekādu lomu.
• Ar netīru otu tīri nevar gleznot.
• Mākslas pasaule ir godīga, jo tajā to, kas jādara man, neviens cits nevar izdarīt. Un arī atņemt neviens nevar to, kas ir mans.

2. daļas nobeigums

Es ļoti apbrīnoju Zigmunda Skujiņa prasmi uzlikt uz papīra iedomu tēlus, kuri sakņojas reālos notikumos un personālijās. Es viņa radītos tekstus izjūtu kā unikālu, skaistu un izturīgu audumu, kurā nav neviena nejauša vai izspūruša dzīpariņa. Un vienā baķī, ko laiks un kodes nevar saēst, – šo audumu satinuši kopotie raksti (2005-2011), pat sējumu nosaukumi ir maksimāli skaidri un romantiski vilinoši vienlaikus:

1. Paralēlās biogrāfijas. Par rakstniekiem;
2. Trīs naktis un piecas dienas. Izšķirošie mirkļi;
3. Jūtu ceļojumi. Dažādu dimensiju apsēstības;
4. Vērsis teātrī. Par skatuvi, lugām un aktieriem;
5. Laika upei pāri. Mana romantiskā un prozaiskā Rīga;
6. Spēcīgie un grēcīgie. Pagātne ar rītdienas seju;
7. Rotaļas tumsā. Desmit variācijas par vienu tēmu;
8. Garu izsaukšana. Miesas krāsas domino;
9. Patiesību karnevāls. Siržu zagļa uznāciens;
10. Pasaule ar kājām gaisā. Pa ceļam uz okeānu.

Anita Mellupe
Speciāli laikrakstam „Latvietis“